Izraēla ķēniņš Jorams valdīja divpadsmit gadu. Pēc uzkāpšanas tronī viņš kopā ar Jūdas ķēniņu Jošafatu devās karā pret Moābas ķēniņu Mešu, kurš bija Izraēla vasalis, bet tagad bija atteicies maksāt meslus. Sabiedroto karaspēks ielauzās moābiešu zemē no dienvidiem un viņus sakāva, taču nespēja tos no jauna nospiest pakļautības jūgā.
Drīzumā Damaskas ķēniņš Ben-Hadads ielauzās Izraēlā un apstājās pie Samarijas mūriem. Aplenkums bija ilgstošs, tāpēc pilsētā sākās tāds bads, ka mātes ēda pašas savus bērnus. Par laimi, sīriešu apmetnē izplatījās valodas, ka hetu un ēģiptiešu karaspēks nāk aplenktajiem palīgā. Damaskas ķēniņš steidzīgi atkāpās, un Samarija negaidot izglābās no drausmīgās bojā ejas.
Pēc kāda laika ķēniņš Ben-Hadads grūti saslima. Uzzinājis, ka uz Damaskas pusi nāk Elīss, viņš aizsūtīja pie tā savu augstmani Hazaēlu ar bagātīgām dāvanām un lūdza, lai tas viņu izārstētu.
Elīss uzklausīja Hazaēla vārdus un sāka rūgti raudāt. Kad viņam pajautāja, kāpēc tas raud, pravietis ar skumjām atbildēja:
«Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļaunu darīsi Izraēla bērniem; tu nodedzināsi viņu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu grūtās sievas.»
Bet Hazaēls viņam atbildēja:
«Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, kas tādas varmācības pastrādātu?»
Bet tad pravietis viņam svinīgi pavēstīja:
«Tas kungs man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu.»
Svētā izraēliešu vīra vārdu iedrošinātais Hazaēls atgriezās pie sava kunga, noslāpēja viņu ar segu un pasludināja sevi par Damaskas ķēniņu.
Jorāms gribēja izmantot valsts apvērsumu Damaskā un ar to saistītās jukas, lai aramiešiem atņemtu Ramotas pilsētu Gileādā, taču vienā no sadursmēm tika ievainots. Tāpēc viņš karaspēka pavēlniecību uzticēja Jehum, bet pats atgriezās Jezreēlā, lai izdziedētu ievainojumus. Tur pie viņa ciemos ieradās Jūdas ķēniņš Ahasja, ar kuru viņam bija draudzīgas attiecības.
Jahvisti Jorāmu neieredzēja kā Ahaba dēlu un zelta teļa pielūdzēju. Pravietis Elīss nolēma izmantot ķēniņa slimību, lai atņemtu viņam troni, Tāpēc Elīss aizsūtīja uz
Ramotu Gileādā savu mācekli, dodams tam uzdevumu par ķēniņu svaidīt karaspēka pavēlnieku Jehu.
Slepenās ceremonijas laikā Elīsa vēstnesis sacīja šos svinīgos vārdus:
«Tā saka tas kungs, Izraēla dievs: es tevi svaidu par ķēniņu pār tā kunga tautu, un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo es atriebšu pie Izebeles savu kalpu, praviešu, asinis un visu tā kunga kalpu asinis.»
Kad karaspēks uzzināja par Jehus svaidīšanu, tas vienprātīgi ievēlēja viņu par Izraēla ķēniņu.
