Bībeles stāsti

ĪZĀKA UN REBEKAS DVĪŅI.

īzāks un Rebeka kvēli viens otru mīļoja. Tomēr pari majai nolaidas skumjas, jo pēc divdesmit gadu ilgas laulības dzī­

ves viņiem vēl nebija bērnu. Beidzot dievs uzklau­sīja viņu kvēlās lūgsnas, un Rebeka sajuta, ka ir mātes cerībās. Izākam bija jau sešdesmit ga-du, kad Rebeka dzemdēja dvīņus. Dienas gaismu pirmais ieraudzīja Ezavs, un tāpēc viņu uzskatīja par pirmdzimto dēlu. Otro no­sauca par Jēkabu, kas aptuveni nozīmē «turpapēdi», jo viņš piedzimstot bija turējis brāli aiz papēža. [8]

Abiem brāļiem nebija nekā kopēja, un nekad viņi ne­dzīvoja saticībā. Rebeka žēlojās, ka jau mātes klēpī viņi grūstījušies, un, kad bērni pieauga, grūti bija ticēt, ka tie ir dvīņi.

Ezavs bija drukns un plecīgs, turklāt vēl sarkanmatains, un visa miesa viņam bija apaugusi ar spalvu. Pēc rak­stura viņš bija pārgalvnieks un lielības maiss, kurš mīlēja parupjus jokus un labprāt cīkstējās ar mājas ļaudīm. Bū­dams lētticīgs, labsirdīgs un vientiesīgs, viņš tomēr aši aizsvilās dusmās un tad kļuva bīstams. Caurām dienām viņš klaiņoja pa apkārtni medīdams, bet labprāt uzturējās arī ganīklās, brāļodamies ar ganiem. Par savu ārieni Ezavs nerūpējās nemaz, staigāja noskrandis, un no viņa piesvīdušajām drēbēm uzvēdīja lauku un kazu dvaka. Dzīve viņam bija — plašas āres, saule un brīve. Nekad viņš neraizējās par to, ko nesīs rītdiena. Atgriezies mājās

no klaiņojumiem, viņš par saimniecību nelikās ne zinis. Ja bija izsalcis, apsēdās pie azaida, ja viņam slāpa, tad dzēra, ja uznāca miegs, kaut kur nogūlās un aizmiga.

Bet cik atšķirīgs cilvēks bija Jēkabs! Allaž viņš centās staigāt pa iemītām takām un nemitīgi rosījās saimniecībā, ar vārdu sakot, bija priekšzīmīgs, čakls un paklausīgs dēls. Ezavs brāli uzskatīja par tūļu un izturējās pret viņu mazliet nicīgi. Viņš pat nenojauta, cik viltīgs un atjautīgs patiesībā bija šis memmes dēliņš.

Vecais Izāks neslēpa savu pieķeršanos Ezavam. Tēvam viņš droši vien bija iepaticies ar savu izmanību medībās un fizisko spēku. Tās bija īsta vīrieša iezīmes, kas Izākam atgādināja tālos senčus no tiem laikiem, kad viņi vēl bija klaiņojoši lopkopji. Arī Ezavs mīlēja tēvu savā īpatnējā veidā, izrādīja viņam visādi savu cieņu, uzjautrināja un izkliedēja viņu, bet, atgriezdamies no medībām, allaž at­nesa kādu nomedītu dzīvnieku.

Jēkabs toties bija Rebekas acuraugs. Ezavu viņa uzska­tīja par neaptēstu lamzaku un drusku pat par viņu kau­nējās. Jau iedomājoties' vien, ka Ezavs kļūs par galveno mantinieku, Rebeka nevarēja aizmigt. Māte baidījās, ka Ezavs vieglprātīgi izšķērdēs dzimtas sakrāto bagātību, bet Jēkabam, kurš pēc sava aicinājuma bija tirgonis un saim­nieks, vajadzēs apmierināties ar nožēlojamām mantojuma paliekām. Dienām un naktīm viņa lauzīja galvu, kā no­vērst šo nedienu un visu izkārtot tādējādi, lai Jēkabs iegūtu pirmdzimtā dēla tiesības.