Bībeles stāsti

DANIELS.

Kad Nabuhodonosors ieņēma Jeruzalemi un aizveda gūstā Jūdas ķēniņu Joahīnu, viņam iegribējās savā galmā redzēt ķēniņa un dižciltīgo dzimuma ebreju jaunekļus, lai tos uzaudzinātu un mācītu haldiešu garā. Uz Babilonu aizvesto skaisto jau­nekļu vidū bija arī Daniēls un trīs viņa tuvi draugi: Ha- nanja, Misaēls un Asarja.

Visi četri draugi bija ļoti dievbijīgi un negribēja ēst pilī pasniegtos ēdienus, jo tie nebija pagatavoti atbilstoši Mozus bauslības priekšrakstiem. Tāpēc jaunekļi lūdza einuhu, kura pārziņā tie bija nodoti, atļaut viņiem pārtikt vienīgi no maizes un dārzeņiem.

Jaunekļi mācījās ne tikai Babilonijas vēsturi un para­šas, bet tos iepazīstināja tāpat ar haldiešu magu zinī­bām — astroloģiju un sapņu iztulkošanas mākslu.

Pēc mācību pabeigšanas Nabuhodonosors lika audzēk­ņus atvest pie sevis, lai tos eksaminētu. Un tad, sev par

lielu izbrīnu, viņš pārliecinājās, ka zināšanās un gudrībā tie desmitiem reižu pārspēj visus Haldejas zintniekus un burtniekus.

Taču visgudrākais starp ebreju jaunekļiem bija Daniēls. Kādu dienu bagātā tirgoņa Joakīma laulātā draudzene, brīnumskaistā un dievbijīgā Suzanna, peldējās sava dārza dīķī. Aiz krūma paslēpušies uz viņu glūnēja divi miesas- kārīgi veči un pēc tam daiļavai uzmācās ar neķītriem • priekšlikumiem. Kad Suzanna viņus noteikti noraidīja, tie skaisto sievieti nosūdzēja tiesā par laulības pārkāpšanu. Nopratināšanā abi paskaidroja, ka redzējuši Suzannu kopā ar kādu jaunekli, taču notvert to nav spējuši, jo jaunais cilvēks skrējis žiglāk nekā viņi. Tiesa noticēja večiem un notiesāja Suzannu uz nāvi. Taču brīdī, kad Suzannu vajadzēja vest uz nāves soda izpildīšanu, atstei­dzās Daniēls. Gaišreģības pārņemts, viņš izmisušā balsī sauca, lai sprieduma izpildīšanu atliek, jo sieviete nav vainīga. Tad tiesneši piekrita tam, lai Daniēls vēlreiz izdarītu nopratināšanu.

Daniēls atšķīra večus un sāka iztaujāt katru atsevišķi. Drīz vien izrādījās, ka viņu liecības ir pretrunīgas. Viens apgalvoja, ka noziedzīgo pāri redzējis zem pistācijas koka, bet otrs pastāvēja uz to, ka viss noticis zem kupla ozola. Kļuva skaidrs, ka apsūdzētāji melo, un tāpēc tos notiesāja uz nāvi, nomētājot ar akmeņiem, bet dievbijīgo sievieti palaida brīvībā.

Vēlāk atgadījās, ka Nabuhodonosors redzēja sapni, kurš viņu gauži satrauca. Ķēniņš saaicināja savā pilī haldiešu pareģoņus, zīlniekus un magus. Taču tie nenieka neiespēja, jo ķēniņš sapni bija aizmirsis, bet tagad pieprasīja, lai tie ne tikai sapni iztulkotu, bet ari pasacītu, ko viņš īsti re­dzējis. Kad ķēniņam paskaidroja, ka vienīgi dieviem zināmi cilvēku sapņi, viņš kļuva tik neganti nikns, ka pavēlēja nokaut visus pareģoņus savā valstī.

Sis spriedums attiecās arī uz Daniēlu. Bendēm, kuri grasījās viņu sagrābt, Daniēls paskaidroja, ka ir ar mieru iztulkot ķēniņa sapni, tikai pieprasīja vienu dienu, lai varētu pienācīgi sagatavoties.

