Bībeles stāsti

GĀJIENS UZ KANAĀNAS ZEMI.

Kādu dienu Abrāms pavēlēja saviem ļaudīm posties ceļam.

Viņš bija nolēmis doties uz Kānaānu, par kuru

- stāstīja, ka tā esot reti apdzīvota, tur esot labas

ganības un iespējams nodarboties pat ar tirdzniecību, jo cauri visai zemei uz Ēģipti gāja tirgoņu karavānas. La­bāku dzīvi meklējot, uz turieni bija jau pārcēlusies daža laba semītu lopkopju cilts. Eifratas un Tigras zemēs kļuva pārāk šauri, bez tam iedzīvotāji cieta no nemitīgiem ka­riem, aizvien pieaugošiem nodokļiem un administratīviem spaidiem. Kānaānas vārdu daudzināja gani un tirgoņi, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Abrāms šajā tālajā pusē saskatīja paša dieva apsolīto zemi.

Karavāna, kas, dodamās ceļā, izgāja pa Hāranas vār-

tiem, liecināja par tās īpašnieka pārticību. Priekšgalā, sēdēdami uz lieliem un spēcīgiem ēzeļiem, jāja Abrāms, Sāraja un Lats. Aiz viņiem garā virtenē nāca simts ēzeļu, kas nesa pārtikas krājumus, ādas maisus ar ūdeni, teltis un mantu saiņus. Vēl tālāk nopakaļ gani dzina kazu un aitu barus, bet gājienu noslēdza Abrāma personiskais karapulks, kas sastāvēja no trim simtiem ar stopiem un lingām bruņotu vergu. Ceļi tolaik nebija droši, un vaja­dzēja rēķināties ar tuksneša laupītāju uzbrukuma iespē­jamību. Tāpēc neviens tirgonis vai cilts šeiks neiedrošinā­jās doties ceļā bez bruņotas apsardzes.

Līdz Kānaānai bija vairāk nekā tūkstoš kilometru, taču ceļinieki par garlaicību nevarēja sūdzēties. Rosīgajā tirdz­niecības traktā valdīja nemitīga kustība. Bieži bija sasto­pamas karavānas, kas atgriezās no Ēģiptes, un bārdainie tirgoņi zināja pastāstīt daudz interesantu jaunumu par Kānaānu un vareno faraonu valsti. Abrāma ļaudis iegrie­zās pa ceļam arī ciemos un pilsētiņās, bet kādu dienu no­nāca pat pie lielas, ar mūriem apjoztas pilsētas, kuru sauca par Kadešu.

Pēc daudz nedēļu ilga pārgājiena viņi, sev par lielu prieku, ieraudzīja izslavēto Damasku. Abrāms nosprieda tur apstāties uz ilgāku laiku, lai cilvēkiem un dzīvniekiem dotu nopelnīto atpūtu. Norā pie pilsētas vārtiem viņš lika uzcelt teltis, bet pats ar dāvanām steidzās pie vietējā valdnieka, lai izlūgtos viesmīlību.

Damaskā runāja aramiešu valodā, kas bija ļoti līdzīga senebreju valodai, tāpēc saprasties nebija grūti. Pilsētas iemītnieki milzīgā izbrīnā, kas tik parasts pūlim, blenza uz Abrāma ļaudīm. Un, patiesi, tur bija ko redzēt. Starp melnajām teltīm rosījās vīrieši, sievietes un bērni. Viņu drēbes neatgādināja baltos burnusus, kādus valkāja tuvējā tuksneša beduīni. Vīriešiem ap gurniem bija īsi, zilsarkani svītroti bruncīši. Aukstā laikā viņi uzvilka uz kailas mie­sas kreklus ar īsām piedurknēm un uzmeta uz pleciem izrakstītus apmetņus, ko naktīs izlietoja arī kā segas. Sie­vietēm acīmredzot tīkamākā bija zaļā krāsa, jo tā domi­nēja viņu tērpos. Zem apmetņiem, kas garās krokās krita līdz puslielam, viņas valkāja krāsainas tunikas, bet ap galvām turbāna veidā aptina garu, košu šalli, kuras gali nokarājās pāri mugurai līdz pat apmetņa malai. Kā re­dzams, viņām patika koķetēt un greznoties ar rotām. Ma­tus viņas krāsoja melnus ar antimonu, plakstiem piešķīra tumšāku toni, pielietojot malahītu un pulveri saberztu tirkiZu, bet lūpas un vaigus krāsoja ar sarkanu okeru. Uz īlilbiem un kājām atnācējas valkāja sudraba sprādzes, bet AP kaklu aplika krāsainas krelles.

Kad satumsa, no tālās Hāranas atnākušie Jaudis sasē­das ap ugunskuru un mazu liru pavadībā dziedāja sēfīgas, sirdi dīvaini aizkustinošas dziesmas. Bet bērni, dziesmu iežūžoti, saldi aizmiga mātēm rokās.

Ābrāms skraidīja pa pilsētu un, sīvi kaulēdamies, iegā­dājās tālākam ceļam nepieciešamo. Vienlaikus viņš ieman­toja daudz paziņu. Kādu dienu viņš iepazinās ar jaunu, ļoti izveicīgu Damaskas iedzīvotāju Eliēzeru, kurš izrādī­jās viņam visai noderīgs. Ābrāms to pieņēma kā paša dēlu un savā saimniecībā uzticēja jauneklim svarīgus uzde­vumus.