Bībeles stāsti

GALMA INTRIGAS.

Pēdējos mūža gados Dāvids bija jau pavisam nevarīgs. Asinis viņam bija tik lielā mērā atdzisušas, ka pat gultā viņš vairs ne­spēja atsilt. Tad apkalpotāji nolēma atrast viņam jaunu meiteni, kura ar viņu gulētu un to sasildītu. Tā tika meklēta pa visu Izraēlu, līdz beidzot Sunamas pilsētā atrada skaistu jaunavu, vārdā Abišaga. Daiļā sunamiete labi tika galā ar savu uzdevumu: naktī viņa sasildīja ne­varīgo ķēniņu, bet dienā aptecēja mājas soli, centīgi un uzticīgi viņam kalpodama.

Neviens vairs nešaubījās, ka ķēniņa dienas skaitītas. Tāpēc jautājums par troņa mantošanu kļuva aizvien dego- šāks, jo par tiesībām uz to sacentās divi pretendenti: Adonja un Salamans.

Adonja, Hagitas dēls, izcēlās ar vīrišķīgu skaistumu un spožu uzstāšanos. Viņu atbalstīja Izraēla ziemeļu ciltis, ka ari grupa ietekmīgu ļaužu dienvidos Joāba un Abjatāra vadībā, un tāpēc viņš jutās tik drošs, ka izturējās tikpat kā ķēniņš un braukāja pa pilsētu lieliskos kaujas ratos piecdesmit galma sardzes vīru pavadībā.

Popularitātes ziņā Salamans nevarēja ar viņu sa­censties, taču Salamanu atbalstīja cita, ne mazāk ietek­mīga grupa ar virspriesteri Cadoku un pravieti Nātānu priekšgalā. Turklāt viņa pusē nostājās karaspēka atlases vienības, un proti, seši simti Dāvida veco ieroču biedru, kā arī abas filistiešu algotņu nodaļas. Salamana izredzes uz troni vairoja tas, ka viņš bija Dāvida vismīļākās sievas Batsebas dēls un līdz ar to arī sava tēva mīlulis.

Ķēniņam arvien vairāk savārgstot, . abu grupu cīņa kļuva asāka. Pilī pie mirēja gultas iedegās īsta intrigu, ķīviņu un tenku pekle.

A-donja, cerēdams, ka ķēniņš jebkuru brīdi nomirs, no­lēma pie laika sagatavot'sev ceļu uz troni. Pie Rogeles avota viņš saviem piekritējiem sarīkoja lielas dzīres, kas

patiesībā bija kara padomes apspriede. Sanāksmē piedalījās Joābs, Abjatārs, visi ķēniņa dēli, izņemot Salamanu, kā arī daudzi ziemeļu cilšu vadītāji.

Satraucošā vēsts par šo apspriedi aši kļuva zināma pilī. Nātāns steidzās pie Batsebas un paskubināja viņu, lai tā nekavējoties pastāstītu Dāvidam, ka Adonja bez viņa ziņas izsludinājis sevi par ķēniņu. Pats viņš solījās ierasties drusku vēlāk, lai apliecinātu Batsebas .vārdu pa­tiesību. Apsūdzība bija nepatiesa vai vismaz pāragra, taču cīņā par varu neviena no pusēm nebija izvēlīga līdzekļu pielietojumā.

Batseba noliecās pie slimā ķēniņa gultas un teica viņam:

«Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie tā kunga, sava dieva, savai kalponei esi apsolījis, ka tavs dēls Salamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. Un tagad, redzi — Adonja jau ir ķēniņš, bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini. Un viņš ari jau ir kaujamos upurus — vēršus un barotus sīklopus — lielā vairumā upurējis, un viņš pat visus ķēniņa dēlus ir saaicinājis, arī priesteri Abjatani un karapulku virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Salamanu viņš tomēr aicinājis nav.»

Pēc brītiņa guļamistabā ienāca Nātāns un apstiprināja ziņu, ka Adonja izsludinājis sevi par ķēniņu.

