Bībeles stāsti

JĒRIKA — KĀNAĀNAS PRIEKŠNOCIETiNĀJUMS.

Izraēla tauta, ievērodama Mozus pēdējo āgribu, visu varu nodeva Jozuam, kurš sadursmēs ®ar tu-ksneša ciltīm un karos Pārjordānā bija ieman­tojis krietna vadoņa slavu. Turklāt pašreizējais brīdis prasija, lai tauta par savu vadītāju,izvēlētos cilvēku, kurš ir karavīrs, jo viņam taču vajadzēs iekarot Kānaānu.

Jozua saprata, ka nāksies sagraut kānaāniešu valdnieku uzceltos akmens bastionus un mēroties spēkiem ar viņu lieliski apmācītajām un reizēm pat ar kaujas ratiem apgā­dātājām kaujas vienībām. Tāpēc viņš nolēma pastiprināt sava karaspēka disciplīnu. Līdz šim izraēlieši, tāpat kā citas tuksneša ciltis, cīnījās nekārtīgā barā un viegli ļāvās anarhistiskam noskaņojumam. Bet šoreiz uzvarēt varēja tikai regulārs karaspēks, kurš bez ierunām paklausītu viena vadoņa pavēlēm, un nevis karotāju pūļi ar divpa­dsmit cilšu šeihiem priekšgalā.

Lielā autoritate, kādu Jozua bija iemantojis kaujās jau Mozus dzīves laikā, ļāva viņam drīz vien sasniegt savu mērķi. Airi tika radīts četrdesmit tūkstoš vīru liels kara­spēks, kurā valdīja barga disciplīna. Neviens vairs ne­iedrošinājās kurnēt vai dumpoties pret viņa pavēlēm, jo pat visniecīgākā nepaklausība tika sodīta ar nāvi.

Tagad, kad viņa rīcībā jau bija manevrēt spējīgs kara­spēks, Jozua izveda tautu pie Jordānas austrumu krasta un apmetās" Abel-Sitimas tuvumā. Viņpus upes plašā palmu audzē bija redzami Jērikas mūri un torņi. Cietok­snis nicīgi nolūkojās uz tuksneša ordu apmetni, kur kle­jotāji sapņoja par iekarojumiem un laupījumu. Ne jau vienu reizi vien austrumu iebrucēju viļņi bija saplakuši tā mūru pakājē un pēc tam atplūduši atpakaļ uz savām tāla­jām dzīves vietām. Jau gadu simtiem Jērika nesatricināmi stāvēja sardzē pie ieejas Kānaānā.

Jozua bija pārāk pieredzējis karavadonis, lai uz labu laimi savas vienības vestu triecienā. Vispirms vajadzēja iegūt ziņas par cietokšņa garnizona spēkiem un tā aizsar­dzības izkārtojumu. Sajā nolūkā viņš aizsūtīja izlūkos divus par kānaāniešiem pārģērbtus vīrus. Tie nakts tum­sas aizsegā pārpeldēja pāri Jordānai un no rīta, kad tika atvērti cietokšņa vārti, iejaukušies tirgoņu, amatnieku un zemnieku varzā, ielavījās pilsētā.

Dienā izlūki netraucēti veica savu uzdevumu. Bet, kad vakarā viņi gribēja izkļūt no cietokšņa, izrādījās, ka ir nokavējušies, jo pilsētas vārti-jau bija slēgti. Tāpēc izlūki

dzes modrību. Pēc trim dienām viņi laimīgi pārpeldēja pāri Jordānai un par visu redzēto ziņoja Jozuam. Apmetnē izdeva pavēli, lai ļaudis sagatavotu pārtiku trim dienām, bet naktī karaspēks un visa pārējā tauta Jznāca pie pašas upes, lai sāktu pārcelšanos. Taču tas nebija nekāds vieg­lais uzdevums. Bija iestājies pavasaris, pēc lietus gāzēm Hermona kalnos upe stipri uzplūduši, un pa braslu, kas šeit atradās, tā vairs nebija pārbrienama. Ļaudis ar izbai­lēm nolūkojās uz mutuļojošo duļķaino straumi, kurā itin viegli varēja rast galu. Biedēja arī Jērikas iedzīvotāju izturēšanās — baros sakāpuši uz cietokšņa mūriem un ticēdami, ka uzplūdusī Jordāna viņiem ir drošs vairogs, tie lamāja un nozaimoja iebrucējus.

