BĪBELES STĀSTI

ESTERE — PERSIEŠU ĶĒNIŅIENE.

Persijas ķē­niņš Ahasverus savas valdīšanas trešaja gada sarīkoja lielas dzīres. Tajās viņš saaicināja per­siešu un mēdiešu dižciltīgos un galma augstma­ņus, kā arī viņam pakļauto zemju pārvaldniekus no Indi­jas līdz Etiopijai. Dzīres ilga simts septiņdesmit dienu bez pārtraukuma, bet to noslēgumā ķēniņš uz septiņas dienas ilgām dzīrēm ielūdza visus Sūzu iedzīvotājus, ne­atkarīgi no viņu bagātības un sabiedriskā stāvokļa.

Galdi bija izvietoti pils pagalmā un dārzā. Lai pasar­gātos no saules svelmes, tiem pāri bija nostiepti un pie marmora kolonnām nostiprināti balti, zaļi un violeti audumi. Viesi plītēja, atlaidušies zelta un sudraba zviļņos pie galdiem, kuri balstījās uz zaļgana un balta marmora plāksnēm. Apkalpotāji pasniedza ēdienus un vīnus zelta bļodās un kausos.

Tajā pašā laikā ķēniņiene Vašti pils sieviešu spārnā pie sava galda pacienāja dižciltīgo, pārvaldnieku un galma augstmaņu laulātās draudzenes.

Dzīru septītajā dienā Ahasverus sadomāja parādīt ķēni­ņieni saviem viesiem, jo viņa bija neizsakāmi skaista. Tāpēc valdnieks tai pavēlēja izrotāties ar ķēniņienes dia­dēmu un ierasties pie viņa. Bet Vašti iespītējās un negri­bēja pavēlei paklausīt.

Bezgala sašutis par šādu stūrgalvību, Ahasverus neka­vējoties sasauca septiņu persiešu un mēdiešu dižciltīgo padomi, lai apspriestos, ko iesākt ar nepaklausīgo sievieti. Godājamie vīri bija gauži satraukušies par mieru paši savās mājās, tāpēc viens no tiem teica šādus vārdus:

«Ķēniņš Ahasverus pavēlējis, lai ķēniņiene Vašti atnāk šurp, bet viņa nav paklausījusi. Un tagad visas persiešu

un mēdiešu augstmaņu sievas ar nicināšanu un nepaklau­sību izturēsies pret saviem vīriem.»

Ķēniņš nolēma uz visiem laikiem atstumt savu stūrgal­vīgo sievu. Tajā pašā laikā viņš pa visu savu valsti izsū­tīja vēstules ar pavēli darīt pavalstniekiem zināmu, ka sievām jāklausa saviem vīriem. Tādējādi jau pašā iedīglī tika novērsts draudīgais sievu dumpis.

Drīz pēc tam ķēniņš pavēlēja pa visu valsti sameklēt visskaistākās jaunavas un atsūtīt tās uz viņa pili. Uzti­cama einuha uzraudzībā atlasītās skaistules divpadsmit mēnešus iesvaidījās ar mirrēm, apslacinājās ar smaržām un vaiga glītumu uzkopa ar krāšļiem. Pēc šādas sagata­vošanās tās nonāca ķēniņa gultā.

Pēc četriem gadiem pienāca kārta neredzēti skaistai jau­navai, vārdā Estere. Viņa bija izraēliete, taču to neviens nezināja, jo Estere savu tautību bija noklusējusi. Viņas vecāki bija miruši, tai mazai esot, un tāpēc meiteni audzi­nāja tēva brālis Mardohajs, viens no daudzajiem izsūtī­tajiem no Jeruzalemes.

Aliasverum meitene tik gauži iepatikās, ka viņš to ap­preci ja 1111 kronēja par ķēniņieni. Ar brāļameitas gādību Mardohajs lika iecelts sliekšņa sarga amatā un iemantoja tādu uzticību, ka drīkstēja uzturēties pie ķēniņa guļam­istabas durvīm. Tas gauži aizkaitināja divus citus sliekšņa sargus. Ķādu dienu Mardohajs noklausījās viņu sarunu, kurā tie apsprieda, kā ķēniņu nogalināt. Mardohajs tūdaļ to paziņoja Esterei, kura brīdināja savu laulāto draugu no. draudošajām briesmām. Abus sazvērniekus pakāra, bet ķē­niņš vēl vairāk pieķērās savai mīļotajai.

