Bībeles stāsti

MIHOLA UN JONATĀNS IZGLĀBJ DĀVIDU.

Jonatans šajās traģiskajās dienās izrādījās īsts draugs. Neraugoties uz to, ka viņš varēja aizkaiti­nāt tēvu un Dāvids bija bīstams sāncensis troņa mantošanā, Jonatāns brīdināja draugu no draudošajām briesmām. Viņš pierunāja Dāvidu paslēpties apkārtējos kalnos, bet pats devās pie tēva, lai aizrunātu par Dāvidu. Pēc ilgām pārrunām viņam izdevās Sauļu nomierināt, un Dāvids varēja atgriezties ķēniņa galmā.

Taču saticībai nebija ilgs mūžs. Dāvids guva aizvien jaunas uzvaras pār filistiešiem, bet tās savukārt Saulā izraisīja bailes un skaudību. Niknā prāta aptumšošanās brīdī viņš otro reizi meta ar šķēpu savam ienīstajam sān­censim, bet arī šoreiz viņam misējās. Tagad Dāvids sa­prata, ka tā nav nekāda niekošanās. Tikko iestājās tumsa, viņš izlavījās no pils un aizbēga uz savām mājām.

Tad Sauls nosūtīja uz turieni bendes, bet Mihola pēdējā mirklī izglāba savu vīru. Viņa lika Dāvidam aizbēgt pa logu, bet pati ieģērba viņa drēbēs lelli, nolika gultā un rūpīgi apklāja ar segli. Tikko ienāca ķēniņa sardzes vīri, viņa tiem noradīja uz gultu, sacīdama, ka Dāvids grūti saslimis. Bet Sauls nevarēja norimties un pavēlēja:

«Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, lai es viņu nogalinu!»

Tagad viltība atklājās, un Miholu aizveda pie tēva. No soda viņa paglābās, paskaidrodama, ka Dāvids viņai pie­draudējis ar nāvi, ja tā nepalīdzēs viņam aizbēgt, un viņa pie viltības ķērusies tikai spaidu kārtā.

Bet Dāvids pa to laiku devās pie virspriestera Samuēla un izstāstīja viņam par savām ķēniņa galmā pieredzēta­jām likstām. Tad -pienāca ziņa, ka uz Ramataimu dodas ķēniņa karavīri, kuriem pavēlēts bēgli notvert. Tiem pre­tim izgāja virspriesteris kopā ar daudziem citiem pravie­šiem, kuri diedami, dziedādami un klaigādami noveda sevi reliģiskas aizgrābtības stāvoklī. Māņticīgie karavīri ar izbailēm nolūkojās uz praviešiem, līdz paši sāka lēkāt kā neprātīgi. Bet Dāvids pa to laiku paslēpās, un ķēniņa karavīriem ar tukšām rokām vajadzēja atgriezties Gibeas pilsētā.

Sauls vēl divas reizes nosūtīja aizvien citus karavīrus, lai.notvertu Dāvidu, taču arī tie nespēja pretoties praviešu spēkam un atgriezās, neizpildījuši pavēli. Tad ķēniņš no­lēma pats doties uz Ramataimu, lai sagūstītu nenotve­ramo bēgli. Kolīdz ķēniņš bija ienācis pa pilsētas vārtiem,

Samuēls ar praviešiem diedami un dziedādami, bungām rībot un stabulēm spiedzot, steidzās viņam pretim. Sā­kumā Sauls vienaldzīgi nolūkojās šajās izdarības, taču pamazām viņā pamodās kādreizējā jaunības reliģiskā ekstāze. Pravietiskā sajūsmā aizrauts, viņš pievienojās klaigājošo un žestikulējošo praviešu riņķa dejai. Aplī vir­puļodams, ar putām uz lūpām kaut ko izbrēkdams un savu eksaltāciju sakāpinādams līdz augstākai iespējai, viņš noplēsa sev drēbes un beidzot kails nesamaņā nokrita zemē. Augu dienu nogulējis dziļā ģībonī, viņš beidzot pa­modās, bet Dāvida pilsētā vairs nebija.

