Bībeles stāsti

KĀ SĀRAJA KĻUVA PAR FARAONA SIEVU.

Ēģip­tieši pie šāda veida apmeklējumiem bija pieraduši.

Nereti gadījās, ka ganu tautas, glābdamās no Sausuma, meklēja pie viņiem patvērumu. Tās parasti

nometināja plašajās, maz izmantotajās ganībās Nīlas iete­kas tuvumā. Uz robežas uzceltais mūris, ko dēvēja par «dižciltīgo mūri», torņi un modri sargi atvairīja tuksneša sirotāju iebrukumus, bet mierīgām ganu ciltīm pēc noklau­šināšanas robežsardze neliedza ienākt Ēģiptes teritorijā. Ēģiptieši no viņiem, protams, prasīja nodevas, turklāt pa­laikam tie ienācējiem pat atņēma skaistākās meitenes, lai nosūtītu uz augstmaņu vai paša faraona harēmu.

Abrāmam tas bija zināms, un, kad viņi tuvojās Ēģiptes robežām, viņš savu sievu Sāraju noveda sāņus un teica: «Lūk, es zinu, ka tu esi ļoti skaista sieva, un, kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: Tā ir viņa sieva. — Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. Tādēļ saki: Es esmu viņa māsa, — lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad.»

Sāraja bija paklausīga sieva. Lai glābtu vīru, viņa bija ar mieru ielaisties šādā viltībā un uzdevās par Abrāma māsu. Viņa to varēja darīt ar jo tīrāku sirdsapziņu tāpēc, ka patiešām bija Abrāma pusmāsa, un tāpēc viņa tikai daļēji atkāpās no patiesības. Ēģiptiešu augstmaņi ziņoja faraonam par Sārajas skaistumu, un viņš to paņēma savā harēmā. Drīz vien faraonam Sāraja tik ļoti iepatikās, ka viņš tās šķietamo brāli bērtin apbēra ar bagātīgām dāva­nām. Abrāmam drīz vien bija «… sīklopi, liellopi un ēzeļi, kalpi un kalpones, ēzeļu mātes un kamieļi».

Taču pār Ēģipti kā sodība nāca lielas likstas, un faraons, pūlēdamies noskaidrot to cēloņus, atšķetināja' visu patiesību. Būdams pārliecināts, ka, turot harēmā ebreju virsaiša sievu, viņš nogrēkojies to dieva priekšā, faraons ataicināja Abrāmu un pārmezdams sacīja:

«Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacī­jis, ka viņa ir tava sieva?»

Ābrāms visādi nopūlējās attaisnoties, taču fakts palika fakts: valdnieks bija ticis vadāts aiz deguna, un tas jau izskatījās pēc majestātes goda aizskaršanas. Tomēr faraons, vai nu bīdamies no svešā dieva jaunas sodības, vai arī vadīdamies no vēl neizdzisušām mīlas jūtām pret Sāraju, Abrāmam apmānu ne tikai kā piedeva, bet vēl at­ļāva atstāt valsts robežas ar visām bagātīgajām dāvanām, kādas bija tam pasniedzis.

Un tā Ābrāms atgriezās Kānaānā ar savu sievu un Latu bagātāks nekā pirms ierašanās Ēģiptē.