Bībeles stāsti

UZTICĪGĀ RUTE AR DŪJAS SIRDI.

Soģu valdī­šanas laika Kanaānu piemeklēja bads. Kāds no Betlēmes iedzīvotājiem, vārdā Elimelehs, nosprieda meklēt maizi Pārjordānā un pārcēlās uz Moābu, ņemdams sev līdzi sievu Noami un divus dēlus — Mah- lonu un Kiljonu, kā arī visu mantību. Dēli jaunajā dzīves vietā apprecējās ar moābietēm Orfu un Ruti. Taču liktenis pārcejotājiem nebija labvēlīgs: vīrieši drīz vien apmira, atstādami bez apgādniekiem trīs atraitnes.

Noami tad sāka ilgoties pēc Betlēmes, kur viņa bija d/.imusi un pavadījusi labākos jaunības gadus. No atbrau­cējiem viņa uzzināja, ka tur viss izmainījies uz labo pusi, un tāpēc nolēma atgriezties dzimtenē. Abas vedeklas de­vās viņai līdzi. Vecā Noami ceļā sev pārmeta, ka aizved jaunās atraitnes uz svešu zemi, kur tās gaida nezināms liktenis, un uzstājās, lai abas atgriežas Moābā, kur viņas varēja no jauna apprecēties. Vedeklas no aizkustinājuma apraudājās un sāka skūpstīt labo vīramāti. Atgriezties Moābā tomēr ar mieru bija tikai Orfa, turpretī Rute ar asarām acīs sacīja:

«Nespied mani tevi atstāt un no tevis aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu, un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava tauta būs mana tauta, un tavs dievs mans dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī aprakta. Lai tas kungs dara man šā vai tā, tiešām nāve vien spēs šķirt mani un tevi!»

Noami un Rute ieradās Betlēmē pļaujas laikā, kad pie­pilsētas laukos novāca ražu. Viņas abas bija nabagas un nezināja, kā apmierināt izsalkumu. Noami vedekla, izman­todama sensenas ceļotāju un nabaga ļaužu tiesības, no­sprieda lasīt vārpas, ko pļāvēji bija atstājuši rugainē. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa salīkusi soli pa soli tiem sekoja, lai zudumā neietu neviena vārpa. Bet vakaros atgriezās pie vīramātes un no savāktajiem miežu grau­diem vārīja pieticīgu azaidu.

Kādu rītu, kad Rute atkal lasīja vārpas, no Betlēmes atnāca tīruma īpašnieks. Viņš saucās par Boāsu un bija rada Noami nelaiķa vīram. Ieraudzījis jauno sievieti, viņš jautāja saviem ļaudīm: «Kā meitene tā ir?»

«Tā ir kāda moābiešu meitene, kas atnākusi līdzi Noami no Moābas zemes,» pļāvēji viņam paskaidroja.

Boāss bija labsirdīgs cilvēks. Svešinieces čakluma aiz­kustināts, viņš ne tikai atļāva tai lasīt vārpas, bet ari lūdza viņu katru dienu kopā ar citiem saimes ļaudīm ietu­rēt pusdienas. Un paklusām pļāvējiem pat lika rugainē tīšām atstāt jaunajai sievietei vairāk vārpu.

«Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs, ka tu mani ievēro?» Rute jautāja Boāsam: «Es taču esmu svešiniece.»

Bet Boāss viņai atbildēja:

«Man ir atstāstīts jo sīki viss, ko tu laba esi darījusi savai vīramātei pēc tava vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti, un savu dzimto zemi un esi gā­jusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi.»

Rute ļoti iepriecināta steidzās uz mājām, nesdama līdzi sešus mērus miežu un pusi no savas pusdienu tiesas, ko viņa bija pataupījusi vīramātei. Tad Noami pastāstīja, ka Boāss ir tuvu rada viņas mirušajam vīram Elimeleham.

«Mana meita,» Noami aizkustināta sacīja, «vai lai es nemeklēju tev vietu, kur te-v labi klāsies? Un vai Boāss, pie kura kalpiem tu esi bijusi, nav mūsu radinieks?»

Kānaānā labību parasti kūla naktīs, jo tad pūta vētīša­nai izdevīgi vēji, kuri palīdzēja atdalīt graudus no pela­vām. Noami bija uzzinājusi, ka Boāss kuls nākamo nakti un nodomājis pēc darba pārgulēt stirpā. Sajā sakarā viņa sagudroja atjautīgu rīcības plānu. Noami iezieda Ruti ar smaržīgām eļļām un uzvilka tai tīras drēbes, bet pēc tam aizveda vii,iu tīrumā, kur Boāss, ar apmetni apsedzies, gulēja salmos.

