Bībeles stāsti

ĪZĀKA PIEDZIMŠANA.

Kad Ābrahāmam apritēja simts gadu, piepildījās dieva solījums, un Sara dzemdēja dēlu. Laimē apskurbusi, viņa smējās augām dienām un gribēja, lai arī visi priecātos

līdz ar viņu. Zīdīdama mazuli, viņa nevarēja vien nobrī­nīties un klusībā pie sevis atkārtoja:

«Kas gan būtu vēstījis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdī­tāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam delu.»

Par piemiņu līksmajam notikumam bērnam deva vārdu Izāks, kas cēlies no vārda «smieties».

Zēns attīstījās teicami un pēc pāris gadiem jau drais- kuļojās ar savu pusbrāli Ismaēlu. Bet Sāra nolūkojās šajās rotājās ar aizvien pieaugošām bažām, jo viņu nomo­cīja baiļošanās, ka pēc Ābrahāma nāves galvenā manto­juma daļa pienāksies Ismaēlam kā pirmdzimtajam dēlam, turpretī Izākam vajadzēs apmierināties ar nožēlojamām pabirām. So raižu dēļ viņā pieauga nepatika pret kalponi Hagāru un viņas bērnu. Beidzot Sāra_ nolēma atbrīvoties no viņiem uz visiem laikiem un teica Ābrahāmam:

«Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu īzāku.»

Ābrahāms ilgi pretojās sievas iegribai, jo patiesi un no visas sirds bija pieķēries jaunajai un skaistajai ēģiptietei. Un arī Ismaēlu viņš mīlēja ar īstu tēva mīlestību. Bet tad šajā lietā iejaucās dievs un paziņoja, ka tieši Izāku un nevis Ismaēlu viņš izredzējis par Ābrahāma cilts turpinā­tāju, un Ābrahāms ar sāpošu sirdi izpildīja Sāras vēlē­šanos.

Nākamajā dienā mazā gaismiņā viņš izraidīja tuksnesī nelaimīgos padzīteņus. Iedevis tiem maizi un ādas maisā ūdeni, viņš abus sirsnīgi apskāva un ieteica viņiem doties uz Ēģipti, kur Hagārai bija radinieki.

Ceļš uz turieni bija tāls un bīstams. Vientuļajā tuksnesī abiem pietrūka ūdens un draudēja nāve no slāpēm. Ha­gāra atstāja Ismaēlu zem kāda koka un atgāja tik tālu, cik sniedzas no stopa izšauta bulta, lai neredzētu dēla pirmsnāves mokas. Nosēdusies smiltīs ar muguru pret Ismaēlu, viņa rūgti raudāja. Tad parādījās dieva eņģelis, lika viņai paņemt dēlu un aizvadīja abus pie akas, kur viņi remdēja slāpes un piepildīja tukšos ūdens maisus. Jo dievs gribēja saglabāt Ismaēlu pie dzīvības, tāpēc ka viņš to bija izraudzījis par arābu tautu ciltstēvu.*

No Ābrahāma nama izdzītie veiksmīgi sāka saimniekot zemes nomaļajos apvidos. Ismaēls kļuva par nepārspē­jamu loka strēlnieku un izcilu mednieku. Palaikam viņš devās piepelnīties Ēģiptē, cīnīdamies tās algotņu rindās. Māte viņu saprecināja ar kādu ēģiptieti, un Ābrahāms nekad vairs neredzēja savu atstumto dēlu.[7]