Tomēr Jozua nešaubījās, ka pārcelšanās būs veiksmīga. Naktī viņš bija dzirdējis Jahves balsi, kura vēlreiz pavēs­tīja izraēliešu uzvaru pār Kānaānas tautām. Noteiktā brīdī atskanēja sudraba tauru junda, un pēc vadoņa pavēles ūdenī vispirms iebrida Ievīti ar derības šķirstu uz pleciem. Ar grūtībām viņi brida krāčainajā straumē, kur ūdens sniedzās līdz pleciem, taču Ievīti drosmīgi gāja uz priekšu. Mirklī, kad viņi atradās upes vidū, notika brīnums, kas atgādināja laimīgo pāriešanu pāri Sarkanajai jūrai. Pāris jūdžu augšup pa upi atradās Adomas pilsēta. Tur Jordā- nas tecējums klinšu krastos pēkšņi apstājās, uzbango­dams pret augstu sienu. Bet lejāk gultnē palikušais ūdens ātri aizplūda uz Nāves jūru, un Izraēla tauta ar sausām kājām varēļa pāriet uz pretējo krastu, tādā kārtā pēc četr­desmit gadu ilgas klejošanas nostādāmās uz Apsolītās zemes sliekšņa. Kolīdz Ievīti ar derības šķirstu izkāpa no upes, Jordāņas ūdeņi atkal sāka plūst parastajā tecējumā. Gilgalā, kur izraēlieši uzcēla pirmo apmetni, sākās nere­dzētas līksmes. Augu dienu skanēja dziesmas un himnas par godu Jahvem, bet sievietes un bērni pauda savu patei­cību jautrās dejās, skanot tamburīniem un stabulēm. Jozua atlasīja divpadsmit vīrus, pa vienam no katras cilts, un lika tiem iznest no upes divpadsmit straumes no­gludinātas akmens šķilas un salikt tās aplī par piemiņu lielajam brīnumam.

Izraēlieši Gilgalā četrdesmito reizi nosvinēja pasā svēt­kus. Viņiem vairs nevajadzēja pārtikt no mannas, jo Jēri­kas druvas tiem deva labību, no kuras varēja izcept ne­raudzēto maizi. Jērikas iedzīvotāji bailīgi patvērās aiz saviem mūriem un vairs neiedrošinājās apsaukāt atnā­cējus.

nosprieda pārlaist nakti kādā mājā pie paša cietokšņa mūra. Sīs mājas īpašniece, netikle Rahāba, ar savu piere­dzējušo skatienu tūdaļ pazina svešzemniekus un pat uz­minēja, ka tie ir spiegi. Tomēr viņa abus viesmīlīgi uz­ņēma, jo katram gadījumam gribēja panākt, lai iespējamie uzvarētāji, kuru ugunis naktīs mirgoja -Jordānas pretējā krastā, būtu tai draudzīgi.

Tomēr atradās kāds cilvēks, kuram atnācēji šķita aiz­domīgi. Modrais Jērikas iedzīvotājs brīdināja pilsētas valdnieku, un tas tūlīt nosūtīja sardzi, pavēlēdams tai sa­ņemt aizdomīgos atnācējus. Sardzei bija piekodināts griez­ties pie Rahābas ar šādiem vārdiem: «Izdod tos vīrus, kuri ir pie tevis atnākuši un iegājuši tavā namā, jo viņi ir nākuši ar nodomu, lai visu šo zemi izspiegotu.» Bet Ra­hāba pa logu ieraudzīja nākam ķēniņa sardzi un aši uz­veda izlūkus uz mājas jumta, tos paslēpdama zem saulē žāvēšanai izklātiem liniem.

Sardze pārmeklēja visu māju, taču nevienam neienāca prātā palūkoties zem izklātajiem liniem. Tie parasti tika žāvēti uz visiem Jērikas namu jumtiem, tāpēc bija pārāk pierasti un nepiesaistīja meklētāju vērību.

Jo bargi noklaušinātā Rahāba attaisnojās, sacīdama: «Tie vīri ir gan pie manis bijuši, bet es nezināju, no kurie­nes viņi bija nākuši; un kad, tumsai iestājoties, vārti bija jāaizslēdz, tad tie abi izgāja; un es nezinu, kurp viņi aiz- gāj-uši; dzenieties tiem steidzīgi pakaļ, tad jūs tos panāk­siet.»

Sargus, kuri acīmredzot nebija diezcik atjautīgi, viltī­gajam meitietim izdevās piemuļķot. Aši viņi steidzās vajāt spiegus un aizskrēja līdz pat Jordānai. Bet pēc tam bešā atgriezās pilsētā, būdami pārliecināti, ka izlūkiem izdevies pārkļūt pāri upei un nonākt pie savējiem.