Paklausīdama Noami padomam, Rute uz pirkstgaliem pielavījās pie viņa guļvietas, atsedza apmetni un klusīti­ņām apgūlās kājgalī. Pusnaktī Boāss pamodās un, pama­nījis sev pie kājām gulošo sievieti, bija bezgala pārsteigts.

«Kas tu esi?» mazliet nobijies, viņš iesaucās, jo tumsā Ruti nepazina.

«Esmu Rute, tava kalpone,» viņa atbildēja, «uzplēt sa­vus spārnus pāri savai kalponei, jo tu esi mans tuvākais radinieks.»

Boāss acumirklī atskārta, par ko ir runa. Sens likums uzlika viņam par pienākumu apņemt par sievu tuvākā radinieka bezbērnu atraitni. Viņam nebija nekāda iemesla izvairīties no šā pienākuma izpildīšanas, jo pats taču bija iepazinis Ruti kā tikušu un strādīgu sievieti. Bet lieta bija tāda, ka Betlēmē dzīvoja vēl kāds tuvāks radinieks, kuram tāpēc uz Ruti bija pirmtiesības. Vajadzēja iepriekš .uzzināt, vai viņš šīs tiesības grib izmantot.

Lai šo jautājumu noskaidrotu, Boāss palūdza desmit vecajos par lieciniekiem un kopā ar tiem apsēdās pie pil­sētas vārtiem. Sis radinieks bija zemkopis un katru dienu no pilsētas devās darbā uz savu tīrumu. Boāss viņu uzru­nāja un nosēdināja sev blakus desmit liecinieku vidū. Svi­nīgā balsī viņš pavēstīja, ka atgriezusies Noami un Eli- meleha zemes gabals kā mantojums pienākas viņai. Atraitnei ir jāsamaksā, tāpēc tīrumu vajag pārdot, bet viņam kā tuvākajam radam ir pirmtiesības uz pirkumu.

Radiniekam iedzalkstījās acis. Kā jau zemnieks, viņš labprāt paplašinātu savu tīrumu un tāpēc bez apdoma attrauca:

«Es pirkšu!»

Tad Boāss paskaidroja:

«Tai dienā, kad tu pirksi to tīrumu no Noami rokas, tu saņemsi arī moābieti Ruti, nelaiķa sievu, lai atjaunotu nelaiķa vārdu un viņa mantojumu.»

To izdzirdot, radiniekam seja pastiepās garumā. Zemi viņš mīļuprāt būtu iegādājies, taču ne par šādu maksu. Viņam jau tā bija gana plaša ģimene, kur nu uzvelt sev plecos vēl vienu sievu un jaunus pēcnācējus. Tāpēc viņš nožēlā noplātīja rokas un paziņoja, ka atsakās no pir­kuma pirmtiesībām par labu Boāsam.

Izraēlā kopš sendienām pastāvēja šāda akta tiesiska apstiprinājuma paraša: cilvēks, kurš atteicās no radinieka atraitnes un viņas pūra, noņēma no kājas sandali un lie­cinieku klātbūtnē pasniedza to savam pēcnācējam. Bez šā simboliskā žesta atteikšanās akts neguva likuma spēka. Tāpēc Boāss uzaicināja radinieku, lai tas viņam pasniegtu savu sandali, un, rādīdams to lieciniekiem, uzrunāja viņus ar šādiem vārdiem:

«Šodien jūs esat liecinieki, ka es esmu nopircis no Noami rokas visu, kas ir piederējis Elimeleham, un visu, kas ir piederējis Kiljonam un Mahlonam. Es esmu saņē­mis arī moābieti Ruti, Mahlona atraitni, un ņemšu to sev par sievu, lai nepārtrauktu nelaiķa vārdu uz viņa īpašuma un lai neizdeldētu nelaiķa vārdu no viņa radinieku vidus…»

Uz to liecinieki korī atbildēja:

«Mēs esam liecinieki! Lai tas kungs dara to sievu, kas nāks tavā mājā, kā Rāheli un kā Leu, kas abas kopā cēla

Izraēla namu. Kļūsti laimīgs un vairo bagātību Efratā un topi daudzināts Betlēmē.»

Pēc šīs ceremoniālās tiesiskās formulas noskaitīšanas Boāss kļuva par Rutes vīru un Elimeleha mantojuma liku­mīgo īpašnieku. Viņi abi ar Ruti pieņēma savā mājā veco Noami un dzīvoja ļoti laimīgi. Drīz viņiem piedzima pui­sēns, kuram deva Obeda vārdu. Viņš ieguva mūžīgu slavu kā vectēvs ķēniņam Dāvidam, kurš kļuva par Izraēla tau­tas dižāko varoni.