Bībeles stāsti

BĀBELES GŪSTS.

Izvestos jūdus sākumā turēja nometnēs un nodarbināja Babilonas izbūvē un ka­nālu apkalpē, kā arī ķēniņa muižās. Ar laiku, jo sevišķi pēc Nabuhodonosora nāves, viņiem atdeva personisko brīvību. Tad ebreji izveidoja atsevišķus ciemus, kur nodarbojās ar augļkopību un dārzeņkopību. Liela daļa izvesto ebreju nodevās ari tirdzniecībai un kļuva par visai turīgiem ļaudīm, jo Babilona tolaik bija viens no vissvarī­gākajiem starptautiskās tirdzniecības centriem. Daži no viņiem kļuva par ievērojamiem finansistiem, un tiem pie­derēja tūkstošiem vergu. To vidū bija arī tādi, kas ieņēma izcilus amatus valsts pārvaldē un ķēniņa galmā.

Babilona bija milzīga pilsēta ar vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Visapkārt tai stiepās divkāršs mūris, kurš bija tik biezs, ka pa to varēju braukt četrzirgu aizjūgs. Vairāk nekā seši simti sardzes torņu uzmanīja, vai pilsētai netu­vojas ienaidnieks. No lieliskajiem, ar plakanciļņiem rotā­tajiem Ištaras vārtiem veda plata, taisna procesiju iela, ko abās pusēs greznoja lauvu attēli. Pilsētas cerrtrā atrā­dās viens no septiņiem pasaules brīnumiem: Semiramidas gaisa dārzi, kuri bija ierīkoti uz terasēm, ko balstīja no dedzinātiem ķieģeļiem mūrētas arkas.

Babilonā atradās vairāk nekā piecdesmit tempļu. Vis­svarīgākais no tiem bija veltīts augstākajam babiloniešu dievam Mardukam. Tā tuvumā augstu debesīs pacēlās zikurāts — septiņstāvu tornis, kuram bija jau vairāk nekā divi tūkstoši gadu. Pašā tā virsotnē saulē vizmoja no gaiši zilām glazētām plāksnītēm celta svētnīca, kurā mita Marduks.

Šauro ieliņu labirintos virmot virmoja trokšņaino ļaužu bari. Cauri gājēju drūzmai spraudās kamieļu karavānas, ar precēm piekrauti pajūgi un dievbijīgu svētceļotāju pro­cesijas. Pilnā kaklā auroja pārdevēji, lielīdami savas pre­ces, šķērsieliņās no amatnieku darbnīcām atskanēja

apdullinoši blīkšķi. Ļaužu burzmā varēja dzirdēt visdažā­dākās valodas, jo metropolē saplūda ceļinieki no visām pasaules malām.*

No mazās, provinciālās Jeruzalemes uz lielās pasaules trokšņaino centru šurp atvestajiem jūdiem viss Babilonā redzētais bija satraucošs pārdzīvojums un tajā pašā laikā arī bīstams drauds. Dažs labs no tiem ātri pārtautojās, bet citi, kuri neticēja, ka viņiem kādreiz būs iespējams atgriezties, nosprieda samierināties ar jauno dzīvi un iekārtoties tajā pēc iespējas ērtāk.

Lielumlielo daļu šurp atvesto tomēr kremta trimdas sli­mība — ilgas pēc dzimtenes. Šie optimisti sēdēja it kā uz mantu aizsaiņiem, aizvērdami acis pret jaunās dzīves iespējām un nepacietīgi gaidīdami, kad beidzot Jahve sa­trieks Babilonu un ļaus viņiem atgriezties tēvzemē. Jere­mija, kurš pastāvīgi sarakstījās ar aizvestajiem, brīdināja viņus neļauties maldinošām ilūzijām un ieteica jaunajā dzīves vietā celt mājas un iekārtot dārzus. Bet pravieša saprātīgā balss tikai vēl padziļināja viņu sarūgtinājumu. Dzimtenes ilgās tvīkstošie bieži sapulcējās Eifratas krastā un sāpju pilnā balsī dziedāja savas sēru dziesmas. Vēlāk dzejnieks, kurš sacerējis 137. psalmu, šādos vārdos pauda viņu izjūtas:

«Pie Bābeles upēm

tur mēs sēdējām un raudājām,

kad pieminējām Cionu.

