BĪBELES STĀSTI

KĀ LĀBANS UN JĒKABS VIENS OTRU APKRĀPA.

Bija pievakares celiens, kad Jēkabs nonāca Hāranā. Pie pilsētas vārtiem ap aku pulcējās i—'gani, lai padzirdinātu savus lopiņus. Jēkabs ap­vaicājās, vai kāds nepazīst Lābanu, Nahora mazdēlu. Tieši šajā brīdī ar aitu bariņu pie akas pienāca brīnum- daiļa ganu meita.

«Lūk, tur nāk viņa meita Rāhele ar lopiem!» gani iesau­cās.

Ieraudzījis savu māsīcu, Jēkabs jutās ļoti aizkustināts un ar asarām acīs nomutēja to uz vaiga.

Rāhele aiztecēja uz māju un pavēstīja tēvam par radi­nieka ierašanos. Lābans aizelsies atskrēja pie akas, cieši jo cieši apskāva Jēkabu un aizveda ciemiņu uz savām mājām. Vakariņu laikā viņš nevarēja vien beigt iztaujāt Jēkabu par Izāku un Rebeku, bet, kad bija gana noklau­sījies, iejautājās māsasdēlam, kas viņu īsti atvedis uz Hāranu. Jēkabs lūdza Lābanam, lai tas viņu pieņemtu darbā kā savu saimes cilvēku. Bet Lābans, būdams prak­tisks vīrs, māsasdēlam tūlīt noprasīja, kādu atalgojumu tas vēlētos.

Kautrus skatienus brālēnam uzmezdamas, sarunā no­klausījās abas Lābana meitas. Arī Jēkabs savukārt nolū­kojās uz abām māsām un savā prātā kaut ko apsvēra. Vecākajai no meitām, kuru sauca Lea, pūžņoja acis, un vispār tā nebija nekāda skaistule. Toties jaunākā, Rāhele, bija tik daiļa, ka viņš no meitenes nespēja ne acu novērst. Nokrernšļojies, lai piešķirtu sev vairāk drosmes, beidzot Jēkabs tēvocim atbildēja:

«Es esmu ar mieru par Rāheli kalpot septiņus gadus.»

Lābans nosmējās par tik tiešiem vārdiem un, tā kā šāda noruna viņam bija izdevīga, labprāt piekrita.

Tēvoča saimniecībā Jēkabs apkopa lopus. Viņš šo darbu lieliski prata, un tāpēc Lābana ganāmpulki vairojās tā kā nekad agrāk.

Septiņi gadi aizsteidzās līdzīgi septiņām dienām. Bija pienācis brīdis saņemt atalgojumu par darbu. Lābans ap­galvoja, ka noruna ir spēkā, un uz Rāheles kāzām saaici­nāja pulka viesu. Kāzu svinības bija varen skaļas, netrūka ne ēdamā, ne dzeramā, dzīrotāji mielojās pēc sirds patikas un nebeidza vien līksmoties.

Kā jau tas kāzās parasts, līgavainis vakarā devās tumšā kambarī, kur sievastēvam vajadzēja atvest izre­dzēto jaunuvi. Kāziniekiem par lielu jautrību, līgavainis uz turieni aizklunkuroja diezgan grīļīgiem soļiem, jo bija krietni iebaudījis vīnu. Tomēr viss noritēja gods godam, kā to prasa kāzu ierašas. Rītam svīstot, kad kambarī kļuva gaišāks, Jēkabs pamodās jau atskurbis un, sev par neiz­sakāmu izbrīnu, līdzās ieraudzīja nevis Rāheli, bet Leu.

Mirklī viņš atskārta, ka Lābans viņu nešpetni apkrāpis un tādā kārtā atbrīvojies no neglītās meitas. Neizsakāmā sašutumā Jēkabs pietrūkās no kāzu gultas, aizskrēja pie sievastēva un sāka nikni šķendēties. Taču vecais blēdis par pārmetumiem neko daudz neuztraucās un, sataisījis nevainīgu seju, paziņoja:

«Tā nemēdz šinī vietā darīt, ka izdod jaunāko meitu pirms vecākās.»

Nekaunīgā atbilde ķērās Jēkabam gauži pie sirds." Aiz dusmām drebēdams, viņš kliedza, brēca un lamājās tā, ka māja šķita pārvērtusies par pekli. Taču Lābana miers bija nesatricināms, un, tikko znots, no plosīšanās noguris, uz mirkli pierima, viņš Jēkabam piedāvāja, lai tas kalpotu vēl septiņus gadus un tad saņemtu arī Rāheli.

