Bībeles stāsti

KĀ SAULS TIKA SVAIDĪTS PAR ĶĒNIŅU.

Ēfraimītu zemē, Gibeas pilsēta dzīvoja kads vīrs, varda Kīšs, kura dēlus daudzināja drosmes, glītā izskata un varenā auguma pēc. Viņu vidū sevišķi izcēlās Sauls, vienreizēji skaists jauneklis, kurš bija galvas tiesu garāks par visiem citiem Izraēla vīriem. Gibea tolaik bija filistiešu varā. Tur uzturējās kara priekšnieks, kurš ar spēcīga garnizona un vesela bara nodevu savācēju palī­dzību piedzina no apspiestajiem iedzīvotājiem meslus.

Ķīša ģimene pārtika no zemes apstrādāšanas un lop­kopības. Tie bija vienkārši, pie miesas un dvēseles veselīgi laucinieki, kurus nebija samaitājusi pilsētas dzīve. Turklāt viņus uzskatīja par krietniem Izraēla dēliem, kuri nesa­mierinājās ar svešzemnieku kundzību un palika dedzīgi Jahves piekritēji.

Kādu dienu kaut kur bija aizklīdušas ģimenei piedero­šās ēzeļu mātes. Tēvs tūdaļ pavēlēja Saulam paņemt līdzi vienu no puišiem un iet_ meklēt pazudušos dzīvniekus. Divatā viņi pārstaigāja Ēfraima kalnus, kā arī Sališas, Šalimas, Jemines un Cūfas zemes, taču ēzeļu mātes nekur neatrada. Kad viņi bija nonākuši Ramataimas pilsētas apkaimē, Sauls nosprieda doties mājup, bīdamies, ka tēvs var sākt bažīties par viņu ilgo prombūtni. Taču kalpa puisis viņam deva padomu palūgt palīdzību no priestera un pareģa, kurš dzīvoja tuvējā pilsētā. Saulam šis padoms šķita visai prātīgs, bet viņš kaunējās iet pie dieva vīra bez dāvanām. Uz to kalpa puisis viņam atbildēja:

«Redzi, manā rokā ir sudraba seķeļa ceturtdaļa, to es gribu dot tam dieva vīram, lai viņš mums pasaka mūsu ceļu.»

Iedami pa taku, ko viņiem bija parādījusi kāda meitene, abi pie pilsētas vārtiem sastapa Samuēlu. Pravietis naktī bija redzējis parādību, un Jahve bija viņam pavēstījis, ka atsūtīšot no Benjamīna zemes vīru, kurš izglābšot Izraēla tautu no filistiešu jūga. Kad pravietis ieraudzīja stalto un vaigā glīto Sauļu, kāda iekšēja balss viņam pačukstēja, ka viņš sastapis ķēniņa troņa cienīgu vīru. Tāpēc Samuēls atnācējus ielūdza vakariņās un apsolīja atrast pazudušās ēzeļu mātes.

Godājamā priestera laipnības pārsteigtais Sauls bikli centās viņam ieskaidrot, ka nav tāda goda cienīgs, jo pie­derot pie vismazākās cilts vistrūcīgākā nama visā Benja­mīna zemē. Taču Samuēls nomierināja viņa bažas un Sauļu ne tikai kā ieveda savā mājā, bet nosēdināja vēl pie galda goda vietā starp trīsdesmit citiem viesiem, pasnieg­dams viņam labākos gaļas kumosus. Pēc tam pravietis uzveda Sauļu uz savas mājas jumta un sarunājās ar viņu līdz vēlai naktij.

Agri no rīta pravietis uzmodināja Sauļu un izveda viņu aiz pilsētas vārtiem. Tur viņš ieminējās, ka gribot ar Sauļu parunāties zem četrām acīm un lūdza aizsūtīt prom kalpa puisi. Kolīdz viņi bija palikuši divatā, Samuēls svaidīja Sauļu par ķēniņu.

