Šāda pašpaaugstināšanas tomēr neizmainīja Ābrahāma dzīves veidu. Viņš aizvien vēl mitinājās teltī, '- saglabāja vienkāršās ierašas un saviem apakšniekiem bija tas pats lādzīgais un taisnīgais tēvs.
Kādu dienu pēc pabeigtiem darbiem Ābrahāms sēdēja telts priekšā. Diena bija tveicīga. Ozolu šalkšanas un bišu zuzēšanas iežūžots, Ābrahāms iesnaudās. Bet tad viņš izdzirdēja soļus un iztrūcies ieraudzīja trīs nepazīstamus ceļavīrus. Ievērodams ganu cilšu viesmīlības likumus, Ābrahāms paklanījās atnācējiem un lūdza viņus savā teltī. Tur viņš lika pasniegt ūdeni, lai ceļa gājēji varētu nomazgāties, un pats aizskrēja pie Sāras.
«Steidzies paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus.»
Bet pats vēl aizmetās pie ganāmpulka, izvēlējās jaunu telēnu un lika to izcept. Uz paklāta audekla telts priekšā kalpones salika krūzes ar pienu, kā arī bļodas ar sviestu, gaļu un maizi. Lūgdams ciemiņus iestiprināties, Ābrahāms pats par cieņas zīmi tomēr neapsēdās, bet nostājās viņiem līdzās, pasniegdams traukus un paskubinādams mieloties. Kad atnācēji bija paēduši, tie jautāja viņam: «Bet kur ir Sāra, tava sieva?» «Palūk, teltī,» Ābrahāms atbildēja. , Tad viscienījamākais no ciemiņiem viņam pavēstīja, ka Sāra dzemdēšot dēlu. To dzirdēja arī Sāra teltī, un, tā kā viņa jau bija krietni gados, tas viņai likās neticami. Viņa nevarēja apvaldīt smieklus un pie sevis nodomāja:
«Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Bez tam mans kungs ir sirmgalvis.»
Dzirdēdams Sāras smieklus, noslēpumainais atnācējs sapīka un pārmetošā balsī sacīja:
«Kāpēc tad Sāra smējās, sevī domādama: vai man patiesi būs vēl dzemdēt, tik vecai esot? Vai tam kungam būtu kas neiespējams? Noliktā laikā es atgriezīšos pie tevis šinī gadalaikā, un Sārai būs dēls.»
Apmulsusi Sāra noliedza, ka viņa būtu smējusies. Taču ciemiņš palika pie sava:
«Kā tad ne — tu smējies gan.»
Pēc kāda brīža ciemiņi piecēlās un devās uz Sodomas pusi. Ābrahāms viņus pavadīja ceļa gabalu un tad atskārta, ka pie viņa ciemojies pats dievs ar diviem saviem eņģeļiem. Tāpat viņš uzzināja, ka dievs dodas uz Sodomu
un Gomoru nolūka sodīt šīs pilsētas par to iedzīvotāju negantību.
Ābrahāmam tas šķita nesavienojami ar taisnīguma jēdzienu, un viņš vaicāja dievam, vai gadījumā, ja Sodomā atrastos piecdesmit nevainīgu cilvēku, būtu pareizi, ka tie ietu bojā kopā ar grēciniekiem. Uz to dievs atbildēja, ka viņš saudzēšot pilsētu, ja tajā būtu piecdesmit taisnīgu cilvēku.
Tomēr tas vēl neapmierināja Ābrahāma sirdsapziņu. Pazemīgi piebilzdams, ka viņš dieva priekšā esot tikai zemes pīslis un puteklis, Ābrahāms tomēr pajautāja, vai dievs nepažēlotu pilsētu arī tad, ja tajā būtu tikai četrdesmit pieci taisnīgi cilvēki. Un Jahve atbildēja:
«Es neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus.»
Bet Ābrahāms ari tagad nerimās un turpināja taujāt, vai dievs sodīšot pilsētu, ja tanī sastapšot četrdesmit vai trīsdesmit, vai pat divdesmit dievbijīgu cilvēku. Dievs katru reizi Ābrahāmam pacietīgi atbildēja, ka taisnības sodošā roka tad tikšot apturēta. Kad Ābrahāms beidzot minēja desmit nevainīgos, dievs atkal deva viņam apstiprinošu atbildi un, izbeigdams jau tā pārlieku ieilgušo sarunu, aizgāja savu ceļu. Tad arī Ābrahāms atgriezās mājās.