Bībeles stāsti

JONASS.

Jahve kādu dienu pavēlēja Jonasam do­ties uz Ninīvi un grēcīgajiem pilsētas iedzīvotā­jiem pasludināt drīzu bojā eju. «Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninīvi,» Jahve viņam piekodināja, «norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši mana vaiga priekšā!» Taču pravietis nobijās no šās misi­jas, jo viņam šķita bezcerīgi sludināt tādā pilsētā, salīdzi­nājumā ar kuru Jeruzaleme bija tikai nožēlojams ciems. Tāpēc viņš nedevās vis uz austrumiem, bet Jafā uzkāpa uz kuģa un aizbrauca pilnīgi pretējā virzienā uz Tašišu.

Par sava kaipa nepaklausību sadusmotais Jahve sabrāz- moja jūru spīvā vētrā. Viesuļi un bangas rēkdami triecās pret kuģi, bet tā ļaudis dienu un nakti smēla laukā ūdeni un lūdza savus dievus apžēloties par viņu dzīvībām. Bet Jonass pa to laiku mierīgi gulēja zem klāja. Stūres vīrs viņu pamodināja un noburkšķēja;

«Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu dievu! Varbūt šis dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.»

Lai izzinātu, kura dēļ viņiem klājas tik ļauni, tika mesti kauliņi. Tie norādīja uz Jonasu. Tad kuģa ļaudis viņam teica:

«Saki, kāpēc mums uzbrukusi šī nelaime?»

Jonass atzinās, ka izpelnījies dieva dusmas, jo nav pa­klausījis viņa gribai.

«Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?» viņi satraukti jautāja.

«Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma,» Jo­nass atbildēja. «Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.»

Jūrnieki nosprieda atbrīvoties no postu nesošā pasa­žiera. Viņi mēģināja to izsēdināt krastā un airēja cik vien spēka uz malu, bet nespēja pie .tās piestāt, jo trakojošās

bangas katru reizi atsvieda viņus atpakaļ jūrā. Neatlika nekas cits, kā izmest Jonasu ūdenī.

Tad Jahve sūtīja lielu zivi, lai tā Jonasu apritu. Trīs dienas un trīs naktis viņš pavadīja jūras briesmoņa vē­derā, dziedādams slavas dziesmas tam kungam, kurš pa­glābis viņu no noslīkšanas. Kad nezvērs beidzot viņu izspļāva malā, Jonass tagad jau paklausīgi devās uz Ninīvi.

Tur no rītausmas līdz nakts tumsai viņš klaiņoja pa ielām, sludinādams iedzīvotājiem Jahves vārdu un pLreģo- dams, ka pēc četrdesmit dienām Ninīve tikšot nopostīta.

Asīrijas ķēniņš noticēja Jonasa pareģojumam un nožē­loja savus grēkus. Saviem pavalstniekiem viņš lika ievērot stingru gavēni un pat mājdzīvniekiem nedeva ne barību, ne ūdeni, ko nodzerties.

Redzēdams, ka Ninīves iedzīvotāji novērsušies no ļaunā ceļa, Jahve apžēlojās par viņiem un atsauca savu sprie­dumu. Jonasam tas nepatika. Vīlies un sadusmots viņš aizgāja no pilsētas, lai nekļūtu par apsmieklu ļaudīm, ku­riem bija pareģojis bojā eju. Netālu no pilsētas viņš sev uzcēla zaru telti un rūgti žēlojās:

«Ak kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Tašišu, jo es zināju, ka tu esi žēlīgs un mīlestības pilns dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļau­numa pašam žēl. Tad nu, kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāki mirt nekā dzīvot!»

Jahve pravietim neko neatbildēja, bet darīja tā, ka pāri viņa galvai uzauga kupls augs, kurš viņu pasargāja no svilinošajiem saules stariem. Nākamās dienas rītausmā Jahve pavēlēja parādīties kādam tārpam, kas apgrauza auga saknes, un tas ātri nokalta, satrusēja un sabira pīš­ļos. Tajā pašā laikā sāka pūst karsts, sauss austrenis, bet saules svelme bija tik neizturama, ka Jonass nokrita nesamaņā.

Un tad Jahve vērsās pie viņa ar šādiem vārdiem:

«Tev sāp sirds par augu, gar kuru tu nemaz nebiji pū­lējies, kuru tu nebiji izaudzinājis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. Un kā tad lai man nebūtu žēl Ninīves, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk nekā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no kreisās un kuriem pieder daudz lopu?»