Bībeles stāsti

KĀ DĀVIDS UZVARĒJA GOLIĀTU.

Filistieši atkal devās kara pret izraēliešiem un, gatavodamies kaujai, apmetās Soho pilsētiņas pievārtē Jūdas zemē. Sauls devās tiem pretim, lai iebrucējiem aizšķērsotu ceļu uz savu valsti.

Abas naidīgās puses nostājās kaujas gatavībā uz pre­tējiem pakalniem. Ielejā starp tām, savu cīņas biedru pa­skubināti, divcīņā sastapās atsevišķi karavīri. Bet neviens no izraēliešiem neiedrošinājās pieņemt izaicinājumu, ko tiem meta filistiešu milzis Goliāts no Gatas pilsētas. Iekalts smagās bruņās, bruņojies ar milzīgu zobenu un garu šķēpu, viņš katru dienu iznāca joslā starp abiem karaspēkiem un, kad neviens negribēja doties pret viņu divcīņā, gānījās visnešpetnākiem vārdiem. Ķēniņš Sauls un tāpat viņa karavadoņi ar Abneru priekšgalā, to dzir­dēdami, aiz kauna un pazemojuma paslēpās savās teltīs. Četrdesmit dienas pēc kārtas no agra rīta līdz vēlam va­karam izraēliešiem vajadzēja noklausīties milža zaimu un ņirdzīgā izsmiekla plūdos. Viņa dobjā balss atskanēja kal-

nos un ielejās, neatvairāmi iespiezdamās nomākto izraē­liešu karavīru ausīs un smadzenēs.

Sauls vai pušu plīsa bezspēcīgā niknumā. Drosminie­kam, kurš stātos pretim nekauņam, ķēniņš apsolīja ne­skaitāmas bagātības, atbrīvošanu no visām nodevām un savas vecākās meitas roku. Taču neviens neiedrošinājās doties cīņā pret Goliātu, jo filistiešu milzis visiem bija iedvesis neizsakāmas bailes.

Izraēliešu karaspēkā dienēja arī Isaja trīs vecākie dēli. Dāvids kā visjaunākais bija palicis mājās un tikai laiku pa laikam atnesa saviem brāļiem ēdienu. Kādu reizi, kad Dāvids bija ieradies apmetnē, Goliāts atkal neķītri šķen­dējās, dubļos iemīdāms visu, kas izraēliešiem bija svēts un dārgs. Sašutis par milža pārdrošību, Dāvids saviem brāļiem īsi un strupi paziņoja, ka viņš pieņem Goliāta izaicinājumu. Kaujās rūdītie vīri pasmējās, izsacīdami ko­dīgas zobgalības par pienapuikas dižošanos, bet, kad jau­nākais brālis ietiepīgi palika pie sava nodoma, jo dusmīgi uzkliedza viņam un pavēlēja žiglāk posties uz mājām.

Vēsts par sparīgo ganuzēnu lielu jautrību sagādāja arī Saulam. Viņš tūdaļ lika ataicināt Dāvidu savā teltī un tēvišķīgā labvēlībā pusaudzim paskaidroja:

«Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām!»

Taču Dāvids stūrgalvīgi palika pie sava. Viņš lielījās, kā pievārējis lauvas un lāčus, kad tie uzbrukuši viņa ga­nāmpulkam, izrādīja savus muskuļus un auguma lokanību.

Puiša kvēlās degsmes aizrautais Sauls beidzot deva savu piekrišanu divcīņai. Viņš Dāvidu ietērpa pat savās bruņās un ķiverē, apjoza viņam zobenu un lika staigāt pa telti uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, vai jauneklis spēj šādā apbruņojumā kustēties. Dāvids smagajās bruņās ne­jutās ērti un atzinās, ka labprātāk ietu kaujā, ģērbies tikai vieglā gana apmetnī.

Tad Sauls iesmējās, atmeta ar roku un ļāva Dāvidam rīkoties pēc sava prāta. Dodamies pretim niknajam filis­tietim, Dāvids paņēma līdzi tikai savu gana kūju un lingu. Pa ceļam viņš apstājās pie mutuļojoša strauta un rūpīgi atlasīja piecus šķautņainus akmeņus. Bet tad, dieva dzies­mas pie sevis dudinādams, viņš gāja tālāk pa ieleju, lai sastaptos ar filistiešu milzi divcīņā.

Kad Goliāts ieraudzīja ganuzēnu, viņš ierēcās tādā smieklu lēkmē, ka nodrebēja kalni. Drusku nomierinājies, milzis sāka visādi zoboties par Dāvida rudajiem matiem un mazo augumu. Taču vislielāko jautrību viņam sagādāja tas, ka sīkaļa nāca bruņojies ar kūju. Izlikdamies pārbi­jies, viņš pilnā rīklē ieaurojās:

«Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?»

Tajā pašā brīdī viņam prātā ienāca doma, ka izraēlieši, sūtīdami cīņā pusaudzi, grib par viņu tikai pazoboties. Lamādamies un lādēdamies Goliāts tagad jau draudēja, ka nekaunīgā žeņķa miesas viņš tūdaļ izmetīšot debesu putniem un lauku zvēriem aprīšanai.

Dāvids neļāva sevi iesaistīt bļaustīgā vārdu apmaiņā, tikai visā nopietnībā atgādināja milzim sagatavoties nā­vei, jo tūdaļ viņš pēc Jahves gribas kritīšot miris. Pakal­nos iestājās saspringts klusums. Filistieši nepacietīgi gai­dīja savu neuzvaramo stiprinieku dodam nāvējošo trie­cienu, bet izraēlieši ar drebošu sirdi sekoja katrai kustībai, ko izdarīja veiklais, vēl bērnišķīgais pusaudzis, kurš tik vientiesīgā pašpaļāvībā devās pretim neaizbēgamajam galam.

Goliāts savā milzīgajā ķetnā svārstīja garo zobenu, gra­sīdamies dot nāvējošo cirtienu. Uz tuvāk nākošo preti­nieku viņš nolūkojās kā vilks uz neaizsargātu jēru. Savā neapvaldītajā pārākuma apziņā viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu uzmanīt ganu zēna kustības. Bet Dāvids pa to laiku slepšus izņēma no azotes akmeni, ielika to lingā un no visa spēka atvēzējās. Akmens nosvilpa gaisā un dziļi ietriecās Goliātam pierē. Milzīgais auguma blāķis neva­rīgi noļima zemē. Filistieši šausmās iekliedzās, bet izraē­lieši uzgavilēja. Dāvids acumirklī pielēca klāt apdullinā­tajam Goliātam, izrāva tam no rokām zobenu un vienā atvēzienā nocirta milzim galvu.

Pilnīgi negaidītā neveiksme izraisīja filistiešu vidū ne­aprakstāmu sajukumu. Izraēlieši nekavējoties to izman­toja un tik spīvi bruka virsū ienaidniekiem, ka viss filis­tiešu karaspēks juceklīgi bēga, nosēdams ceļu ar līķiem. Vajādami sakauto pretinieku, izraēlieši apstājās tikai pie filistiešu pilsētu Ekronas un Gatas mūriem.

Visa filistiešu apmetne ar daudziem ganāmpulkiem un Izraēla zemē salaupītajām mantām krita Saula rokās. Dāvids pasniedza ķēniņam kā trofeju Goliāta galvu, bet savās mājās uzkarināja uzvarētā milža bruņas, ķiveri un zobenu. Taču vislielākais guvums, ko viņš mantoja šajā divcīņā, bija karavīra slava un cieņa visā Izraēla tautā.