Simsons bija tik pašpārliecināts, ka vienatne staigāja pa filistiešu pilsētām. Klaiņodams pa ielām un aplūkodams pārdošanai izliktās preces, viņš pat ne ar skatienu nepagodināja ļaužu barus, kuri viņam godbijīgi pašķīra ceļu.
Palaikam viņš iegriezās pat lielajā, bagātajā tirgoņu pilsētā Gazā. Kādu dienu Simsons tur sastapa skaistu netikli, kas viņam tik ļoti iepatikās, ka viņš devās tai līdzi uz mājām.
Ziņa, ka Simsons nodomājis nakti pavadīt Gazā, ātri izplatījās filistiešos, un tie priekā rokas vien berzēja, jo
beidzot niknais ienaidnieks bija lamatās. Vakarā viņi aizslēdza pilsētas vārtus un nolika pie tiem sardzi, kurai no rita vajadzēja Simsonam pēkšņi uzbrukt un viņu nogalināt.
Taču Simsons nojauta, ka viņam izlikti slazdi, un jau pusnakti slepšus izlavījās no netikles mājas. Sardzes vīrus, kuri tik agri viņu nebija gaidījuši un mierīgi gulēja, Simsons apkāva, bet smagos pilsētas vārtus izcēla no virām un uz pleciem aiznesa tos kalna virsotnē pie Hebronas ceļa. Sis atgadījums, kurš apliecināja ne tikai Simsona ārkārtējo spēku, bet ari viņa atjautību, vairoja stiprinieka slavu, bet filistiešus padarīja par apsmieklu visu kaimiņu tautu acīs.