Bībeles stāsti

DĀVIDS, SAULS UN JONATĀNS.

Atlīdzinot Dāvi­dam par izcīnīto uzvaru, viņu iecēla par pavēl­nieku prāvai karaspēka vienībai, un tādā kārtā

viņš kļuva par gados visjaunāko karavadoni visā Izraēla vēsturē. Ķēniņa dēls un troņmantnieks Jonatāns jau pēc pirmās tikšanās kļuva Dāvidam par sirsnīgu un uzticamu draugu. Par zīmi draudzībai viņš Dāvidam uz­dāvināja savu dārgo apmetni, tuniku, zobenu un kaujas jostu.

Neraugoties uz saviem jaunajiem gadiem, Dāvids labi tika galā ar karavadoņa pienākumiem. Kā uzvarētājs viņš atgriezās no daudzām kaujām ar filistiešiem. Izraēla pil­sētās viņu sveica ar lielu sajūsmu. Kā jaunām, tā vecā­kām sievietēm viņš kļuva par īstu elku. Dāvidu sagaidot, viņas allaž iznāca, diedamas, dziedādamas un tamburīnus rībinādamas. Neviens nezināja, kur un kad īsti bija radu­sies viņu slavinošā dziesmiņa, kas tika skandināta pilsētu ielās un drīz vien nonāca arī līdz galvaspilsētai Gibeai:

Sauls ir nokāvis tūkstoti savu, Bet Dāvids desmit tūkstošus savus.

To ķēniņš stipri ņēma ļaunā. Sacildinot Dāvida nopel­nus pāri visam, ko Sauls ilgajos kara gados pats bija pa­veicis tautas labā, ķēniņš tika tieši apvainots, un viņu dziļi aizskāra šada rūgta un nepelnīta pārestība. Divas dienas un divas naktis viņu kremta aizdomas, ka šīs dziesmiņas iedvesmotājs ir Samuēls un, rasi, tas viss notiek ar Dāvida ziņu. Tā taču nebija nekāda iedoma, ja ķēniņam ik uz soļa nācās just, ka tauta novēršas no viņa. Tā pati tauta, kura vēl nesen nepārtraukti viņam aplieci­nāja savu cieņu un mīlestību. Un kurš gan cits būtu tautu ietekmējis, kurš atklāti būtu licis saprast, ka centīsies atņemt viņam troni?

Rūpesti, bezmiegā pavadītās naktis un smagie apvaino­jumi tik lielā mērā nomāca Sauļu, ka viņam palaikam aptumšojās prāts. Pilī visi bija sadrūmuši, kalpotāji ne­iedrošinājās pat skaļāk ierunāties, un visos kaktos tikai varēja dzirdēt čukstus, ka Sauļu pārņēmis ļauns gars un viņš nonācis neprāta stāvoklī..^

Vajadzēja atkal sūtīt pēc Dāvida, lai tas ar mūzikas pa­līdzību ārstētu ķēniņa sasāpējušo sirdi. Jaunais koklētājs ienāca pie ķēniņa un tūdaļ sāka ar pirkstiem no stīgām

izvilināt brīnišķīgi jaukus akordus. Sauls pablenza uz zēnu, it kā to nepazīdams. Pēc kāda brīža ķēniņš atjēdzās no sastinguma, un viņa acīs iegailējās drūma naida liesma. Mirklī viņš paķēra pie troņa pieslieto metamo šķēpu un svieda ar to Dāvidam. Jauneklis paguva pēdējā brīdī novērsties, un šķēps džinkstēdams ieurbās sienā.

Sauls tomēr pēkšņi atskārta, ka gandrīz izdarījis kaut ko nelabojamu. Ja viņš būtu nonāvējis Izraēla tautā tik izdaudzinātu varoni, tam varēja būt pilnīgi neaprēķinā­mas sekas. Tāpēc, pūlēdamies visu vērst par labu, Sauls iecēla Dāvidu par pavēlnieku tūkstoš vīriem un nosūtīja viņu karā pret filistiešiem.

Jaunais karavadonis arī šoreiz izcīnīja uzvaru pēc uz­varas, iemantodams tautā arvien lielāku slavu un cieņu. Tas atkal uzkurināja ķēniņa skaudību. Neiedrošinādamies vairs uzstāties atklāti, viņš slepenībā kaldināja rīcības plānu.

Kādu dienu ķēniņš ar vēstnesi nosūtīja Dāvidam ziņu, ka atdošot viņam par sievu savu vecāko meitu Merabu, ja Dāvids kā kara trofeju atnesīšot simt uzvarētu filistiešu dzimumlocekļu priekšādas. Uzdevums bija pārlieku bīs­tams, un Sauls cerēja, ka Dāvids no šām bezjēdzīgajām medībām dzīvs neatgriezīsies.

Dāvids acumirkli atskārta, kas ķēniņam padomā. Par ieganstu izvirzīdams to, ka nejūtoties cienīgs kļūt par ķēniņa meitas vīru, viņš pūlējās tikt vaļā no neprātīgā uzdevuma. Taču Sauls ietiepās, un Dāvidam nekas cits neatlika, kā izpildīt ķēniņa iegribu.

Paņēmis sev līdzi nelielu grupu savu visuzticīgāko cī­ņas biedru, Dāvids tūlīt devās ceļā. No slēpņiem uzbruk- dams filistiešiem, viņš īsā laikā samedīja nevis simts, bet divi simti priekšādu.

Sauls jutās savās cerībās rūgti vīlies un nosprieda Dāvidu vismaz pazemot. Lauzdams savu solījumu, viņš Dāvidam par sievu nedeva vis savu vecāko meitu, bet jau­nāko, vārdā Mihola, kura, starp citu, ar šo apmaiņu bija visai apmierināta, jo viņa jau sen mīlēja jauno varoni.

Sīs precības tomēr neuzlaboja saspringto atmosfēru ķēniņa galmā. Dāvids kremtās uz Sauļu par negodīgo mā­nīšanos, jo precības ar ķēniņa vecāko meitu sniedza labā­kas izredzes uz troni.* Bet Sauls savukārt vēl aizvien tu­rēja Dāvidu aizdomās, ka tas rīkojas pēc virspriestera norādījumiem, un draudēja viņu nonāvēt.