Tad ķēniņš atguvās no sava vārguma, lika tūdaļ saaici­nāt savus tuvākos uzticības vīrus un pavēlēja:

«Paņemiet sev līdzi sava kunga kalpus un uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz tās mūļa ķēves, kura ir īpaši manām vajadzībām, un pavadiet viņu gājienā līdz Giho- nai. Un lai tad tur priesteris Cadoks un pravietis Nātāns viņu svaida par ķēniņu pār Izraēlu, un tur pūtiet taures un sauciet: Lai dzīvo ķēniņš Salamans!»

Tā arī notika. Atceļā uz pili jaunajam ķēniņam piebied­rojās ielīksmoti jeruzalemiešu bari, spēlēdami dūdas un ik pa brīdim izsaukdamies: Lai dzīvo ķēniņš Salamans!

Vēsts par Salamana kronēšanu nonāca līdz sazvērnie­kiem, kad viņu dzīres pie Rogeles avota bija pilnā sparā. Izbailēs viņi izklīda pa savām pilsētām, bet Adonja mek­lēja patvērumu svētnīcā, kur viņš trīcēdams pieķērās pie altāra. Taču Salamans ar zvērestu apsolīja, ka Adonjam nenokritīs ne-mats no galvas, ja vien viņš nekaldinās jau­nus sazvērestību plānus. Tad Adonja godināja jauno vald­nieku un atgriezās savās mājās.

Dāvids juta tuvojamies pēdējo brīdi. Ataicinājis pie se­vis Salamanu, viņš tam piekodināja mūždien saglabāt uzticību Jahvem. Bez tam viņš uzdeva dēlam uzcelt gal­vaspilsētā templi, šim nolūkam izlietojot uzkrāto zeltu, sudrabu un būvmateriālus.

Savas dzīves laikā Dāvidam allaž bija vajadzējis rēķi­nāties ar Joābu, kuram viņš bija pateicību parādā par daudzām uzvarām pār ienaidnieku. Bet tagad uz nāves gultas Dāvids atcerējās visus pazemojumus, kādus viņam bija vajadzējis paciet no Joāba. Absaloma nogalināšana, Amasa viltīgā noslepkavošana, pēdējā nodevīgā sazvēres­tība ar Adonju un Abjatāru — visus šos noziegumus gal­venais virspavēlnieks bija pastrādājis, nesaņemot par tiem nekāda soda, jo viņš bija tik ļoti varens, ka pat ķē­niņš neiedrošinājās viņu saukt pie atbildības. Bet tagad Dāvids uzdeva Salamanam nokārtot senos rēķinus ar bīs­tamo varasvīru, sodot viņu ar nāvi.

Tāpat Dāvids nespēja samierināties ar domu, ka neso­dīts palicis Simejs, kurš Absaloma dumpja laikā viņu tik nekrietni bija noganījis pie Bahurimas pilsētas. Tiesa, Dā­vids pats ar zvērestu bija solījis, ka viņš Simeju nesodīs, jo negribēja vēl vairāk saasināt attiecības ar dumpīgajām ziemeļu ciltīm, taču šis zvērests nebija saistošs viņa man­tiniekam. Tāpēc Dāvids uzdeva Salamanam, lai tas ar asinīm atmaksātu bezkauņam, kurš bija nozākājis vald­nieku.

Dāvids atcerējās arī draugus. Jo sevišķi viņam gribējās atlīdzināt Barsilajam par pārtikas piegādi tajā laikā, kad viņam, no visa Izraēla pamestam, vajadzēja kalnos slap­stīties no Absaloma. Tagad Dāvids lika Salamanam apso­līt, ka jaunais ķēniņš rūpēsies, lai uzticīgā sirmgalvja pēcnācējiem Jeruzalemē aizvien būtu nodrošināta pārtikusi dzīve un goda vieta pie ķēniņa galma.

Drīz galvaspilsētā notika arī svinīga Salamana kronē­šana par ķēniņu. Uz dedzināmo upuru altāra tika upurēti tūkstoš vēršu, tūkstoš aunu un tūkstoš jēru. Svaidīšanas ceremoniju izpildīja jaunā ķēniņa uzticīgais piekritējs virspriesteris Cadoks.

Dāvids pēc četrdesmit valdīšanas gadiem šķīrās no dzī­ves septiņdesmit gadu vecumā. Dēlam viņš mantojumā atstāja valsti, kuras robežas sniedzās no Damaskas līdz Iiģiptei un no Pārjordānas austrumu novadiem līdz Vidus­jūrai rietumos.