Cauru nakti Daniēls lūdza dievu, līdz Jahve apžēlojās par viņu un atklāja sapņa noslēpumu. Nākamās dienas rītā Daniēls stājās Nabuhodonosora vaiga priekšā un sacīja:

«Tev, ak, ķēniņ, bija parādība, tu redzēji lielu tēlu; tas bija vareni liels un stāvēja tavā priekšā ārkārtīgā spo­žumā; tā izskats bija briesmīgs. Sī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara. Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla. Tev ar visu uzmanību tēlā no­raugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēka roku palīdzī­bas atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās.

Līdz ar to sašķīda druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs pāri nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas pie­pildīja visu zemi.»

Pēc tam Daniēls deva sapņa izskaidrojumu, sacīdams, ka zelta galva esot paša ķēniņa valdīšana, bet pēc tās nākšot cita, sudraba, un pēc tam trešā, vara ķēniņvalsts. Bet ceturtā, dzelzs ķēniņvalsts, satriekšot iepriekšējās un valdīšot mūžīgi.

Noklausījies viedos vārdus, ķēniņš nokrita uz savas se­jas, godinādams ebreju dievu, un paaugstināja Daniēlu, ieceldams to par pārvaldnieku pār visām Babilonijas ze­mēm. Pēc Daniēla lūguma ķēniņš arī dāvāja dzīvību visiem pareģoņiem un zintniekiem, kurus pirmīt bija nolē­mis nāvei.

Pēc kāda laika Nabuhodonosors Duras līdzenumā lika uzcelt sešdesmit olekšu augstu tēlu no tīra zelta. Tā priekšā viņš sapulcināja visus augstmaņus, dižciltīgos un amatvīrus, pavēlēdams tiem pielūgt tēlu. Kolīdz sāka spē­lēt taures, stabules, dūdas un arfas, visi nokrita uz sejas tēla priekšā un pielūdza to kā dievu. Tikai trīs ebreju jau­nekļi Sadrahs (jeb Hananja), Mesehs (jeb Misaēls) un Abdenago (jeb Asarja) palika stāvam kājās, jo negribēja kalpot pagānu dieveklim.

Ķēniņš par sodu lika iemest viņus degošā ceplī, pavē­lēdams, lai to sakurina septiņas reizes karstāku, nekā tas bija darīts līdz šim. Tomēr uguns neskāra uzticīgos Jah­ves piekritējus, jo par viņiem rūpējās eņģelis, kurš viņus pavadīja uz soda vietu. Kad jaunekļi iznāca no cepļa liesmu neskarti, ķēniņš viņus iecēla augstos valsts amatos un piedraudēja ar nāves sodu katram, kurš turpmāk iedo­mātos nozaimot Jahvi.

Drīz pēc tam ķēniņam atkal rādījās sapnis. Viņš redzēja ar augļiem pilnu koku iesniedzamies debesīs. Tā zari bija pilni ar putniem, bet pie stumbra mitinājās āra zvēri. Tad no debesīm nokāpa eņģelis, iztrenkāja putnus un zvērus un koku nocirta, atstadams tikai saknāju, ko piesaistīja pie zemes ar dzelzs un vara važām.

Pilī atsauktais Daniēls valdniekam viegli iztulkoja re­dzēto sapni, sacīdams:

«Sis koks, ak, ķēniņ, ir tava valdīšana, kura līdzīgi tā zariem sniedzās līdz debesīm. Bet tāpat arīdzan tu tapsi izdeldēts un zaudēsi prātu. Un tad cilvēki tevi izstums no sava vidus. Tu dzīvosi kopā ar zvēriem un ēdīsi zāli kā vērsis. Bet pāri atstātais saknājs nozīmē, ka tev tiks atdota ķēniņvalsts, līdzko tu atzīsi, ka debesu dievs valda pār visu.»

Un tā patiesi arī notika. Prātu zaudējušais ķēniņš vis­lielākā pazemojumā dzīvoja starp zvēriem, bet, kad pēc septiņiem gadiem viņš izveseļojās, tad augstmaņi un amatpersonas viņu atkal uzsēdināja tronī. Kopš tā laika ķēniņš vairs neatzina elku dievus un slavināja tikai debess valdnieku, kurš bija sodījis viņu par augstprātību, paze­mojis, bet pēc tam atkal cēlis godā.

Vēlāk tronī nāca Belsacars. Kādu dienu jaunais ķēniņš pili sarīkoja lielas dzīres, uz kurām salūdza visus savus augstmaņus. Galdi vai lūza no ēdieniem un dzērieniem, un tā drīz vien dzīrotāji, ieskaitot ķēniņa sievas un piegulē­tajās, bija piedzērušies. Apskurbušais Belsacars lika at­nest visus Jeruzalemes dievnamā nolaupītos zelta un sud­raba traukus, un viņa viesi no tiem dzēra vīnu.

