Bībeles stāsti

DĀVIDS —VARENAS VALSTS IZVEIDOTĀJS.

pēc visu Izraēla cilšu apvienošanas un filistiešu ap­valdīšanas Dāvids ar jauniem iekarojumiem papla­šināja valsts robežas. Vispirms viņš sev pakļāva

Moabu un Edomu. Toties karš ar amoniešiem sakas- pret viņa gribu.

Kad nomira amoniešu ķēniņš Nahašs un uz troņa nāca viņa dēls Hanūns, Dāvids aizsūtīja pie viņa savus pār­stāvjus, lai tie izsacītu līdzjūtību jaunajam valdniekam un novēlētu tam veiksmi. Bet Hanūna padomnieki viņam teica:

«Vai tu tam tici, ka Dāvids tādēļ ir sūtījis šos līdzjūtī­bas izteicējus sūtņus, lai tavam tēvam parādītu godu? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izspiegotu un pēdīgi pilnīgi sagrautu?»

To dzirdot, Hanūns pavēlēja noskūt izraēliešu sūtņiem pusi bārdas un viņu tērpiem nogriezt apakšējo malu līdz pat viņu sēžamvietām un, šādā veidā nopulgotus, aizsūtīt viņus atpakaļ uz Jeruzalemi. Dāvids šādam nozākājumam nevarēja mierīgi paiet secen, un viņš pret uzpūtīgajiem nekauņām nosūtīja savu pārbaudīto karaspēku ar Joābu priekšgalā. Karš bija grūts un bīstams, jo amonieši no Sīrijas ataicināja sev palīgā piecus sabiedrotos aramiešu ķēniņus. Izšķīrēja kauja tomēr beidzās ar izraēliešu pil­nīgu uzvaru. Tādā kārtā Dāvida kundzībā nokļuva ari liela daļa Sīrijas. Kopš šā laika Damaskā tika izveidots spēcīgs izraēliešu garnizons ar ķēniņa vietvaldi priekš­galā.

Pateicoties saviem iekarojumiem, Dāvids izveidoja plašu impēriju, kuras teritorija sniedzās no Akabas līča pāri aramiešu vasaļvalstīm līdz pašai Eifratai, bet Pārjordānā 110 Arnonas līdz Hermonam. Dāvida sakautie filistieši pa- .kāpeniski zaudēja politisko neatkarību. Izraēls beidzot triumfēja pār saviem ienaidniekiem un uzsāka ebreju vēs­turē vienīgo pašu lielvalsts pastāvēšanas posmu.

Dāvids tagad veica valsts iekšējās organizācijas pār­kārtojumus. Viņa varas pamats bija karaspēks, un tam tad arī viņš pievērsa vislielāko uzmanību. Apbruņojuma /.iņā Dāvids tomēr neizdarīja nekādus uzlabojumus, un viņa karaspēks arī turpmāk sastāvēja no kājnieku vienī­bām, kuras bija apbruņotas ar šķēpiem, lingām un zobe­niem. Filistiešu draudīgais ierocis — kaujas rati Dāvida acīs neguva piekrišanu. Bet viņam taču bija visas iespējas ar niecīgiem izdevumiem izveidot lielu kaujas ratu vie­nību, jo no aramiešiem viņš kā kara laupījumu bija iegu­vis tūkstoš septiņi simti kaujas ratu kopā ar attiecīgiem zirgu aizjūgiem. Tomēr Dāvids tos neietilpināja savā karaspēkā, bet lika ratus sadedzināt un zirgiem pārgriezt kāju cīpslas. Galma vajadzībām Dāvids paturēja tikai simts ratu, un ar tiem pa Jeruzalemi vizinājās viņa dēli, kā arī augstākie galminieki.

Karaspēka kodolu izveidoja «drosmīgo draudze», kurā ietilpa seši simti vīru, kas bija kopā ar Dāvidu vēl viņa bēguļošanas gados. Dāvids ar devīgu roku tiem piešķīra visāda veida priekšrocības un privilēģijas, atdeva iekaro­tās zemes un iecēla tos augstos amatos. So karavīru atlasi papildināja divas algotņu vienības. Kara gadījumā ar bazūņu un gaismas signālu palīdzību armijā tika iesaukti visi vīrieši, kas spēja nest ieročus.

Karaspēka galvenā pavēlniecība atradās Joāba rokās. Viņam tieši padoti bija trīs virspavēlnieki un trīsdesmit zemāka ranga pavēlnieku. Visi kopā tie izveidoja galveno kara padomi, kura bija pakļauta tieši ķēniņam.

Valsts civilo pārvaldi Dāvids organizēja pēc ēģiptiešu parauga. Tās priekšgalā atradās vecajo padome un kanc­lers. Svarīgākie ierēdņi bija divi ķēniņa mantas pārziņi, nodokļu piedzinēji un klaušu pārraugi atsevišķos novados, rakstveži, kā arī septiņi galvenie pārvaldnieki, kuru pār­ziņā atradās ķēniņa tīrumi, vīna kalni, dārzi un tāpat viņa avju, liellopu, ēzeļu un kamieļu .ganāmpulki.

Visā zemē valdīja kārtība un labklājība. Ar zeltu, sud­rabu un varu, kas bija iegūts kā kara laupījums, Dāvids piepildīja kā savu, tā arī svētnīcas kasi. Gūstekņus viņš nenogalināja, bet lika tiem strādāt kā vergiem pilī un ķēniņa muižās.

Tāpat Dāvids nokārtoja reliģisko dzīvi, nostiprinādams priesteru hierarhiju un'piešķirdams Ievītiem amata pienā­kumus atkarībā no viņu nozīmes un ranga.

Taču ar virspriestera amatu ķēniņam radās zināmas grūtības. Gibeonā, kur atradās vissvētākā vieta, virspries­teris bija Cadoks, tiešs vecās Eleāzara priesteru līnijas pēctecis. Viņu šajā amatā bija iecēlis Sauls pēc priesteru apkaušanas Nobē. Bet Jeruzalemē uzturējās Abjatārs, vienīgais priesteris, kurš Nobē bija palicis pie dzīvības, bet pēc tam uzticīgi pavadījis Dāvidu viņa bēguļošanas gados.. Dāvids nevarēja atcelt Cadoku, neaizkaitinot zie­meļu ciltis. No šīm grūtībām viņš izkļuva tādā veidā, ka iecēla divus virspriesterus: Cadoku un Abjatāru.