Bībeles stāsti

DĀVIDS FILISTIEŠU KALPĪBĀ UN SAULA TRA­ĢISKAIS LIKTENIS.

Dāvids saprata, ka ķēniņš sava niknumā nerimsies, iekams nebūs viņu noga­linājis vai ari sagūstījis dzīvu. Vajadzēja aiziet no Izraēla un paslēpties tādā vietā, kur Saula roka nesnieg­tos. Rūgtā nediena un bēguļošana Dāvidu bija iedzinusi dziļā izmisumā. Vēlāk talantīgs dzejnieks viņam piedēvēja šādus, patiesu sāpju caurstrāvotus vārdus (56. psalms, 2. un 3. pants):

«Apžēlojies par mani, ak dievs,

Jo cilvēki grib mani iznīcināt!

Pretinieks man uzmācas ik dienas.

Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā,

Jo daudz ir to,

Kas saceļas pret mani savā lepnībā.»

Nebija citas izejas, un Dāvidam vajadzēja spert sāpīgu un pazemojošu soli: viņš piedāvāja savus pakalpojumus filistiešu pilsētas Gatas ķēniņam Ahišam.

Senais ienaidnieks pieņēma viņu ar lielāko prieku. Seši simti kaujās rūdītu vīru palīdzība nebija zemē metama. Turklāt viņam bija svarīgi, lai Izraēls arī turpmāk novā­jinātu sevi ar iekšējiem dinastiskiem strīdiem. Tagad Ahi­šam radās iespēja šos ķīviņus saasināt, izspēlējot Dāvidu pret Sauļu.

Dāvids kā lēni saņēma Ciklagas pilsētiņu netālu 110 Gazas. Viņš apmetās tur ar savu karaspēku un ģimeni, kurā ietilpa arī abas viņa sievas Abigaila un Ahinoāma. Ahišs viņam uzdeva izdarīt iebrukumus Izraēla zemē, taču Dāvidam nenāca ne prātā uzbrukt saviem tautas brāļiem. Toties viņš postīja amalekiešu zemes, jo tie bija senseni ebreju cilšu ienaidnieki. Lai nebūtu liecinieku viņa iebru­kumiem, Dāvids līdz pēdējam apkāva visus iedzīvotājus, ieskaitot sievietes un bērnus, bet, atdodams Ahišam salau­pītos vēršus, ēzeļus, kamieļus un citu mantību, sacīja, ka tas viss esot iegūts izraēliešu zemēs. Lētticīgais filistiešu ķēniņš noticēja Dāvidam un, priekā berzēdams rokas, lie­lījās ar šādiem vārdiem:

«Viņš ir kaut ko ļoti nepatīkamu izdarījis savā tautā Izraēlā, tāpēc ka tie viņu ienīst līdz nāvei, un tādēļ viņš būs manš kalps uz mūžīgiem laikiem.»

Filistieši posās jaunam karam pret Sauļu. Ahišs savam karaspēkam piepulcināja arī Dāvidu un viņa seši simti karavīrus. Taču filistiešu ķēniņi un dižciltīgie neuzticējās izraēliešiem un pieprasīja viņus aizvākt. Dāvids atgriezās Ciklaga, sirds dziļumos ļoti apmierināts, ka viņam neva­jag karot pret saviem tautiešiem, kas tiktu uzskatīts par nodevību.

Bet izrādījās, ka viņa prombūtnes laikā amalekieši at­riebdamies nodedzinājuši Giklagu un aizveduši gūstā daudz ļaužu, to skaitā arī Dāvida ģimeni. No amalekie- šiem paglābušies iedzīvotāji sagaidīja Dāvidu ar raudām un pārmetumiem un pat piedraudēja nomētāt viņu ar akmeņiem.

Dāvids tūdaļ dzinās pakaļ laupītājiem, sakāva viņus un atņēma tiem visus gūstekņus, arī savus piederīgos. Iegūto laupījumu viņš sadalīja starp saviem ciltsbrāļiem, Jūdas zemes iedzīvotājiem, lai nodrošinātu viņu atbalstu nāka­majā cīņā par ķēniņa troni.

Sajā laikā Ramataimā valdīja dziļas sēras, jo no dzīves bija šķīries pravietis Samuēls. Sauls tagad bija atbrīvo­jies no sava sīvākā ienaidnieka pēc Dāvida, kurš bija pār­gājis filistiešu pusē un tāpēc, pēc Saula domām, vairs nevarēja pretendēt uz troni. Gribēdams iebiedēt priesterus, Sauls lika saķert un nogalināt visus viņu atbalstītājus: dažādos zintniekus un zintnieces, pareģoņus un pesteļo- tājus. Izraēlā tolaik tādu bija daudz, tauta bija pieradusi izmantot viņu pakalpojumus, tāpēc visā zemē valdīja šausmu, izbaiļu un savstarpēju aizdomu atmosfēra.

Citādi Sauls ikdienā bija saglabājis vienkāršu un tīru dzīves veidu. Neviens nenoliedza viņa lielos kaujas nopel­nus un neatlaidīgos pūliņus Izraēla varenības labā. Lie- lumlielā tautas daļa viņu vēl aizvien cienīja un pat mīlēja. Saula autoritāte bija tik liela, ka pat Dāvids neiedrošinā­jās viņu nogalināt, lai gan divas reizes radās iespēja to izdarīt. Tomēr nemitīgās priesteru intrigas un baumas, ka Samuēls svaidījis' Dāvidu par ķēniņu, laupīja Saulam dvēseles līdzsvaru un paskubināja viņu uz pārsteidzīgu un varmācīgu rīcību. Uz nepieejamas klints Gibeas pilsētā uzcēlis sev cietoksni, viņš tā mūros sarūgtinājumā un vientulībā pavadīja savas mūža dienas.