Daniēls, ko atkal ataicināja uz pili, ķēniņam teica šādus vārdus:

«Tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakus sievas, jūs visi dzērāt vīnu no Jahves svētnīcas traukiem. Dievs skaitījis tavas valstības dienas un tās izbeidzis. Tu svaru kausā esi svērts un par vieglu atrasts. Tava valsts ir dalīta un tiks atdota mēdiešiem un persiešiem.»

Belsacars saprata, ka ar Daniēla muti runā dieva gars, tāpēc ieģērba viņu purpurā, aplika viņam ap kaklu zelta važu un iecēla par trešo cilvēku valstī.

Pareģojums piepildījās tajā pašā naktī: Belsacars tika nogalināts, un Babilonijas tronī nāca mēdiešu ķēniņš Dārijs.

Ķēniņš Dārijs iecēla simt divdesmit provinču pārvald­niekus, kuriem par priekšniekiem nolika trīs augstmaņus, bet pāri tiem paaugstināja Daniēlu. Skaudības kremstie dižciltīgie nosprieda gāzt ķēniņa mīluli. Bet, tā kā Daniēls uzcītīgi pildīja viņam uzdotos pienākumus, grūti bija viņu nomelnot ķēniņa acīs. Tomēr viņi zināja, ka Daniēls ir uzticīgs Jahvem un stingri ievēro reliģiskos priekšrakstus. Tāpēc augstmaņi sagudroja nelietīgu paņēmienu, kā Da- niēlam piekļūt no citas puses. Pēc viņu pamudinājuma Dārijs izdeva dekrētu, kas visiem pavalstniekiem aizliedza trīsdesmit dienas pielūgt dievus.

Daniēls tam nevarēja paklausīt, jo šāds rīkojums bija pretrunā ar Mozus bauslību. Atvēris savas mājas logus uz Jeruzalemes pusi, viņš trīs reizes dienā pielūdza Jahvi. Skauģi viņam uzglūnēja un nosūdzēja ķēniņam par nepa­klausību.

Dārijs ļoti cienīja un mīlēja Daniēlu, tālab tikai ar smagu sirdi pavēlēja viņu iemest lauvu bedrē, kurā turēja izsalkušos plēsoņas. Ķēniņš pēc sava sprieduma neēda vakariņas un bija tik sagrauzts, ka cauru nakti nevarēja aizvērt ne acu. Agri no rīta viņš steidzās pie lauvu bedres un asaru pilnā balsī sauca:

«Daniēl, tu dzīvā dieva kalps! Vai tavs dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?»

Uz to Daniēls atbildēja:

«Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka ari savā rīcībā pret ķēniņu es neesmu atļāvies sev nekā ļauna.»

Bezgala iepriecinātais ķēniņš lika tūdaļ izvilkt Daniēlu no lauvu bedres un iecēla viņu agrākajos amatos. Bet nosūdzētāji paši tika iemesti bedrē, kur lauvas tos tūlīt saplosīja un aprija.

Daniēls dzīvoja vēl ķēniņa Ķīra valdīšanas sakumā. Viņš ne tikai baudīja vispārēju cieņu kā valsts amatper­sona, bet iemantoja plašu slavu arī kā iedvesmots pravie­tis. Vizijās, kurās padebešus uzvandīja viesuļvētras, bet no jūras dzelmēm iznira dīvaini briesmoņi, viņš ebreju tautai pasludināja atbrīvošanos no visām ciešanām un pa­redzēja, ka atnāks dieva svaidītais, kurš izklīdinās visus grēkus un zemes virsū nodibinās taisnību. Sis tautas me­

sija uzsēdīsies tronī, liesmām plandot, un no viņa kāju apakšas izplūdis uguns upe. Tūkstoš kalpotāju gaidīs viņa pavēles, un visi ticīgie ievēros svētajos rakstos nosacīto bauslību.

Kad Kīrs atļāva izvestajiem ebrejiem atgriezties Jeru­zalemē, Daniēls jau bija par vecu, lai dotos tālajā ceļā. Viņš savu mūžu beidza Babilonā un kā augsta amatper­sona tika apbedīts greznajās ķēniņa kapenēs.*