Jaunais valdnieks Elīsa uzdevumā tūdaj sēdās kaujas ratos un dumpinieku karapulku priekšgalā traucās uz Jezreēlu. Jorāmam par sazvērestību nekas nebija zināms, tāpēc viņu pārsteidza vēsts, ka Jehus atstājis Ramotu Gileādā un steidzas pie viņa. Ķēniņš nosūtīja pie viņa divus vēstnešus, bet neviens no tiem neatgriezās, jo dumpinieks tos ar spēku aizturēja. Noraizējies par to, ka nav nekādu ziņu, Jorāms kopā ar Jūdas ķēniņu Ahasju personīgi devās pretim sava karaspēka pavēlniekam. Kad viņu sagaidīja dumpinieka zaimi, Jorāms mēģināja bēgt, taču viņu caururba nodevīgā Jehus raidītā bulta, un viņš nedzīvs izvēlās no ratiem. Ahasja tāpat metās bēgt, bet Jehus ievainoja arī viņu. Taču Ahasjam izdevās nokļūt līdz Megidai, kur viņš, asinīm noplūstot, mira. Kalpi ķēniņa mirstīgās atliekas aizveda uz Jeruzalemi un apraka Dāvida kapenēs. Ķēniņiene Izebele saprata, ka pienākusi viņas pēdējā stunda. Apņēmusies cienīgi sagatavoties nāvei, viņa izkrāšļoja seju un sacirtoja matus, bet pēc tam lepni nostājās pils logā. Kad uz ielas parādījās Jehus, ķēniņiene viņu sagaidīja ar zaimiem un izsmieklu. Saniknotais ķēniņa slepkava lika Izebeli izmest pa logu, un sašķaidīto ķermeni vēl samina viņa aizjūga zirgi. Izebele cauru nakti nogulēja uz ielas asins paltī, bet pilī pa to laiku notika sazvērnieku dzīres. Pēc tam Jehus pavēlēja ķēniņieni apglabāt, taču izrādījās, ka suņu bars aprijis viņas miesas un pāri palikušas tikai nožēlojamas paliekas. Tādējādi piepildījās Elīsa pareģojuma otrā puse.
Samarijā dzīvoja septiņdesmit Ahaba dēli. Jehus uzrakstīja vēstuli pilsētas vecajiem, lai tie viņam par savas padevības un paklausības zīmi atsūta Ahaba dēlu galvas. Kad iebiedētie pilsētas iedzīvotāji tās atveda kurvjos saliktas, Jehus pavēlēja galvas sakraut divās grēdās pie pilsētas vārtiem, lai visi varētu pārliecināties par Ahaba nama izdeldēšanu.
Iekams nogalinātā ķēniņa Ahasjas miesas bija atvestas uz Jeruzalemi, četrdesmit divi viņa brāļi, neko nezinādami par notikušo apvērsumu, ieradās viesos pie Jorāma. Jehus tos sagūstīja un lika nokaut pie akas savā mājā.
Atbraucis Samarijā, nežēlīgais uzurpators sarīkoja asiņainu slaktiņu Jorāma piekritējiem, draugiem un amatpersonām. Pēc tam viņš savā galvaspilsētā saaicināja Baāla priesterus no visas Kānaānas, paziņodams tiem, ka sakarā ar savu kronēšanu gribot upurēt viņu dieviem. Taču tā bija viltība. Kad ar priesteriem stāvgrūdām pilns bija viss templis, tiem virsū metās karavīri un ar zobeniem tos apkāva līdz pēdējam vīram. Dievekļa Baāla tēls tika sadauzīts, bet viņa templis apgānīts, pārvēršot to par publisku ateju.
Jahve triumfēja pār kānaāniešu dieviem. Tomēr tā bija uzvara tikai pa pusei, jo Jehus neizskauda zelta teļa kultu, kura centri bija Bēteles un Danas pilsētas. Tas izraisīja sašutumu praviešu vidū, kuri Jehu bija uzcēluši tronī, bet Jahve saskaitās un ļāva Damaskas viltvārža ķēniņam Hazaēlam nesodīti izpostīt visas Izraēla zemes uz austrumiem no Jordānas.
Jehus mira, kad bija valdījis divdesmit astoņus gadus. Izraēla tronī uzkāpa viņa dēls Joahass, kas valdīja sešpadsmit gadus.