Bet pa to laiku virs jaunās Izraēla valsts savilkās drau­dīgi mākoņi. Pāri tās robežām iebruka apvienoto filistiešu ķēniņu varenais karaspēks. Simtiem bruņotu kaujas ratu un tūkstošiem dzelzīs iekaltu karavīru apmetās Sunamā Jezreēlas ielejā, tātad pašā Izraēla sirdī.

Sauls savu karaspēku bija izvietojis Gilboa kalnu no­gāzēs, no kurienes varēja labi pārskatīt visu zemieni. Fi­listiešu milzīgā apmetne izraisīja viņā satraukumu un bez­palīdzības noskaņu neatvairāmā likteņa priekšā.

Saula sejā iezagās nolemtības un izmisuma ēna. Pēc drūma pārdomu brīža viņš pajautāja saviem uzticama­jiem biedriem, vai tuvumā nav kāda zintniece, kas pare­ģotu nākotni. Izbrīnījušies galminieki atgādināja ķēniņam, ka viņš pats taču pavēlējis iznīcināt visus pareģoņus. Bet pēc vietējo iedzīvotāju iztaujāšanas izrādījās, ka Endoras tuvumā no vajāšanām tomēr paglābusies veca gaišreģe, kura izsaucot mirušo garus un no tiem uzzinot nākamību.

Sauls nosprieda pārģērbties un doties pie viņas. Tikko pienāca nakts, viņš ietinās ceļotāja apmetnī un kopā ar diviem ieroču nesējiem klusītiņām izzagās no apmetnes. Gaišreģe, bīdamās no ķēniņa uzsūtītiem vajātājiem, ne­gribēja viņu laist iekšā. Tikai tad, kad atnācējs zvērēja, ka viņai nekas ļauns nenotiks, zintniece pajautāja, kura mirušā garu lai viņa izsauc. Sauls palūdza no viņpasaules izsaukt Samuēlu.

Pēc dažādām maģiskām izdarībām parādījās pravieša rēgs. Un tikai tad garu izsaucēja atskārta, ka noslēpumai­nais atnācējs ir pats ķēniņš.

«Kāpēc tu mani esi pievīlis?» viņa izbailēs izsaucās. «Tu esi Sauls!»

Taču Sauls zīlnieci atkal nomierināja un, tā kā viņš pats izsaukto garu neredzēja, izprašņāja, kāds izskatās ar burvestības palīdzību no aizkapa izsauktais. No gaišreģes apraksta viņš pārliecinājās, ka ieradies patiešām viņa ilg­gadīgais nesamierināmais pretinieks. Tad ķēniņš tam pa­zemīgi paklanījās un lūdza padomu, kā rīkoties, lai atvai­rītu filistiešu iebrukuma briesmas.

Bet Samuēls pat pēc nāves palika nesamierināms. Viņš vēlrejz pārmeta Saulam virspriestera tiesību piesavināša­nos un līdz ar to Jahves gribas nozākāšanu. Sāds nozie­gums nevarot palikt nesodīts: kaujā pret filistiešiem viņš iešot bojā kopā ar saviem dēliem, bet vēlāk tikšot izdel­dēta visa viņa dzimta.

Baismīgā vēsts tā satrieca Sauļu, ka viņš nesamaņā nokrita zemē. Kad beidzot ķēniņu veda pie atjēgas, viņš negribēja pat ne kumosiņa iebaudīt, lai gan bija ļoti no­vārdzis. Tikai kad gaišreģe ilgi un neatlaidīgi uzstāja, Sauls beidzot iekoda gabaliņu neraudzētas maizes un mazlietiņ vārītas teļa gaļas.

Nākamajā dienā iedegās kauja. Izraēlieši cieta bries­mīgu sakāvi, bet dzīvajos palikušie paniskās bailēs metās bēgt. Saula dēli, tai skaitā arī cēlsirdīgais Jonatāns, krita kaujas laukā kopā ar tūkstošiem savu ieroču biedru. Sauls bija ievainots, bet paguva aizbēgt. Taču filistieši viņu ne­atlaidīgi vajāja, un, kad kļuva skaidrs, ka aizbēgt neizdo­sies, Sauls pasauca savu ieroču nesēju, lai tas viņu no­durtu ar zobenu. Tomēr jaunajam puisim pietrūka drosmes nokaut ķēniņu, tāpēc Sauls izdarīja pašnāvību, pats mez­damies uz zobena smailes. Uzticīgais ieroču nesējs pēc sava pavēlnieka nāves arī vairs negribēja dzīvot un tāpat ar zobenu nodūra pats sevi.

Filistieši nocirta Saulam galvu un kopā ar bruņām izlika aplūkošanai Aštartes un Dagona templī. Turpretī rumpi pakāra uz Bet-Sanas pilsētas mūra.

Ziņas par ķēniņa mirstīgo atlieku nozaimošanu nonāca līdz Jabešas pilsētai, kuru Sauls kādreiz bija atbrīvojis no amoniešu virskundzības. Atlīdzinādami pateicības pa­rādu, šīs pilsētas iedzīvotāji izzaga kritušā ķēniņa līķi un ar godu apglabāja pilsētas kapos.

Filistieši ieņēma Jezreēlas ieleju, šādā kārtā iegūdami ērtu izejas pozīciju visas Kānaānas iekarošanai. Valsts, ko ar tik lieliem pūliņiem bija izveidojis Sauls, beidza 'pastāvēt.