Trenkātais bēglis pa to laiku bija atgriezies Gibeā, lai par savu likteni pasūrotos savam vienīgajam draugam Jonatānam.

«Ko es esmu darījis?» viņš žēlojās. «Kāda ir mana pār­kāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?»

Jonatāns viņu mierināja, kā vien spēdams, apgalvoja, ka Dāvids var paļauties uz viņa palīdzību, un solījās draugu aizvien savlaicīgi brīdināt, jo tēvs paradis viņam uzticēt savus nodomus. Taču Dāvids šaubu pilnā balsī attrauca:

«Tavs tēvs it labi zin, ka es esmu atradis tavās acīs labvēlību, un tādēļ viņš domā: Labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst.»

Visļaunākais bija tas, ka nākamajā dienā vajadzēja no­tikt dzīrēm, ko Sauls sarīkoja saviem tuvākajiem līdz­strādniekiem sakarā ar jauno mēnesi. Sīs dzīres reizē bija arī it kā augstākās valsts padomes sēde, kurā nedrīkstēja iztrūkt neviens no galminiekiem. Neierašanās bez attais­nojoša iemesla būtu tas pats, kas atteikties paklausīt ķē­niņam, un vainīgais kristu galējā nežēlastībā.

Dāvids vēl nebija zaudējis cerību izlīgt ar Sauļu un tāpēc negribēja nodedzināt aiz sevis visus tiltus, taču, pazīdams ķēniņa neapvaldīto raksturu, baidījās rādīties dzīrēs. Tāpēc viņš lūdza Jonatānu aizbildināt viņu ar to, ka viņam vajadzējis doties uz Betlēmi ģimenes svinībās.* Vienlaikus draugi norunāja, ka Dāvids paslēpsies Gibeas apkaimes kalnos, lai nogaidītu ziņu, kā Sauls uzņēmis šo aizbildināšanos. Ja ķēniņš izturēsies mierīgi, tā būs lab­vēlīga pazīme, bet, ja turpretim, ieraugot pie galda tukšo vietu, valdnieks kritīs viņam tik parastajā neapvaldīta niknuma lēkmē, tad uz izlīgumu nav ko cerēt.

Jonatāns izpildīja drauga lūgumu un par atbildi izdzir­dēja sirdīgus tēva pārmetumus:

«Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls!» viņš kliedza. «Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to sagādādams kaunu? Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, ne tu, nedz tava ķēniņa vara nepa­stāvēs. Bet tagad nosūti kādu un liec viņu atvest pie ma­nis, jo viņš ir nāvei nolemts jauneklis!»

Tēva brīdinājums, ka Dāvids var uzsēsties ķēņina tronī, ja Jonatāns arī turpmāk tā izturēsies, nespēja sašķobit ķēniņdēla nesavtīgo, cildeno draudzību. Neslēpdams savu sarūgtinājumu, viņš vaicāja tēvam, ko gan Dāvids tādu nodarījis, ka izpelnījies nāvi.

Sauls par to briesmīgi pārskaitās, neapvaldītā niknumā paķēra metamo šķēpu un svieda ar to dēlam. Jonatāns tomēr izvairījās, un šķēps iedūrās telpas koka sienā. Jona­tāns sašutis piecēlās no galda un devās uz savu istabu. Līdz dvēseles dziļumiem aizskarts par šo nejēdzīgo izlē­cienu, viņš nākamo dienu neņēma mutē ne kumosiņa mai­zes. Vakaram satumstot, Jonatāns izzagās no pils un brī­dināja Dāvidu, lai tas nekad vairs nerādītos ķēniņam acīs.

Pienāca satraucošs atvadu brīdis. Dāvids trīs reizes pa­klanījās savam uzticamajam draugam, bet Jonatāns viņu apkampa un sirsnīgi nomutēja. Šķiroties abiem lija asa­ras, 1111 viņi viens otram zvērēja uzticību līdz kapa malai, bet Jonatāns teica: «Ej ar mieru! Ko mēs abi esam tā kunga vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas kungs lai ir starp mani un tevi, un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, — tā lai tas paliek mūžīgi!»