Bībeles stāsti

SAULA PIRMĀ UZVARA.

Pagāja gadi. Saulam ne­piederēja vara pilna apjoma, jo Gibea, tāpat kā daudzās citās Izraēla pilsētās, uzturējās filistiešu karaspēks. Tāpēc Sauls vēl aizvien staigāja tīrumā aiz vēršiem un nodibināja ari savu ģimeni. Viņam bija jau divi pieauguši dēli, no kuriem Jonatāns bija izaudzis par brašu jaunekli.

Austrumos no Jordānas Gilēādas kalnainajā apvidū atradās izraēliešu Jabešas pilsēta. Amoniešu ķēniņš Na- h,ašs bija to aplencis un gatavojās izšķīrējam triecienam. Aplenktie pilsētnieki mēģināja vienoties ar viņu miera ceļā. Bet pašlepnais valdnieks atbildēja, ka pieņems gan viņu padošanos, taču piedraudēja katram pilsētas iedzī­votājam izdurt labo aci un, kā viņš pats atzinās, tādu pašu likteni gatavoja arī visiem pārējiem izraēliešiem. Iz­likdamies, ka viņi grib apspriesties par šiem noteikumiem, Jabešas iedzīvotāji panāca pamiera noslēgšanu uz septi­ņām dienām, bet šo laiku izmantoja, lai aizsūtītu pie Saula savus pārstāvjus un izlūgtos viņa palīdzību.

Izdzirdot vēsti par Gileādas brāļu pilsētas smago stā­vokli, visā Izraēla zemē sākās raudas un vaimanas, bet Sauls, dusmās iededzies, atkal iekrita pravietīgā aizgrāb­tībā. Abus vēršus, ar kuriem viņš pašlaik ara zemi, Sauls sakapāja gabalos un izsūtīja pa visām ciltīm, piedraudē­dams, ka tāds pats liktenis sagaida ikvienu, kurš atteik­sies piedalīties svētajā karā. Izraēliešus pārņēma šausmas, un drīz vien Bezekā sapulcējās milzīga zemessargu ar­mija. Sauls steidzās ar to pretim amoniešiem, Jabešas tuvumā ielauzās viņu apmetnē un asiņainā kaujā sakāva pretinieku.

Tā Sauls kļuva par tautas varoni, taču viņam izrādītā sajūsma gandrīz izraisīja brāļu karu. Saula piekritēji bija nodomājuši asiņaini izrēķināties ar saviem pretiniekiem, kuri Mispā visiem līdzekļiem bija pretojušies viņa ievēlē­šanai par ķēniņu un arī tagad turpināja kūdīt pret viņu. Tomēr Sauls apvaldīja savus pārlieku kvēlos piekritējus, lai priecīgo uzvaras dienu neaptumšotu ar brāļu asins izliešanu.

Samuēls atkal Gilgalā sasauca izraēliešu tautas sapulci. Tur Sauļu vēlreiz apstiprināja ķēniņa amatā, bet uzvaru atzīmēja ar dedzināmiem upuriem un bagātīgām karavīru dzīrēm.

Samuēlam bija pienācis skumjais bridis atsacīties no pasaulīgā soģa amata. Jau kopš agras jaunības viņš bija valdījis pār savu tautu, šajā amatā kļuvis vecs un nosir­mojis. Deli, uz kuriem viņš bija licis visas savas dzimtas cerības, bija viņu sāpīgi pievīluši. Tagad viņš stāvēja tautas sapulces priekšā un drebošā balsī runāja:

«Redzi, še es stāvu! Atbildiet par mani tā kunga un . viņa svaidītā priekšā: kura vērsi es esmu ņēmis un kura ēzeli piesavinājies? No kura es esmu izspiedis netaisnu peļņu, un kuram es esmu varas darbus darījis? Un no kura rokas es esmu ņēmis dāvanas, ka es savas acis tādēļ būtu piemiedzis? Tad es jums atlīdzināšu; lieciniet pret mani, tad es jums atdošu!»

Bet aizkustinātā tauta atbildēja:

«Tu neesi no mums netaisnu peļņu izspiedis, tu arī neesi centies mums izdabāt, un tu ari neesi ne no viena cilvēka rokas neko pieņēmis.»

Nododams Saulam varu, Samuēls taču nekādā ziņā ne­atsacījās no visaugstākās varas valstī. Kā virspriesteris im Jahves pārstāvis zemes virsū viņš jutās tiesīgs arī turpmāk nosacīt Izraēla likteni un bija pārliecināts, ka

stāv pāri tautai un tās nule svaidītajam ķēniņam, kuram vajadzēja viņu paklausīt.

Lai pierādītu savas pārdabiskās spējas, Samuēls iz­sauca lietu un pērkonu, lai gan bija kviešu pļaujas laiks, kad pieturējās sausas dienas. Redzēdama šo brīnumdarbu, tauta bijājās ne tikai Jahvi, bet tāpat arī Samuēlu, kuru tā, prasīdama pēc ķēniņa, bija apvainojusi. Godbijīgā pa­devībā noliekdamās augstā priestera priekšā, tauta lūdzoši izsaucās:

«Aizlūdz par saviem kalpiem to kungu, savu dievu, lai mēs nemirstam, jo bez visiem saviem grēkiem mēs ari vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu!»

Tādējādi nodrošinājis sev pēdējo vārdu Izraēla reliģis­kajās un politiskajās lietās, Samuēls atgriezās Ramataimā, kura tolaik bija virspriestera miteklis.