Bībeles stāsti

JEFTA — GILEĀDAS NELAIMĪGAIS VARONIS.

Kalnainās Pārjordānas apvidū starp Arnonas un Jarmukas upītēm pletās Gileādas zeme. Tur dzīvo­jošie izraēlieši, kuri šo zemi ar bruņotu spēku bija sagrābuši vēl Jozuas laikā, pārtika galvenokārt no lop­kopības, audzējot aitas un kazas.

Kādu dienu tur nomira kāds izraēlietis, pamezdams at­raitni un sērdieņus bērnus. Kad viņa dēli jau bija paau­gušies, tie izdzina no mājas savu pusbrāli Jeftu, jo to nebija dzemdējusi viņu māte, bet gan kāda netikle. Viņi pat uzglūnēja Jeftas dzīvībai, lai tas nākotnē nevarētu pieteikt savas tiesības uz tēva atstāto mantojumu. Jefta kādu laiku bēguļoja un atrada patvērumu Tobas zemē, netālu no Jordānas iztekas. Tur viņš pievienojās kādai beduīnu bandai, kas laupīja un izspieda nodevas no ap­kārtējiem iedzīvotājiem. Pēc kāda laika viņš kļuva pat par bandas barvedi un ar saviem pārdrošajiem uzbrukumiem sēja izbailes visā apkārtnē.

Bet pa to laiku Gileādā izraēliešiem sākās grūtas die­nas. Padzītās amoniešu ciltis atkal bija pacēlušas galvu un sāka atkarot tām kādreiz atņemtās zemes. Ar saviem iebrukumiem tās šaustīja ne tikai Gileādu, bet pārcēlās pat pāri Jordānai un postīja ari Jūdas, Benjamīna un Ēfraima zemes.

Astoņpadsmit gadu Gileādai vajadzēja paciest pazemo­jumus un postu, bet, kad ciešanu mērs bija pilns, tauta at­cerējās Jeftu. Vienīgi viņš, uz visu gatavo kaušļu neuz­varamais barvedis, spēja pretoties Iebrucējiem un atbrīvot savus novadniekus no grūtā jūga.

Gileādieši nosūtīja pie viņa sūtņus ar aicinājumu pa­līdzēt, taču Jefta nebija aizmirsis senās pārestības un sir­dīgi attrauca:

«Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?»

Sūtņi nožēloja notikušo un paziņoja, ka pieņems visus viņa noteikumus, lai tikai viņš nāktu palīgā. Tad Jefta pieprasīja, lai viņu uz visu mūžu izvēl par vadoni un cilts soģi.

So noteikumu pieņēma. Jefta tūdaļ steidzas uz dzimto Mispas pilsētu, kur sāka pulcēt dumpinieku vienības. Viņš aicināja uz cīņu arī ēfraimiešus, taču nesaņēma no tiem nekādu atbildi. Tāpēc Jefta nejutās pietiekami spēcīgs, lai uzsāktu bruņotu sacelšanos, un nolēma stāties ar arno- niešiem sarunās, lai iegūtu laiku. Viņš nosūtīja pie tiem sūtņus ar prasību, lai tie mitētos apspiest izraēliešus. Bet amoniešu ķēniņš viņam atbildēja:

«Tāpēc, ka Izraēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš at­nāca no Ēģiptes, sākot ņo Arnonas un līdz Jabokai un Jordānai, tagad nu atdod man to ar labu!»

Nebija citas izejas, vajadzēja gatavoties bruņotai cīņai. Jefta lūdza Jahves atbalstu un svinīgi apsolīja, ka nesīs tam par dedzināmo upuri to savas saimes cilvēku, kurš pirmais iznāks viņam pretim.

Karš beidzās ar amoniešu pilnīgu sakāvi. Divdesmit pil­sētas, kā arī ganības un vīna kalni kļuva par gileādieŠu laupījumu.

Jefta ar uzvaru atgriezās Mispā. Kad viņš tuvojās sa­vam namam, pirmais cilvēks, kurš viņu apsveica, bija viņa vienīgā, sirsnīgi mīļotā meita. Iepriecināta par tēva atgriešanos, tā dejas solī iztecēja viņam pretim, izsizdama sev ritmu ar tamburīnu. Jefta krita briesmīgā izmisumā. Saplosījis savas drēbes, viņš raudādams un vaimanādams izsaucās:

«Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!»

Meitene zināja, ka Jahvem dots zvērests ir neatsaucams. Viņa tikai caur asarām lūdza, lai tēvs tai atļautu ar sa­vām vienaudzēm divus mēnešus nodzīvot kalnos un tur apraudāt savu likteni. Tā arī notika. Pēc viņas atgrie­šanās Jefta izpildīja, ko bija zvērējis, un meitene, visai tautai nevaldāmi vaimanājot, atdeva savu dzīvību Jahvem.

Kopš tā laika Gileādā pastāvēja dīvaina paraša: Izraēla meitas katru gadu sēru gājienā devās kalnos, lai četras dienas apraudātu Jeftas meitas skumjo likteni.

Bet ēfraimiešiem viņu apkaunojošā bezdarbība netika piedota. Ik uz soļa visi tiem izrādīja nicināšanu un noso­dījumu. Uzpūtīgie Ēfraima pēcteči mēģināja taisnoties, apgalvodami, ka Jefta viņus nemaz neesot brīdinājis par gaidāmo karu pret amoniešiem. Sašutuši par to, ka ne­viens negribēja viņu vārdiem ticēt, tie nosprieda ar iero­čiem rokā izrēķināties ar Jeftu un gileādiešiem. Kādu dienu viņi pārcēlās pāri Jordānai un iebruka Gileādā. Taču viņi cieta smagu sakāvi,un izkliedēti bēga uz mājām.

Tomēr Jefta bija tālredzīgāks nekā ēfraimieši. Viņš jau laikus bija licis ieņemt visus braslus pāri Jordānas upei, lai sakautais pretinieks nevarētu tos izmantot. Katrs afse " višķi viņi iznāca pie upes, apgalvodami, ka esot no citām Izraēla ciltīm. Bet gileādieši zināja, ka ēfraimieši šļupst un nespēj izrunāt «š» skaņu. Tāpēc viņi lika katram bēg­lim pasacīt vārdu «šibolet» (vārpa), un, ja tas sacīja «sibolet», tad tādu nokāva ar zobenu vai šķēpu. Sajā brāļu karā gāja bojā četrdesmit divi tūkstoši ēfraimiešu.

Jefta Gileādietis pēc uzvaras nodzīvoja vēl sešus gadus, pildīdams soģa amatu. Nomirušo varoni apbedīja ar pie­nācīgo godu viņa dzimtajā pilsētā Gileādā.