Kas gan nabadziņam cits atlika? Lai iegūtu mīļoto, gri­bot negribot vajadzēja piekrist. Taču, mācību saņēmis, viņš šoreiz pieprasīja, lai sievastēvs par turpmāk atkalpo­jamiem septiņiem gadiem atlīdzību izmaksātu jau iepriekš. Un patiesi, kāzas ar Rāheli notika nedēļu pēc nelādzīgā atgadījuma.

Tā nu Jēkabam tagad bija divas sievas. Pats par sevi saprotams, ka Rāhele viņam bija mīļāka, un pret Leu viņš izturējās nevērīgi. Mājas mieram gan tas nāca par ļaunu, jo greizsirdīgās māsas viena pār otru centās ieman­tot vīra labvēlību, un viņu starpā bieži izcēlās ķildas.

Turklāt liktenis it kā pasmējās par Rāheli. Izrādījās, ka viņa ir neauglīga, turpretim mājas rušķe Lea gadu no gada dāvāja Jēkabam pa dēlam, līdz beidzot viņam jau bija četri pēcnācēji.

Neglītene nespēja vien nolielīties. Bērnus zīdīdama, viņa nemitīgi dižojās un visvisādi zobojās par savu skaisto, bet nelaimes nomākto māsu. Rāhele savās bēdās aizgāja tik tālu, ka visu vainu uzvēla vīram, izmisumā iesaukdamās:

«Gādā man bērnus, ja ne, es miršu.»

Jēkabs sašuta un pikti viņai atcirta:

«Vai tad es esmu dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim?»

Neredzēdama citas izejas, Rāhele beidzot nosprieda izmantot vecu savas tautas ierašu: viņa izvēlējās skaistu kalponi, vārdā Bilha, un deva to savam vīram par piegu- lētāju. Bilha patiesi drīz vien bija mātes cerībās. Kad viņai vajadzēja dzemdēt, Rāhele kalponi radību laikā tu­rēja sev uz ceļiem, lai tiktu izpildīts viss likumā paredzē­tais un kalpones bērns atzīts par neauglīgās sievas dzem­dētu. Sādā kārtā piedzima puisēns, kuram deva vārdu Dans. Rāhele tagad priekā staroja un lielā pacilātībā izsaucās:

«Dievs man piešķīris tiesu un ir paklausījis mani un devis man dēlu!»

Bet pēc kāda laika Bilha dzemdēja vēl vienu dēlu! Tad nu Rāhele atviegloti nopūtās:

«Es esmu izcīnījusi dieva cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi.»

Tagad savukārt sadrūma Lea, jo viņa ne no šā, ne no tā mitējās dzemdēt un šajā mātišķības cīniņā acīm redzot zaudēja. Tāpēc Lea sekoja māsas paraugam un izvēlējās vīram piegulētāju ar skanīgo Zilfas vārdu. Zaļoksnējā meiča Jēkabam iepatikās, un viņa gadu pēc gada dzemdēja tam_ divus dēlus. Atguvusi pārsvaru pār savu māsu, Lea savā garā atkal jutās varen pacilāta.

«Es laimīgā,» viņa uzvaroši izsaucās, «jo mani teiks laimīgu visas sievietes.»

Gadījās, ka viņas dēls Rūbens, grābdams nopļautos kviešus un siedams tos kūlīšos, rugājos atrada kādu nepa­rasti retu augu, mandragoru, kas bija iedarbīgs līdzeklis pret neauglību. Rūbens tūdaļ steidzās to aiznest savai mātei, lai tā atkal turpinātu dzemdēt dēlus. Izmanīgā Rāhele drīz vien to uzzināja, aizsteidzās pie Leas un uzstāja, lai māsa dotu arī viņai kādu kripatiņu no brīniš­ķīgajām zālēm. Taču laimīgajai zāļu īpašniecei nenāca ne prātā palīdzēt māsai, un viņa tai strupi attrauca:

«Vai tad nav vēl diezgan, ka tu man esi atņēmusi manu vīru, tagad tu gribi paņemt arī mana dēla mīlestības ābolus?»

Satriektā Rāhele bešā atgriezās mājās un nobažījusies apsvēra nākotnes izredzes. Iemeslu bažām viņai bija gana, jo Lea dzemdēja vēl divus dēlus un vienu meitu, tā ka galu galā viņa varēja lepoties ar sešiem dēliem un vienu meitu no pašas klēpja, kā arī ar diviem kalpones Zilfas iznēsātajiem dēliem.

