Bībeles stāsti

OMRIJS — VISDIŽĀKAIS IZRAĒLA ĶĒNIŅŠ.

Jeroboama pectecis Nadabs valdīja tikai divus gadus. Filistiešu pilsētas Gibetonas aplenkuma laikā viņu nodevīgi nogalināja Baešs no Isašāra cilts. Ķēniņa slepkava apkāva arī visus ķēniņa dzimtas locekļus, tādējādi iznīcinādams Jeroboāma dinastiju.

Baešs bija veikls diplomāts un izmanīgs karotājs. No­slēdzis savienību ar Damaskas ķēniņu Ben-Hadadu I, viņš sāka uzbrukuma karu pret Jūdu. Pēc Ramas pilsētas ieņemšanas viņš to nocietināja, lai Jūdas ķēniņam apgrū­tinātu iebrukumus Izraēlā.

Taču Baešs par zemu bija novērtējis Jūdas ķēniņu Asu. Ar bagātīgām dāvanām Asa uzpirka Ben-Hadadu un pie­runāja viņu ne tikai lauzt savienības līgumu, bet pat iebrukt Izraēlā. Baešam vajadzēja steigšus doties uz zie-

meļiem, lai aizsprostotu ceļu aramiešiem. Asa izmantoja viņa prombūtni, pievāca Ramā visus tur sagatavotos būv­materiālus un izmantoja tos Gibeas un Mispas pilsētu nocietināšanai. Uzurpators un Izraēla ķēniņa slepkava pēc divdesmit četru gadu ilgas valdīšanas nomira dabīgā nāvē.

Baeša dēls Ēla noturējās tronī tikai vienu gadu. Kādās dzīrēs Tircā, uz kurieni viņš bija pārcēlis valsts galvas­pilsētu, Ēla līdz nesamaņai piedzērās. Tad sazvērnieku priekšgalā pilī iebruka kaujas ratu vienības pavēlnieks Simrijs, nogalināja ķēniņu un iznīcināja visu viņa ģimeni. Tā gāja bojā Izraēla valdnieku otrā dinastija, ko bija dibi­nājis Baešs. Varu savās rokās pārņēma Simrijs.

Tomēr izrādījās, ka Simriju neatbalsta viss karaspēks. Tā virspavēlnieks Omrijs ar savām uzticamajām vienībām steidzās uz Tircu un aplenca pilsētu. Simrijs saprata, ka viņa stāvoklis ir bezcerīgs. Pēc septiņu dienu ilga aplen­kuma viņš aizdedzināja ķēniņa pili un gāja bojā. tās liesmās.

Karaspēks par ķēniņu izsludināja Omriju. Viņš nodibi­nāja ceturto dinastiju, kura piecdesmit gadu noturējās uz Izraēla troņa.

taču ne visi izraēlieši gribēja samierināties ar viņa val­dīšanu. Plašs sabiedrisks grupējums par ķēniņu izvirzīja kādu Tibniju, ko sevišķi atbalstīja godkārīgā un ietekmīgā Ēfraima cilts. Pēc četru gadu ilga pilsoņu kara uz troņa tomēr noturējās Omrijs, bet Tibnijs pēkšņi pazuda no poli­tiskās dzīves skatuves.

Omrijs nolēma uzcelt jaunu galvaspilsētu. Meklēdams Izraēlā piemērotu vietu, viņš atrada kādu uzkalnu, kurš viņam iepatikās. Tas valdīja pār visiem Kānaānas tirdz­niecības ceļiem, un labā laikā no tā varēja novērot visas karavānas līdz pat Vidusjūras piekrastei. Bet vispirms uz­kalns bija viegli aizsargājams aplenkuma gadījumā, kas Izraēla valsts nākamajai galvaspilsētai bija ļoti svarīgi. Omrijs šo pakalnu nopirka no kāda Semera par diviem talentiem sudraba un pēc bijušā īpašnieka vārda to no­sauca par Samariju.

Omrija valdīšana Izraēlam bija ļoti laimīga. Ķēniņa vārdu cienīja gan asīrieši, gan ēģiptieši. Viņš Izraēlam pakļāva moābiešu zemi un piespieda to maksāt meslus. Toties viņam neveicās cīņās ar aramiešiem. Pēc kādas sa­kāves Omrijs bija spiests atdot Damaskas ķēniņam Ben- Hadadam I vairākas pilsētas un pieļaut, ka damaskiešu

tirgoņiem Samarijā piešķīra atsevišķu kvartālu un tirgo­šanās brīvību.

Lai gan Omrijs bija pieredzējis karavadonis, karot vi­ņam nepatika. Omrijam bija labas attiecības ar Tīras ķē­niņu Et-Baālu, un ar to noslēgto draudzības līgumu viņš nostiprināja, apprecinādams savu dēlu Ahabu ar Tīras princesi Izebeli. Draudzīgās attiecībās Omrijs bija tāpat ar Jūdas ķēniņu. So draudzību vēl nostiprināja viņa dēls Ahabs, atdodams ķēniņam Jorāmam par sievu savu meitu Ataliju.

Omrijs valdīja divpadsmit gadu. Viņš gan pieļāva elk- dievību, taču Izraēla labā viņam ir lieli nopelni, pie kā­diem pieder vispirms jau skaistās galvaspilsētas Samari­jas uzcelšana.