Bībeles stāsti

SIMSONS.

Filistieši ieradās Kānaānā no jūras puses un apmetās piekrastes līdzenumā zemes dienvidos. Pieci viņu ķēniņi valdīja Ašdodas, Ek- ronas, Aškelonas, Gazas un Gatas pilsētās. Pēc kāda laika piekrastē tiem kļuva par šauru, un viņi sāka spiesties dziļāk zemes iekšienē uz Jūdas un Dana cilšu apdzīvotajiem apvidiem. Tie bija bargi, kaujās rūdīti kara­vīri, turklāt bruņoti ar dzelzi, kas tolaik Kānaānā vēl bija maz izplatīta. Tāpēc drīz vien viņi guva pārsvaru pār kaimiņiem, un izraēliešiem četrdesmit gadu vajadzēja pa­ciest viņu jūgu.

Coras pilsētiņā tolaik dzīvoja kāds Dana cilts piederī­gais, vārdā Manua, kura sieva bija neauglīga. Bēdu no­māktajam laulātajam pārim kādu dienu parādījās eņģelis un pasludināja, ka viņiem piedzims tik gauži ilgotais dēls. Priecīgā vēsts tomēr bija saistīta ar- vienu noteikumu: gai­dāmajam dēlam vajadzēja kļūt par nazīrieti, tas ir, uz dotā solījuma pamata viņam vajadzēja atturēties no vīna un tāpat viņš nedrīkstēja apcirpt matus.

Zēns, kuru nosauca par Simsonu, auga acīm redzami, līdz nobrieda par varenu spēkavīru. Kā jau vecāki bija solījušies, viņš kļuva par nazīrieti, taču ar sevišķu diev­bijību neizcēlās. Bet no vīna viņš atturējās un matus ari necirpa.

Daba kuplmataino puisi bija apveltījusi ar vareniem muskuļiem un atjautīgu prātu. Alkdams pūļa sumināju- mus, viņš labprāt dižojās ar savu spēku. Turklāt viņam patika daždažādi blēņudarbi, un šajā ziņā viņš prata sa­gudrot aizvien ko jaunu. Diemžēl tie lielāko tiesu bija rupji un robusti joki. Kad pārgalvnieks pats smējās locī­damies, viņa palaidnīgo izdarību upuriem smiekli nenāca ne prātā. Taču visbīstamāk bija aizskart jaunekļa patmī­lību: tad asinis tam sāka mutuļot un viņš kļuva patiesi bīstams savai apkaimei.

Ātrajam, neapvaldītajam negantniekam piemita vēl kāda cita vājība: viņš pārlieku viegli iemīlējās un, būdams ieskatījies kādā aušā, jau kā rāms jēriņš ļāva sevi vadāt saitītē.