Jaunais gans un zemkopis bija gauži pārsteigts un ne­kādi nevarēja iedomāties, ka tas notiek pēc Jahves gribas. Viņš tam noticēja tikai tad, kad atceļā viss norisinājās tā, kā pravietis viņam bija pareģojis. Vispirms pie Rāheles kapa viņš sastapa divus benjamīniešus, kuri pastāstīja, ka ēzeļu mātes atradušās un tēvs nepacietīgi gaidot viņu pārnākam. Tālāk, ejot gar Tābora kalnu, Sauļu sveicināja trīs svētceļotāji un no sava upura, ko tie nesa uz Rama- taimas svētnīcu, pasniedza viņam divus maizes klaipus.

Vissvarīgākā tomēr bija trešā tikšanās. Tikko Sauls bija nonācis pie dzimtās Gibeas, viņš ieraudzīja no kalna lejup kāpjam praviešu grupu. Spēlējot kokles un stabules un rībinot bungas, dieva vīri lēkāja dejas solī, svaidīja rokas un, aizsmakušās balsīs dziedot, izbrēca kaut kādus nesaprotamus pravietojumus.

Sauls kā apburts nolūkojās viņu aizrautīgajās izdarībās un sajuta, ka pamazītēm ari viņā iemājo dieva gars. Vis­pārējās reliģiskās aizgrābtības aizrauts, pašam nemaz to nemanot, arī viņš sāka lēkāt, dziedāt un pareģot. No tuvē­jiem tīrumiem šurp saskrējušie ļaudis, pazīdami Sauļu kā vienkāršu un saprātīgu zemnieka dēlu, nespēja vien nobrī­nīties.

«Kas ar Ķīša dēlu ir noticis?» viņi cits citam vaicāja. «Vai tad ari Sauls pieder pie praviešiem?»

Sis jautājums Saulam nedarīja godu, jo tolaik pravieši, kuru vidū bija daudz blēžu un krāpniēku, bariem vien va- zajās apkārt, uzplijās vietējiem iedzīvotājiem un katram, kam vien tas iepatikās, par vēdera tiesu vai kādu ubaga davanu pareģoja nākotni. Ļaudis izturējās pret viņiem ar māņticīgu bijību, bet dvēseles dziļumos nicināja šos blan­doņus. Tāpat ļaužu pulkā, vīriem sarunājoties, nereti vien bija dzirdams nicīgais jautājums: «Un kas tad ir viņu, šo praviešu tēvs?»

Arī Sauls neiemantoja ļaužu labvēlību, un kopš šā laika radās kodīgais jautājums: «Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?» Saula iesvaidīŠaha bija notikusi vislielākā slepenībā, un viņš pat saviem vistuvākajiem radiniekiem nebija ne vārda bildis par notikumu Ramataimā. Taču pienāca bridis, kad šī izvēle bija jāapstiprina Izraēla tau­

tai. Samuēls šajā nolūkā sasauca tautas sapulci Mispā un, lai gan vēl arvien viņš bija sarūgtināts par savas dzimts nobīdīšanu malā, godprātīgi izvirzīja savu kandi­dātu apstiprināšanai. Atbilstoši viņa ieteikumam tad nu Sauls arī tika ievēlēts par ķēniņu..

Tomēr jaunais vadonis, lai gan slavens ar savu fizisko, spēku un drosmi, bija visai kautrīgs cilvēks. Ievēlēšana par ķēniņu viņu tjī samulsināja, ka Sauls paslēpās kaut kur starp ratiem un nastu nesējiem dzīvniekiem. No turie­nes viņu nācās vilktin vilkt laukā, bet, kad jaunais vald­nieks, tik stalts augumā un galvas tiesu garāks par visiem citiem, parādījās tautai, izraēlieši neparastā sajūsmā iesaucās: «Lai dzīvo ķēniņš!»

Samuēls pēc tam uzrakstīja likumus, kuros bija noteikta ķēniņa vara, un atlaida tautu mājās. Bet Sauls devās uz Gibeu ar lielu karaspēku, kurš viņu bija atzinis par savu pavēlnieku.

Kā noskaidrojās, vēlēšanās daudzi izraēlieši bija balso­juši pret Sauļu un pat pēc tam nicīgi izteikušies par viņu un liegušies izrādīt ķēniņam pienācīgo godu. Bet Sauls labi pazina dzīvi. Būdams saprātīgs un savaldīgs cilvēks, viņš izlikās nedzirdam šos musinājumus un nevienam neatriebās.