Bet Rahāba pa to laiku sāka sparīgi rīkoties. Uzgājusi uz jumta, viņa apsolījās palīdzēt abiem izlūkiem aizbēgt, ja tie apzvērēs, ka Jērikas ieņemšanas gadījumā izraēlieši saudzēs viņas dzīvību, un tāpat arī viņas tēvam, mātei, brāļiem un māsām. Izlūki labprāt deva tādu zvērestu, jo viņi patiesi Rahābai bija pateicību parādā par izglābša­nos. Viņi tikai piekodināja, lai Rahāba izkārtu logā spilgti sarkanu auklu, kas iebrucējiem darītu zināmu, ka šis nams kaujas laikā ir saudzējams.

Pēc tam izlūki pa virvi nolaidās no pilsētas mūra un paslēpās tuvajos kalnos, tāda kārtā maldinādami apsar-

Gilgalā par labu tika vērsta arī lielā reliģiskā nolaidība. Vecie, no Ēģiptes zemes nākušie izraēlieši jau bija apmi­ruši, bet jaunā paaudze, uzturēdamās Kadešā, sākusi kal­pot kānaāniešu dieviem un pametusi novārtā apgraizīša­nās rituālu. Tagad pēc Jozuas pavēles visiem vīriešiem un zēniem vajadzēja pakļauties šai procedūrai, lai tādā kārtā saskaņā ar svēto parašu apstiprinātu savu uzņemšanu Izraēla kopībā un atjaunotu Sinaja kalna derību ar Jahvi.

Dažas dienas pēc šīm svinībām, tikko apgraizījumi bija sadzijuši, Jozua uzsāka Jērikas aplenkšanu, pielietodams visai neparastu taktiku. Sešas dienas pēc kārtas karavīri kopā ar neapbruņoto tautu iznāca no apmetnes un svinīgā gājienā reizi dienā apsoļoja apkārt cietoksnim, turēdamies drošā attālumā no izšautajām bultām un mestajiem akme­ņiem. Aplenktie Jērikas iedzīvotāji drūzmējās uz mūriem, ar izbrīnu un bailēm nolūkodamies šajā gājienā, kurā viņi pūlējās atminēt kaut kādu ļaunu burvestību. Kamēr vien Jērika pastāvēja, nekad nebija piedzīvots, ka uzbrucēji izturētos tik ērmoti. Sādā izrīcībā slēpās kaut kas drau­dīgs, un tas aplenkto iedzīvotāju dvēselēs viesa bais­mas.

Gājiena priekšgalā slēgtās kolonnās maršēja bruņoti kareivji. Tūlīt aiz viņiem nāca bārdaini vīri garos apmet­ņos, sirdīgi pūzdami sudraba taurēs, bet tiem sekoja grupa citu vīriešu, uz zelta kārtīm nesdami zelta šķirstu, kuram katrā galā bija spārnots zelta ķerubīns. Procesiju noslē­dza svētku drānās tērpušos sieviešu, bērnu un sirmgalvju bari. Neviens nebilda ne vārda, tikai pāri visam lidinājās spalgās, draudīgās tauru skaņas.

Jozua bija izlēmis septītajā dienā dot cietoksnim izšķī­rēju triecienu. Gaismai austot, viņš atkal izveda savu tautu no apmetnes, taču šoreiz neapmierinājās tikai ar vienu gājienu visapkārt cietoksnim. Sešas reizes izraēlieši nosoļoja gar mūriem, tāpat kā iepriekšējās reizēs saglabā­dami kapa klusumu. Bet septītajā apgājienā, pēc dotās zīmes, visi reizē sāka tik briesmīgi aurot, ka mūri saļo­dzījās un sabruka.

Izraēliešu karavīri no visām pusēm iedrāzās cietoksnī un sāka drausmīgu nāves pļauju. Atskaitot Rahābu un viņas ģimeni, tika apkauti visi pilsētas iedzīvotāji, nesaudzējot ne sievietes, ne bērnus un pat ne kustoņus. Beigās tika nodedzinātas visas mājas un publiskās iestādes, pārvēršot cietoksni pelnu un krāsmatu kaudzē. Tikai zelts, sudrabs,

varš un dzelzs netika atdoti liesmām par upuri, jo šos vērtīgos metālus jau iepriekš bija paredzēts nodot Jahves tempļa un priesteru vajadzībām.