BĪBELES STĀSTI

PRIESTERU APKAUŠANA UN DĀVIDA BĒGUĻOŠANA.

Dāvids devas uz Nobes pilsētu, kur uz­turējās slavenais Ahimelehs, kurš ar astoņdesmit pieciem citiem priesteriem turienes svētnīcā upu­rēja Jahvem.

Ahimelehs bija bailīgs cilvēks, tāpēc Dāvids viņam ne­stāstīja par to, ka kritis nežēlastībā, bet teica, ka ieradies ķēniņa slepenā uzdevumā. Tā kā priesterim tobrīd nebija nekādas citas pārtikas, viņš paēdināja Dāvidu ar svēta­jām upura maizēm un pat uzdāvināja viņam Goliāta zobenu, kurš glabājās svētnīcā.

Nejauši uzzinājis, ka ķēniņš personīgi devies viņu vajāt, Dāvids aizbēga.uz filistiešu pilsētu Gatu, kur ķēniņš tolaik bija Ahišs. Taču Dāvids bija kļūdījies, domādams, ka tur viņu neievēros. Uz ielas sastaptie cilvēki tūdaļ pazina slaveno Goliāta uzvarētāju.

Tad Dāvidam iešāvās prātā dīvaina doma, kā paglāb­ties no filistiešu atriebības. Jukušus cilvēkus, kurus uzska­tīja par garu apsēstiem, neviens neaizskāra, tāpēc Dāvids izlikās par ārprātīgu. Viņš vazājās pa ielām, burkšķēdams kaut ko nesakarīgu, tecināja no lūpu kaktiņiem slienas un, iedams garām namiem, vilka uz tiem ērmotas zīmes. Ga- tas iedzīvotāji māņticīgās bailēs ilgi .staigāja viņam no­pakaļ, līdz beidzot sasparojās, sasaistīja viņu un aizveda pie ķēniņa. Ahišs ar riebumu paskatījās uz plānprātiņu un, nezinādams, ko ar tādu iesākt, lika atlaist brīvībā.

Aizbēdzis no bīstamās pilsētas, Dāvids apmetās kādā grūti pieejamā kalnu alā netālu no vecās Adullāmas pil­sētas, kilometrus divdesmit piecus dienvidrietumos no Jeruzalemes. Bīdamies par savu ģimeni, viņš ar uzticamu ziņnesi izsauca to pie sevis. Tajā pašā laikā pie viņa no visām pusēm saplūda visdažādākie ļaudis: piedzīvojumu meklētāji, ārpus likuma stāvoši bēguļi, par nodokļu un paradu nemaksāšanu vajāti trūkumcietēji, kā arī karotāja slavas alkstoši jaunekļi. No šā raiba puļa Dāvids izvei­doja disciplinētu, viņam ar miesu un dvēseli uzticīgu seši simti vīru lielu kara draudzi. Ar to Dāvids rīkoja pārdro­šus uzbrukumus, lai iegūtu pārtiku, sakāva sīkākas ķēniņa karaspēka grupas un par atlīdzību pasargāja iedzīvotājus no filistiešu sirotājiem. Ar vārdu sakot, Dāvids kļuva par laupītāju un izspiedēju bandas barvedi.

Līdz neprātam saniknots par nemitīgajiem uzbruku­miem, Sauls sacēla kājās visu savu karaspēku un aizvien neatlaidīgāk vajāja Dāvidu. Juzdams zemi degam zem kājām, Dāvids izlauzās pie moābiešiem, lai viņu ķēniņa aizgādībā nodotu savu ģimeni, bet pēc tam atkal atgriezās Jūdas zemē un paslēpās Heretas mežā.

Sauls pa to laiku bija uzzinājis, ka priesteris Ahimelehs palīdzējis Dāvidam aizbēgt un apgādājis viņu ar pārtiku. Par nodevēju izrādījās viens no ēdomiešu algotņiem, vārdā Doēgs.

Tagad ķēniņam vairs nebija ne mazāko šaubu, ka pries­teri rīkojas kopā ar Dāvidu un gatavo tam ceļu uz troni. Nekavējoties viņš ar karaspēku devās uz Nobes pilsētu, lai turienes priesterus sodītu par divkosību un valsts no­

devību. Ahimelehs veltīgi taisnojās, ka kļuvis par upuri Dāvida viltībai. Neuzklausīdams viņa paskaidrojumus, Sauls pavēlēja saviem karavīriem priesteri nogalināt.

Seit Sauls pirmo reizi cieta aizvainojošu neveiksmi. Viņa miesassardzes vīri, sākot ar virsniekiem un beidzot ar viszemāko ierindnieku, atteicās izpildīt ķēniņa pavēli. Visi baidījās aizskart priestera svēto personu un uzņem­ties svētuma nozaimotāja grēku.

Nekad Sauls vēl nebija atradies tik nepatīkamā stāvoklī. Bet tad viņam palīgā nāca Edomā nolīgtais algotnis, no­devējs Doēgs. Gribēdams izdabāt ķēniņam, viņš ieradās pie tā ar saviem rīkļurāvējiem un paziņoja, ka ir ar mieru izpildīt ķēniņa pavēli. Pēc Saula mājiena Doēga bendes kalpi asinskārā niknumā metās uz pilsētu, nogalināja visus priesterus kopā ar Ahimelehu, bet pēc tam apkāva pilsētas iedzīvotājus, to skaitā arī sievietes un bērnus. Sauls bija tik saniknots uz šķietamajiem nodevējiem, ka pavēlēja apkaut pat vēršus, ēzeļus un avis. No drausmīgā slaktiņa paglābās tikai Ahimeleha dēls priesteris Abjatārs. Naktī izlavījies no kūpošajam un pamazām izplēnošajām krasmatām, viņš aizbēga pie Dāvida un kļuva tam par vienu no visuzticamākajiem padomniekiem.