Tā vien šķita, ka Lea nav vairs pieveicama. IҐet tad —• ak tavu brīnumu! — arī Rāhele, it kā no jauna stādamās sacensībā ar māsu, dzemdēja dēlu, kuram deva vārdu Jāzeps. Beidzot viņa bija pārvarējusi savu neauglību. Rasi, ar brīnumzāļu palīdzību, no kurām viņa varbūt kādu šķipsniņu izdevīgā mirklī bija nočiepusi savai nenovīdīga­jai māsai?

Septiņi pēdējie kalpības gadi bija apritējuši, un Jēkabs nolēma atgriezties Kānaānā. Pirms tam viņš ar Lābanu vēl izkaulējās par papildu atlīdzību, kādu gribēja saņemt tāpēc, ka tik čakli un sekmīgi bija pūlējies viņa labā.

«Jo maz tev bija (mantas), pirms es atnācu, bet tā pie­auga vairumā, un tas kungs svētīja manus soļus,» Jēkabs pacietīgi pūlējās ieskaidrot Lābanam.

Sievastēvs visvisādi nopūlējās izlocīties. Taču, kad Jē­kabs viņu piespieda pie sienas, kļuva pielaidīgāks, jo se­višķi vēl tāpēc, ka gribot negribot vajadzēja atzīt znota

vārdu patiesību. Redzēdams Lābanu svārstāmies, Jēkabs piedāvājās vēl turpmāk tam kalpot, ja viņam tagad un arī nākotnē tiks atdotas par īpašumu visas palsās un lāsainās kazas, aitas un teķi.

Lābans nosmējās bārdā par znota vientiesību un tūdaļ pieņēma jauno darba līguma noteikumu. Viņa ganāmpul­kos taču lielā pārsvarā bija dzīvnieki ar melnu un baltu vilnu, starp kuriem tikai retumis pagadījās kāds palss vai raibs. Tādēļ viņš nopriecājās, domādams, ka par visai nie­cīgu samaksu-arī turpmāk varēs izmantot Jēkaba pakal­pojumus. Tomēr Lābans savās cerībās bargi pievīlās, jo bija aizmirsis, ka Jēkabs lopu kopšanas prasmi bija tikpat kā iezīdis ar mātes pienu un lieliski prata arī sarežģīto dzīvnieku krustošanas mākslu. Jēkabs sagrieza svaigus sprungulīšus un svītrās nolobīja to mizu, atsegdams bal­tos gremzdus. Tā sagatavotos kociņus viņš nolika pie dzīvnieku dzirdināmām silēm. Avis, dzerdamas ūdeni, tik cieši nolūkojās tajos, ka tām atnesās svītraini, raibi un lāsumaini jēri. Lābans pārāk vēlu pamanīja, cik draudīgā ātrumā savairojas palsie un lāsumainie dzīvnieki, bet melno un balto skaits nemitīgi saplaka. Beidzot nonāca tik tālu, ka Lābans kļuva aizvien nabadzīgāks, bet Jēkabs r iedzīvojās mantā un viņam piederēja nepārskatāmi avju, teķu un kazu bari, kā arī daudz kalpu un kalpoņu, kamieļu un nastu nesēju ēzeļu. Ar vārdu sakot, šoreiz cirvis bija trāpījis uz akmeni.

Lābana dēliem, protams, tas nevarēja būt pa prātam. Redzēdami, ka izmanīgais svainis tos galīgi noplicinājis, viņi sacēla lielu brēku un žēlojās šādiem vārdiem:

«Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību …»

Jēkabs savukārt taisnodamies aizbildinājās, ka dievs gribējis Lābanu sodīt par viņa blēdīšanos un tāpēc izkār­tojis tā, lai vairotos palsie un raibie dzīvnieki.

«Tā dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man,» viņš paskaidroja savām sievām.

Bet sievas, kā jau samīlējušies meitieši, šajā dzimtās ķīviņā nostājās sava vīra pusē. Kad Jēkabs tām kā lielu noslēpumu pavēstīja, ka dievs viņam liek atgriezties Kānaānā, tās no visas sirds apsveica vīru un pie reizes ļāva izpausties arī ilgi krātajam sarūgtinājumam pret tēvu:

«Vai mums ir vēl kāds mantojums jeb kāda daļa mūsu tēva namā? Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. Un visa bagātība, kādu dievs licis atraut mūsu tēvam, tagad ir mūsu un mūsu bērnu. Tad nu visu, ko dievs tev sacījis, to dari.»