BĪBELES STĀSTI

PĀRI SARKANAJAI JŪRAI.

Sudraba taurēm ska­not, izraeliešu kolonna aizgaja no Gošenes ze­mes, lai dotos uz austrumiem, tuksnesī. Tā sastā­vēja no seši simti tūkstošiem apbruņotu vīru, neskaitot sievietes, bērnus un kalpus. Priekšgalā soļoja procesija ar koka šķirstu, kurā atdusējās Jāzepa balza- mētā mūmija, bet gājienu noslēdza neskaitāmi aitu, kazu un nastu nesēju ēzeļu ganāmpulki.

Tuksnesī bēgļi, sev par lielu prieku, atskārta, ka viņus vada Jahve, jo dienu viņiem pa priekšu virzījās dūmu stabs, bet naktī — uguns kolonna, iesniegdamās pašās debesīs. Sākumā Mozus gāja pa seno karavānu ceļu gar Vidusjūras piekrasti, bet pēc tam pagriezās uz dienvidiem, Etamas tuksnešainā apvidus virzienā, jo baidījās, ka vie­tējo tautu piejūras cietokšņi bez cīņas nelaidīs izraēliešus uz Kānaānas zemi. Etamā viņš pirmo reizi ļāva ļaudīm ilgāku laiku atpūsties, bet tad atkal pavērsās uz zieme­ļiem un uzcēla savas teltis Pihahirotā. Sis apvidus atra­dās starp Migdolu un jūru, netālu no Baāl-Cefones pilsē­tas, kura bija slavena ar kānaāniešu dievam Baālam veltīto templi.

Bet pazemotais un saniknotais faraons seši simti kaujas ratu priekšgalā pa to laiku dzinās pakaļ bēgļiem.

Neizsakāmas izbailes pārņēma izraēliešus, ieraugot no putekļu mākoņa auļos iznirstam bargos ēģiptiešu kara­pulkus. Kā sastinguši viņi nolūkojās, kā aizvien tuvāk traucas iznīcības draudi, izmisumā lauzīja rokas un gau­dās, ka tik vieglprātīgi ļāvuši sevi aizvest no Gošenes zemes, kur labāk būtu bijis dzīvot verdzībā nekā tagad iet bojā no ēģiptiešu karavīru rokas.

Mozus pūlējās nomierināt satrauktos ļaudis, apgalvo­dams, ka Jahve nepametīšot savu tautu nelaimē. Un pa­tiesi, tumsai iestājoties, ēģiptiešiem ceļu aizsprostoja mil­zīgs, nepārvarams dūmu un uguns valnis, kas neizklīda līdz pat rītausmai. Bet, gaismiņai svīstot, Mozus nostājās jūras krastā un, roku paceldams, pavēlēja viļņiem pašķir- ties. Un tūdaļ ūdeņi atkāpās un starp divām bangojošām sienām izveidojās sausums, pa kuru izraēlieši steidzās uz otru krastu. To pamanījis, faraons neapdomīgi sava kara­spēka priekšgalā metās viņiem pakaļ. Brīdī, kad ēģiptieši atradās jūras vidū, Mozus vēlreiz pacēla labo roku, un pēc šīs zīmes ūdens siena sabruka pār vajātājiem un aiz­rāva tos bangojošā dzelmē. Pēc dažām stundām viļņi iz­skaloja krastā cilvēku un zirgu līķus, kā arī sadragātus

kaujas ratus — ēģiptiešu lepno jātnieku nožēlojamās paliekas.*

Izraēliešu apmetnē valdīja neaprakstāma līksmība. Mo­zus un visa tauta uzsāka pateicības dziesmu, cildinādami Jahvi, bet sievietes ar gaišreģi Mirjamu priekšgalā, tam- burīnus skandinot, laidās triumfālas pacilātības pilnā dejā.