Mardohajs galmā ieguva tādu svaru, ka sāka nevērīgi izturēties pret Hamanu, kuru ķēniņš bija pacēlis pār vi­siem saviem augstmaņiem. Tas bija tik varens, ka visi viņa priekšā drebēja un krita ceļos. Vienīgi Mardohajs to nedarīja un viņam pat nepaklanījās.

Hamans vai pušu plīsa aiz niknuma, taču jutās neva­rīgs, jo nekauņa atradās paša ķēniņa tiešā aizgādībā. Bet uzzinājis, ka Mardohajs ir cēlies no ebrejiem, nolēma asi­ņaini atriebties visiem viņa tautas brāļiem, kuri dzīvoja Persijā. Un tā, Hamana pierunāts, ķēniņš parakstīja de­krētu, pēc kura bija iznīcināmi visi ebreji, tāpēc ka tiem bija atšķirīgas parašas, likumi un reliģiski rituāli.

Kad to uzzināja Mardohajs, viņš saplēsa savas drēbes, uzģērba maisu, apkaisīja galvu ar pelniem un staigāja pa Sūzu ielām, izbrēkdams savu izmisumu un sirdsēstus.

Tad Estere nolēma rīkoties. Nākamajā dienā viņa sarī­koja dzīres, kurās ielūdza ķēniņu un viņa lielāko augst­mani Hamanu. Lepodamies par šādu pagodinājumu, Ha- mans kļuva vēl pašpārliecinātāks un pavēlēja uzcelt piec­desmit olekšu augstas karātavas, pie kurām viņš bija nodomājis pakārt Mardohaju.

Taču ķēniņam tonakt kaut kā nenāca miegs, un viņš lika atnest vecās hronikas ko palasīties. Tur viņš izlasīja, ka Mardohajs viņam izglābis dzīvību. Ikdienas darbu gūzmā tas viņam bija piemirsies, bet tagad viņš no­sprieda atlīdzināt savam uzticamajam sliekšņa sargam.

Nākamās dienas rītā Hamans ieradās pie ķēniņa, lai apstiprinātu Mardohajam nāves sodu. Bet Ahasverus vi­ņam pajautāja, kā būtu jārīkojas ar cilvēku, kuru ķēniņš grib pagodināt. Būdams pilnīgi pārliecināts, ka ķēniņš runā par viņu, Hamans atbildēja:

«Tam jāuzģērbj drēbes, kas ķēniņam bijušas mugurā, un jāatved zirgs, uz kura ķēniņš jājis un kurš ar ķēniņa kroni rotāts. Bet viens no ķēniņa visdižciltīgākajiem augst­maņiem lai ved zirgu pie pavadas un, iedams pa pilsētas ielām, sauc viņa priekšā: Tā top darīts vīram, kuram ķē­niņš grib parādīt izcilu godu!»

Var iedomāties, kāds bija Hamana pārsteigums, kad viņš izdzirdēja, ka ķēniņš runājis par Mardohaju. Saskaņā ar paša doto padomu viņam vajadzēja uzsēdināt savu ienaidnieku zirga mugurā un vadāt to pa pilsētu, pārsteig­tajiem iedzīvotājiem paziņojot: «Tā tas top darīts vīram, kuram ķēniņš grib parādīt izcilu godu!»

Tikko Hamans bija atgriezies mājā, pie viņa ieradās einuhi ar pavēli tūlīt ierasties pie ķēniņa uz dzīrēm. Es­tere jau pirms tam bija atzinusies savam laulātajam drau­gam, ka ir izraēliete un Mardohaja brāļameita. Ar asarām acīs viņa lūdzās, lai ķēniņš atceļ pavēli par tās tautiešu iznīcināšanu. Ahasverus tagad atskārta, kāds nelietis ir Hamans, un, kolīdz tas bija ieradies pilī, pavēlēja viņu pakārt pie Mardohajam uzceltajām karātavām.

Pēc Esteres lūguma ķēniņš ne tikai kā atcēla baismīgo dekrētu, bet pat atļāva ebrejiem atriebties viņu ienaidnie­kiem visā Persijas valstī. Tādējādi dzīvību zaudēja septiņ­desmit pieci tūkstoši cilvēku, to skaitā ari desmit Hamana dēli.

Mardohajs, kuru ķēniņš Hamana vieta bija paaugstinajis pār visiem saviem augstmaņiem, izsūtīja ebreju kopienām vēstuli ar aicinājumu, lai viņi par piemiņu savai izglāb­

šanai katru gadu svinētu līksmos purima svētkus, kas no­zīmē «likteņa svētki», jo teitan bija izšķīries ebreju tautas liktenis.