Ādama un Ievas pēcnācēji ar laiku piepildīja zemi. Taču ļaužu dzimums bija apzīmogots ar sākotnējo grēku. Cilvēkiem sūrā piepūlē vajadzēja iegūt dienišķo maizi, un viņu sirdīs pamazām iemitinājās ļaunums un negantība. Viņi uzbruka cits citam, laupīja un slepkavoja nepārtrauktos karos. Zeme bija pilna varmācības un noziegumu, un šajā juceklī neviens neuzklausīja radītāja brīdinošo balsi.
Tad Jahve nožēloja, ka bija radījis cilvēku, un savā sirdī gauži skuma par cilvēku cilts negantību, līdz nolēma izdeldēt visu, kas dzīvoja zemes virsū, — kā cilvēkus, tā dzīvniekus, lai tādā kārtā darītu galu ļaunumām.
Taču viņš negribēja, lai galīgi pazustu viss, kas bija licis radīts, jo cerēja, ka jauna cilvēku un dzīvnieku paaudze būs paklausīgāka un iekārtos labāku un laimīgāku pasauli. No visiem grēciniekiem vienīgi Noa bija atradis /elastību tā kunga acīs. No taisnības ceļa nebija nogājuši arī Noas trīs dēli Sems, Hams un Jafets.
Pēc dieva padoma Noa uzbūvēja šķirstu no sveķainiem kokiem, spraugas aiztepdams ar darvu. Tas bija trīs simti olekšu garš, piecdesmit plats un trīsdesmit augsts, ar trim klājiem, bet tikai vienu logu un vienējām durvīm.
Ar savu dēlu palīdzību Noa šķirstu pabeidza, lai gan viņam tolaik bija jau seši simti gadu. Kad dievs redzēja, ka šķirsts ir gatavs, viņš lika nākt pāri zemei grēku plūdiem. Saudzēt Jahve bija nolēmis tikai Nou, viņa trīs dēlus ar sievām un pa vienam pārim no visiem četrkājainiem kustoņiem, kā arī rāpuļiem un putniem, lai tie atkal no jauna savairotos.
Noa sadzina šķirstā dzīvniekus, savāca tur pārtiku un ieslēdzās tajā ar savu ģimeni. Septītajā dienā sāka gāzt lļetavas, kas ilga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Ūdeņi augtin auga stiprumā un daudzumā, līdz beidzot pārplūdināja visu zemi un apsedza pat visaugstākos kalnus zemes virsū. Visa dzīvība uz zemes, ļaudis, zvēri un putni tika iznīcināti. Tikai Noas šķirsts ar viņa ģimeni un dzīvniekiem tajā peldēja pa nepārskatāmo ūdens izplatījumu.
Beidzot lietus mitējās līt no debesīm, taču ūdeņi kritās ļoti lēnām, un vēl pēc simts piecdesmit dienām nebija redzama neviena kripatiņa sauszemes. Tikai septītajā mēnesī šķirsts nosēdās uz Ararata kalna virsotnes Armēnijā, bet desmitajā mēnesī nāca redzamas kalnu grēdas. Noa nogaidīja vēl četrpadsmit dienas un tad izlaida kraukli, lai pārbaudītu, vai tas" atradīs sauszemi. Taču putns drīz vien atgriezās šķirstā. Beidzot Noa izlaida dūju, bet arī tā neatrada vietu, kur būtu varējusi atpūsties, un atgriezās atpakaļ. Noa nogaidīja vēl septiņas dienas, tad atkal izlaida putnu, un pievakarē tas atgriezās ar olīvas zariņu knābī, no kā bija redzams, ka ūdeņi vietumis jau ir noskrējuši. Noa pagaidīja vēl septiņas dienas un trešo reizi palaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa, jo zeme bija jau pavisam nožuvusi.
Tad Noa izgāja no šķirsta un uzcēla altāri, lai pateicībā par glābiņu upurētu tam kungam. Jahve nolēma nekad vairs nesodīt cilvēci ar grēku plūdiem un par zīmi mūžīgai derībai ar visu dzīvo dvašu zemes virsū padebešos pacēla mirdzošu septiņkrāsainu varavīksnes loku.
Noa atkal sāka apstrādāt zemi un kopt lopus. Viņš iedēstīja vīna dārzu un pat iemācījās izgatavot vīnu. Kādreiz pamatīgā skurbulī viņš norāva sev drēbes un pliks aizmiga teltī. Tādā stāvoklī viņu atrada Hams, Kānaāna tēvs, un, smieklos locīdamies, pastāstīja saviem brāļiem, ko bija redzējis. Taču Sems uņ Jafets izrādīja tēvam lielāku cieņu: novērsdami acis, lai neredzētu viņa kailumu, tie apsedza tēvu. Kad Noa pamodās un uzzināja, kā izturējies Hams, viņš tā pārskaitās, ka nolādēja savu jaunāko dēlu un pareģoja, ka tā pēcnācēji kļūs par Šema un Jafeta nākamo paaudžu vergiem.
Pēc grēku plūdiem Noa nodzīvoja vēl trīs simti piecdesmit gadu un tātad savā nāves brīdī bija deviņi simti piecdesmit gadu vecs. No viņa dēliem radās trīs lieli zemes virsū dzīvojošas cilvēces nozarojumi. Jafets tapa par ziemeļu tautu pirmtēvu, no Sema radās semīti, bet Hams kļuva par afrikāņu tautu hamītu aizsācēju*. Viens no Hama pēcnācējiem bija Nimrods, kurš kļuva par slavenu mednieku tā kunga priekšā.