BĪBELES STĀSTI

ĀBRĀMS KĻŪST PAR ĀBRAHĀMU.

Kopš tā laika bija pagajis trīspadsmit gadu. Ābramam bija jau 99 gadi, bet viņa dēls Ismaēls uzaudzis par ņipru, visai draiskulīgu puiškānu. Kādu dienu dievs lika Ābrāmam saliedēt savus apakšniekus vienā tautā un vienā ticības draudzē. Sajā nolūkā viņš pavēlēja, lai visi vīri un zēni, kā brīvie, tā arī nebrīvie, tiktu apgraizīti par zīmi ar dievu noslēgtai derībai. Tāpat viņš nosacīja uz laiku lai­kiem, lai visi vīriešu dzimuma bērni pēc astoņu dienu ve­cuma sasniegšanas tiktu apgraizīti. Ja kāds negribētu šim noteikumam pakļauties, tāds līdz ar to mitējas būt par cilts locekli.

Abrāms, kurš šādā vārdā kādreiz bija nosaukts par godu vienam no daudzajiem mezopotāmiešu dieviem, no­lēma sevi pārdēvēt, ar to apstiprinādams atteikšanos no elkdievības, un nosauca sevi par Ābrahāmu, kas no­zīmē «daudzu tautu tēvs». Vienlaikus viņš savai sievai Sārajai deva vārdu Sāra, kāds nosaukums atbilda «jūsu augstības» titulim.[6]

Ābrāma izdarītā vārdu maiņa liecināja, ka viņš ar šo aktu pūlējās piešķirt sev augstmanības mirdzumu, kas viņu darītu līdzīgu apkārtējo valstiņu ķēniņiem un paceltu pāri paša cilts vienkāršajiem locekļiem.