Bībeles stāsti

IZRAĒLS PIELŪDZ ZELTA TEĻU.

Sākumā Jeroiboāms par savu galvaspilsētu izvēlējās Sihemu. Bet vēlāk, glābdamies no faraona Sīšaka, savu rezidenci viņš pārcēla uz Penuēlu, līdz beidzot galīgi apmetās Tircā.

Izraēls cieta no reliģiskās galvaspilsētas trūkuma. Pēc ziemeļu cilšu atdalīšanās Jahves priesteri bija pārcēlušies uz Jeruzalemi, un dievlūdzēji vēl aizvien ceļoja uz Sala­mana dievnamu, kur atradās vienīgais un lielākais kulta svētums — derības šķirsts. Jeroboāmu dziļi satrauca lie-

lic svētcejotāju bari uz naidīgās Jūdas galvaspilsētu, un viņš baidījās, ka ar laiku viņa pavalstnieki varētu novēr­si ies no Izraēla un censties pēc jaunas apvienošanās, kā tas bija noticis Dāvida un Salamana slavenajos laikos.

Gribēdams novērst šīs briesmas, Jeroboāms nosprieda, ka jākļūst neatkarīgam no Jeruzalemes ari reliģiskā ziņā. Sajā nolūkā viņš uzcēla svētnīcas Bētelē un Danā un lika izliet zelta teļus Jahves troņa pakājes atbalstam. Viņš i/,veidoja pat atsevišķu priesteru korporāciju, noteica pa­šiem savus reliģiskos svētkus, kā ari atsevišķu reliģisko rituālu. Tā bija jau reliģiska šķelšanās, turklāt apvienota ar elkdievību.

Jeroboāma rīcība izraisīja lielu neapmierinātību jahvistu vidū, bet sevišķi sašutis bija pravietis Ahija, kurš ar savu ietekmi taču bija panācis Jeroboāma pasludināšanu par Izraēla ķēniņu.

Kādu dienu, kad ķēniņš Bētelē kvēpināja upuri zelta teļam, Ahija ieradās no Jūdas un ar savu lāstu panāca, ka sagruva elku dieva altāris. Saniknotais ķēniņš pastiepa roku, dodams pavēli sagrābt pārdrošnieku, bet pret svēto vīru paceltā roka tūlīt sakalta. Ķēniņš mirklī pazemojās un lūdza pravieti, lai tas ar Jahves palīdzību viņam at­dotu veselību. Tā arī notika, taču ķēniņš no šā gadījuma nesmēla pietiekamu mācību un ari turpmāk savā valstī veicināja pievēršanos elkdievībai.

Pravietis Ahija skubināja Jeroboāmu atgriezties uz pa­reizās ticības ceļa, bet, kād viņa pūliņiem nebija nekādu panākumu, pārcēlās uz Silo pilsētu, kur viņš dzīvoja dziļā vientulībā. Vi-ņš bija jau pavisam vecs un akls, dziļi vīlies tajā cilvēkā, kuru bija padarījis par valdnieku, cerēdams, ka tas uzticīgi kalpos Mozus ticībai.

Kad Jeroboāms valdīja Tircā, saslima viņa mīļotais dēliņš Abija. Tad ķēniņš teica savai sievai:

«Celies, lūdzu, un pārģērbies, lai neviens tevi nepazīst, ka tu esi Jeroboāma sieva, un aizej uz Silo; tur atrodas pravietis Ahija, kas par mani vēstīja, ka "es kļūšot ķēniņš pār šo tautu. Un paņem sev rokā līdzi desmit maizes klai­pus un cepumus, arī trauciņu medus un aiznes to viņam: ias pateiks, kas zēnam vainas.»

Neraugoties uz aklumu, pravietis tūdaļ pazina ķēniņa sievu. Tad ar viņa muti sāka runāt Jahve, bargi nosodīja Jeroboāmu par svešu dievekļu uzstādīšanu un pasludināja šādu spriedumu;

«Un tad nu redzi, tagad es likšu nelaimei nākt pār Jeroboāma namu, un es izdeldēšu Jeroboāmam ikvienu vī­rieti — ir vājo, ir stipro — Izraēlā. Un es iznīcināšu Jero­boāma pēctečus tā, kā mēslus mēdz izmēzt, iekams tie visi būs pagajam. Kas no Jeroboāma pēctečiem mirs pilsētā, tos ēdīs suņi, bet, kas Jeroboāmam nomirs uz lauka, to debesu putni ēdīs, jo tas kungs ir runājis. Bet tu piecelies, atgriezies savā namā, un, kamēr tu saviem soļiem nonāksi pilsētā, tikmēr tavs dēls būs miris.» ,

Jeroboāma sieva pārbijās un ēzeļmātes mugur^ steidzās uz Tircu, bet brīdī, kad viņa pārkāpa pār savas mājas slieksni, bērns pēkšņi viņas rokās nomira.

Jeroboāms valdīja divdesmit divus gadus. Pēc viņa troni mantoja viņa dēls Nadabs.