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzaleme,

tad lai nokalst mana labā roka!

Mana mēle lai pielīp pie aukslējām,

ja es tevi nepieminētu,

ja es neatzītu Jeruzalemi

par savu augstāko prieku!»

Pretēji Izraēla ķēniņvalsts iedzīvotājiem, kurus 722. gadā pirms m. ē. aizveda asīrieši, tos izkliedēdami tā, ka tie bez pēdu pagaisa Āzijas tautu jūrā, jūdi turējās vienkop cie­mos un pilsētiņās. Tur viņi piekopa savas senās tradīcijas, svinēja sabatu un visus citus reliģiskos svētkus, bet, tā kā Jeruzalemes dievnama vairs nebija, tad sapulcējās kopām lūgsnām savu vadītāju mājās. Šādas sapulcēšanās kļuva par nākamo sinagogu iedīgli.

Ebreju kopienām joprojām bija savi priesteri, pravieši un sabiedriskie vadītāji. Līdzās tiem parādījās rakstu zi­nātāji, kuri rūpējās par tautas gara mantu savākšanu un sakārtošanu. Vairākus rakstu rituļus izsūtītie bija paspē­juši iznest no degošā dievnama, taču daudz vēsturiska un tiesiska materiāla vajadzēja uzrakstīt no mutvārdu no­stāstiem. Tas bija kārtējais posms svēto rakstu izveido­šanā, kuri galīgo apstrādi guva pēc atgriešanās no Bābe­les gūsta.

Trimdinieki centās izprast savu nedienu cēloņus, apcerēt savu vēsturi. Ciešanas padzi|ināja viņu attieksmi pret Jahvi. 2. un 5. Mozus grāmatā Jahve ir atriebīgs dievs, kurš par tēvu grēkiem piemeklē bērnus līdz ceturtajam augumam. Bet vai patiesi dievs varētu būt tik netaisnīgs, ka bezvainīgos sodītu tāpat kā vainīgos? Kopus atbildība nesaskanēja ar morāles principiem, un tālab vajadzēja rast citu izskaidrojumu postam, kāds bija piemeklējis jūdu tautu. Atbilde uz šiem urdošajiem jautājumiem bija mesiā- nisma ideja. Jūdu tauta šķita Jahves izredzēta, lai ar cie­šanām šķīstītos no grēkiem un pasludinātu pasaulei viena vienīga, universāla, cilvēci mīloša dieva slavu.

Galvenais šādas mesiāniskas domas aizstāvis bija pra­vietis Ecēhiēls, kurš jau 597. gadā pirms m. ē. bija ticis izvests uz Babiloniju. Viņš sludināja principu, ka katrs cilvēks pats atbild par saviem pārkāpumiem. So indivi­duālās atbildības principu pravietis pauda šādos vārdos:

«Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet dēlam nav jā­nes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla nozie­gums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un'bezdievim sods par viņa bezdievību.»

Tas bija milzu solis uz priekšu monoteisma ētiskā pa­dziļināšanā, atriebīgā cilts dieva jēdziena atmešana. Tā kā, viņaprāt, jūdu tauta bija izredzēta svarīgai vēsturiskai misijai, pravietis apokaliptiskās vīzijās pareģoja visu tās apspiedēju iznīcināšanu un jūdu tautas galīgo triumfu tuvā nākotnē. Kādu dienu, sludinādams savā mājā, viņš ticīgajiem paziņoja, ka Jahve viņu aizvedis nākamajā, at­jaunotajā Jeruzalemē. Kāds noslēpumains vīrs viņu izva­dājis pa pilsētu un atjaunotās svētnīcas pagalmu, bet Jahve viņam piekodinājis visu vērīgi ielāgot, lai viņš varētu saviem ciltsbrāļiem sniegt precīzu ziņojumu.

Tādējādi tika uzmundrināts svešumā aizsūtīto gars un tajos iepotēta pārliecība, ka viņi kādreiz atgriezīsies savā tēvu zemē un viņu ķēniņš būs Dāvida pēctecis, kurš Jah­ves vārdā valdīs mūžu mūžos taisnībā un mierā.