Bībeles stāsti

DEBORA — IZRAĒLA ŽANNA D'ARKA.

Grūtas iz­rādījās to Izraēla delu nedienas, kuri bija apme­tušies dienvidos no Jezreēlas ielejas. Hacoras ķē­niņš Jabīns un viņa karavadoni^ Sisera pārzināja kalnos vairākus cietokšņus, kuri valdīja pār zemienēm un ceļiem. Savas izdevīgās pozīcijas viņi izmantoja, lai izraē­liešu kolonistiem atgrieztu satiksmes ceļus, izmērdētu viņus badā un beidzot paverdzinātu. Ēfraima, Benjamīna, Zebulona, Isašāra, Naftāla ciltīm un pusei Manases cilts vajadzēja pildīt pazemojošas klaušas un maksāt meslus. Un tā divdesmit gadu viņiem aizritēja apkaunojuma un nebrīvē. Palikuši bez ieročiem un zaudējuši ticību saviem spēkiem, viņi vairs necerēja, ka sagaidīs kādreiz brīves rītu.

Sajā laikā tika daudzināta praviete, dzejniece un Jahves uzticīgā piekritēja Debora. Parasti viņa uzturējās zem palmas ceļa malā, kas veda no Bēteles uz Ramu. Tur pie viņas mēdza ierasties pārstāvji no visām Izraēla ciltīm, un viņa deva tiem gudrus padomus, pareģoja nākotni, izšķīra starp ciltīm, dzimtām un atsevišķiem cilvēkiem radušos strīdus. Visi ticēja, ka ar Deboras muti runā pats Jahve, tāpēc viņas padomus un norādījumus uzņēma kā pravie­tojumus. Tolaik Kānaānā nebija cita cilvēka, kurš baudītu tādu cieņu kā Debora.

Kādu dienu Debora, iedegusies patriotiskā kvēlē, no­sprieda sacelt tautu cīņā par atbrīvošanos. Viņa juta, ka ir aicināta šim uzdevumam, ka viņas balss, ko iedvesmoja dieva gars, atgriezīs vīrišķību drosmi zaudējušām brāļu sirdīm un paskubinās tos izslieties alkās pēc brīvības.

Kadešā, kas atradās Naftāla cilts novadā, tolaik dzīvoja kāds vīrs, vārdā Baraks, kurš bija pazīstams ar savu drosmi un cīņās pret kānaāniešiem gūto pieredzi. Debora izvēlējās viņu par vadoni un uzaicināja pie sevis. Bet Baraks neticēja uzvarai, neticēja, ka šaubu un baiļu krem- stā Izraēla tauta spēs pieveikt ienaidnieku. Vienīgi, ja nu

kaujā to vestu cilvēks, kurš spētu tautā pamodināt vīriš­ķību un paļāvību uz Jahvi. Bet tas bija pa spēkam tikai Deborai, visu atzītai un godātai pravietei. Viņas vadībā cīņa pret apspiedējiem iegūtu reliģisku raksturu un kļūtu par svēto karu. To visu apsvēris, Baraks noteikti paziņoja:

«Ja tu nāksi man līdzi, tad es iešu, bet, ja tu nenāksi līdzi, tad es neiešu.»

Debora bija sašutusi par tādu noteikumu, taču to pie­ņēma. Bet šāda klaja mazticība, ko bija izrādījis viņas izvēlētais vadonis, nevarēja palikt nesodīta, un Siseram, kānaāniešu pavēlniekam, vajadzēja iet bojā nevis no Ba­raka, bet gan no nespēcīgas sievietes rokas.

Ne jau visas ciltis atsaucās pravietes aicinājumam. To­mēr sapulcējās desmit tūkstoši, kaut arī slikti apbruņotu, bet uz visu gatavu karavīru. «Izraēla mātes» — tā dēvēja Deboru — klātbūtne izraisīja neaprakstāmu sajūsmu. Iz­raēliešu karaspēks apmetās Tābora kalna nogāzē. Bet Jez- reēlas zemienē pa šo laiku bija parādījies kānaāniešu karaspēks Siseras vadībā. Tā priekšgalā brauca deviņi simti kaujas ratu. Ar skārda plāksnēm bruņotie kaujas rati bija jo bīstamāki tāpēc, ka tiem sānos bija pierīkotas asas izkaptis, kuras uzbrukumā pļāva ienaidnieka kājnie­kus tikpat kā labību tīrumā.

Tomēr Izraēlam uzsmaidīja laime. Ilgstošajās lietavās Kišonas upe, kas tecēja ielejā, bija pārplūdusi un kaujas lauks pārvērties dūksnājā. Baraks veda savus vīrus trie­cienā. Kad viņi iznāca zemienē, tiem pretim drāzās kānaā­niešu kaujas rati. Taču tie stiga atmiekšķētajā zemē, bet zirgi pakrita dūkstīs, radīdami pašu rindās lielu jucekli. Izraēlieši izmantoja apjukuma brīdi, niknā drosmē devās virsū ienaidniekam un drīz vien to sakāva. Kaujas laukā, bet pēc tam bēgot krita gandrīz visi kānaāniešu karavīri, un Jabīna lielais karaspēks mitējās pastāvēt.

Sisera izlēca no kaujas ratiem un paguva aizbēgt uz Kadešu, kur gribēja paslēpties pie viņam labvēlīgā keniešu cilts virsaiša Hebera, taču neatrada draugu mājās. Hebera sieva Jaēla ieaicināja Siseru teltī un apsedza ar apmetni, jo, kaujā noguris, viņš gribēja drusku pagulēt. Bet, kolīdz Sisera bija aizmidzis, Jaēla pielika viņam pie deniņiem smailu telts mietiņu un ar vesera zvēlienu iztrieca to cauri gulētāja galvai. Pēc kāda brīža atsteidzās Baraks un pār­liecinājās, ka ieradies par vēlu. Bija piepildījies Deboras pareģojums: nevis viņš, Baraks, bet gan sieva, vārdā

Jaēla, bija nokāvusi Siseru. No zobena bojā gāja arī iz­raēliešu galvenais apspiedējs Hacoras ķēniņš Jabīns.

Pēc uzvaras Debora jūsmīgā dziesmā pauda Izraēla uzvaru pār kānaāniešiem. Taja viņa nebija aizmirsusi arī Jaēlas varoņdarbu. Dziesmā aprakstīts, kā Siseras līķis vāļājies pīšļos pie sievietes kājām, bet viņa māte pa to laiku nepacietīgi gaidījusi atgriežamies dēlu:

Bet māte jauž postu aiz spraišlotā loga:

Kāpēc kavējas viņa rati?

Kāpēc viņa zirgu soļi tik lēni?

No vedeklām viedākā mierina viņu:

Rāsim, bagātu guvumu viņš vēl dala,

Izvēlas gūstekni sev visdaiļāko vaigā

Un .koši krāsainas drānas vēl cilā,

Un lakatus raibus, ko kundzei ap pleciem klāt…

Kopš šā brīža Izraēla ciltis četrdesmit gadu dzīvoja mierā. Par soģi šajā laika posmā tām bija Debora, ko pateicīgā tauta cienīja un mīlēja.