Bībeles stāsti

TERA NOLEMJ IZCEĻOT UZ HĀRANU.

Teras ģi­menes maja atradas pilsētā turpat pie pašas cie­tokšņa sienas. Divstāvu, no ķieģeļiem celtais un ar kaļķi izbalsinātais nams bija visai izskatīgs, kā jau tas pieklājās Uras brīvā pilsoņa mājvietai. Pa mazo priekšnamu, tūlīt aiz ieejas durvīm, kur ciemiņš baseinā varēja nomazgāt rokas un kājas, ienācējs nokļuva gais­mas pielietā, svaiga gaisa apdvestā bruģētā pagalmā. Uz otro stāvu veda akmens kāpnes. Tur atradās atsevišķas istabas, kuras savā starpā savienoja uz akmens balstiem pacelta ārēja galerija. No slīpā jumta pāri galerijai lietus ūdens brīvi notecēja pagalmā, bet no turienes pa kanālu — uz ielas.

Aiz kāpņu telpas bija izvietota terakota tualete, virtuve, pieliekamais kambaris, pirts un maltuve, kur verdzenes ar rokas dzirnām samala graudus miltos. Pirmo stāvu aiz­ņēma lūgšanas telpa ar ģimenes dieva nelielu tēlu, bet zem akmens grīdas māla zārkos apglabāja mirušos dzim­tas locekļus.

Tera rūpējās par saimniecību, izrīkoja saimi, veda rēķi­nus un nodarbojās ar tirdznieciskajiem darījumiem. Katru dienu no rītiem un vakaros viņš godināja mājas dievu, bet svinamās dienās devās pie piramīdas un tur kvēli pielūdza mēness dievu, kamēr košās drānās ģerbtie priesteri, tau­rēm sidrabaini skanot un kora svētdziesmām viļņojot, svi­nīgā procesijā virzījās augšup un lejup pa zikurāta kāpnēm.

Likās, ka Tera tā ari nodzīvos savu mūžu pārticībā un rimtā mierā. Viņš bija jau krietni gados un sakrājis ne mazums mantas. Taču kādu dienu Tera nolēma aizslēgt mājas divviru durvis, atsacīties no ierastajām ērtībām, uz visiem laikiem pamest dzimto pilsētu un doties jaunā ceļo­jumā uz tālu pilsētiņu, kura saucās par Hāranu un atra­dās Eifratas augšteces baseinā, pie tās pietekas Nārbali.

Tālā senatnē pirmie ceļotāji un vidutāji tirdzniecībā bija klejotāji lopkopji, kuri ar saviem ganāmpulkiem sa­sniedza ļoti tālas zemes. Sākumā viņi izmainīja savus ražojumus — ādas, kazu vilnas audumus, taukus, sviestu, pienu, gaļu — pret tādām precēm, kuras paši neražoja. Ar laiku viņi tomēr apjauda, ka var nopelnīt vairāk, iepēr­kot preces vienā vietā un pārdodot tās dārgāk citā. Sāda veida tirdzniecību veicināja ari tas, ka viņi pastāvīgi atra­dās ceļā, bet ciemu un pilsētu iemītnieki labprāt izmantoja viņu pakalpojumus.

Tera savu mantu bija sakrājis tieši šādā veidā. Vēlāk viņš tomēr atzina,_ka izdevīgāk ir atsacīties no klejotāju dzives, apmesties Urā un kļūt par vidutāju starp draudzī­gajam, bieži vien radnieciskajām ganu ciltīm un viņu preču pircējiem.

No ceļojošiem tirgoņiem un lopkopjiem viņš bija dzirdē­jis daudz interesanta par Hāranas pilsētiņu un tās ap­kārtni. Hārana atradās pie viena no visdzīvākajiem senās pasaules tirdzniecības ceļiem. Sis karavānu trakts veda no Persijas līča augšup gar Eifratu, Hāranas tuvumā spēji pagriezās uz dienvidrietumiem, sasniedza Kadešas un Damaskas pilsētas un tālāk gar Vidusjūras piekrasti cauri Kānaānai stiepās līdz Ēģiptes robežām.

Slavenais tirdzniecības trakts taisīja ļoti lielu līkumu. Kādēļ gan praktiskie tirgoņi veica simtiem lieku kilometru, bet nedevās no Uras tieši uz rietumiem Kānaānas vir­zienā? Sādā gadījumā viņiem vajdzētu iet cauri drausmī­gajam bezūdens Sīrijas tuksnesim. Tikai ar kamieļiem va­rētu kaut ko tādu iedrošināties, taču cilvēks šos dzīvniekus tolaik vēl nebija piejaucējis. Kā^nastu nesēji dzīvnieki kamieļi parādījās tikai 12. gadsimtā pirms m. ē. Tos piera­dināja beduīni, kas dzīvoja tālos Arābijas nostūros, bet tās bija noslēpumainas zemes un tikai vēlu uznāca vēstu­res skatuvē.

Tera droši vien zināja, ka Hāranas apkaimes zemes ir apbrīnojami auglīgas, tur zeļ augļu dārzi, līgo druvas un plešas plašas ganības. Tāpat viņš zināja, ka tām velgmes pietiekami, jo ūdeni šīm zemēm piegādāja Eifrata un Nār- bali, bet tās zemkopjus nekad nepievīla. Turklāt — un tas bija pats svarīgākais — Hārana bija kļuvusi par sava veida starptautiskas tirdzniecības centru. Tur apstājās tir­goņu karavānas, lai apmainītu no Mezopotāmijas un Ēģip­tes atvestas vērtīgas preces. Tātad Tera tur veiksmīgi va­rēja turpināt nodarboties ar tirdzniecību, tajā pašā laikā nepamezdams novārtā savas dzimtas lopkopju tradīcijas.

Urā šajā laikā bija sākušās visādas likstas. Varenais Babilonijas ķēniņš un diženais likumdevējs Hamurapi cen­tās pakļautajām tautām uzspiest vienotu valsts reliģiju un šajā nolūkā savu cilts dievu Marduku paaugstināja pāri visiem citiem Mezopotāmijas dieviem. Pilsētas, kuras izrā­dīja pretestību, viņš sodīja ar uguni un zobenu, bet to iedzīvotājus aizdzina vergu darbos.

Mēness dieva dedzīgajiem piekritējiem, bet pie tiem pie­derēja ari Tera, neatlika nekas cits kā pārcelties uz tādām dzīves vietām, kuras nevarēja aizsniegt ķēniņa sodošā roka. Tādā kārtā Hāranā bija sapulcējusies prāva izceļo­tāju kolonija. Ar laiku tur tika uzcelta lepna svētnīca un Hārana kļuva par otro pēc Ūras svarīgāko dieva Sina kulta centru.

Teram starp šiem tālajiem ticības biedriem bija daudz paziņu, draugu un tuvu radinieku, tāpēc arī viņš ar visiem dvēseles spēkiem tiecās uz nepazīstamo, bet daudzsološo Hāranas zemi.

-