BĪBELES STĀSTI

MOZUS TEIKSMU OREOLĀ

Stāsts par Izraēla izvešanu no Ēģiptes un ceļojumu uz Apsolīto zemi tajā pašā laikā ir ebreju reliģijas vēsture. Iz­raēlieši ticēja, ka viņi Jahvem ir sevišķi patīkami, tāpēc tas kļuvis par viņu atbrīvotāju, devis viņiem likumus, morāles normas un sabiedrisko iekārtu, nodibinājis reliģiskos iestā­dījumus, priesteru kārtu un liturģisko rituālu, līdz beidzot aizvedis uz Kānaānas zemi jau kā vienotu un organizētu tautu. Viņi taču uzskatīja sevi par izredzēto tautu, kurai jā­pilda svarīga vēsturiska misija, un tāpēc viņi nevarēja iet bojā, lai gan palaikam viņus ķēra bargi sodi par neuzticību Sinaja kalnā noslēgtai derībai.

Paverdzināto izraēliešu dramatiskās bēgšanas vēsture ar laiku pamazām zaudēja reālas iezīmes. No paaudzes paaudzē saglabājot nostāstus par to, šiem notikumiem pie­šķīra arvien vairāk pārdabisku raksturu, ignorējot vēsturis­kos faktus, kurus uzskatīja par tik mazsvarīgiem, ka, starp citu, netika atzīts par vajadzīgu pat pieminēt izraēliešu va­jātāja faraona vārdu.

Praviešu Hozeja, Mihasa un Jeremijas apgarotās vīzijās Iz­raēla iziešana no Ēģiptes ieguva mistisku nozīmi kā Jahves gribas izpausme un tīri reliģisks notikums. Kad izraēliešu zemnieks uz altāra upurēja pirmos sava darba augļus, viņš pielūdza Jahvi šādiem vārdiem: «Bet darīja ēģiptieši mums ļaunu, tie mūs apspieda un uzlika mums grūtu kalpošanu, un tad mēs sākām brēkt uz to kungu, savu tēvu dievu, un tas kungs paklausīja mūsu balsi un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību; un tas kungs izveda mūs no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar baiļu ap­dvestu varu, ar zīmēm un ar brīnumiem; un viņš mūs ir no-

vedis šinī vietā un mums ir devis šo zemi, kurā piens un medus tek» (5. Mozus grāmata, 26. nodaļa, 6.—9. pants).

Priesteri, kuri aprakstīja iziešanu no Ēģiptes un pievienoja šo rakstījumu savām svētajām grāmatām, nebija vēsturnieki šā vārda mūsdienu nozīmē, bet teologi, kas uztvēra Izraēla vēsturi no viņiem raksturīgā reliģiskā viedokļa. Lai arī ko Mozus darīja, viņa sarunas ar Jahvi, viņa brīnumdarbi un baušļi šiem priesteriem šķita visacīmredzamākā vēsturiskā pa­tiesība. Starp citu, tajā brīdī, kad viņi ķērās pie vēstures mantojuma apkopošanas, kopš Mozus iaikiem bija pagājuši jau vairāki simti gadu, un tāpēc uz patieso notikumu ritē­jumu bija iedarbojies tas process, kuru mēs saucam par pa­gātnes mitoloģizāciju.

Sā iemesla dēļ zinātniekiem jāpārvar milzīgas grūtības, lai no teiksmām izlobītu patiesības kodolu, un, neraugoties uz visām pūlēm, kas patērētas šajā jomā, viņu vidū nav vien­prātības jautājumā par to, kas tad patiesībā notika un kas īsti bija Mozus. Parasti, attālinoties no senajiem laikiem, pār­svaru gūst vēsturiskās patiesības elements un samazinās teik­smu nozīme. Attiecībā uz Mozu risinās drīzāk pretējs process. Ābrahāms, Lats, Ēzavs, īzāks un Jēkabs ir samērā reā­listiski tēli, kas mums tuvi un saprotami ar savām cilvēciska­jām iezīmēm. Turpretim Mozus, pēc vairāku zinātnieku do­mām, ir vismitoloģiskākais un noslēpumainākais tēls Bībeles stāstos. Lielais vadonis, likumdevējs un pravietis ir suģestē­jošs, dramatisks un satricinošs savā traģiskajā cīņā pats ar savām un ar savas tautas vājībām. Bet cik maz mēs zinām par viņu kā par cilvēku! Gandrīz vai vienīgi to, ka viņš ātri saskaities, ka palaikam viņam uzmākušās šaubas, ka viņš pa divi lāgiem bijis precējies un ka viņam bijušas nesaskaņas pašam savā ģimenē. Aizvien mēs viņu redzam kā bronzā izlietu, kā paša dieva svaidīto, starp mākoņiem un zibeņiem, kā nesatricināmu Jahves gribas izpildītāju.

Katru gadu Izraēla tauta pasā svētkos himnās un psalmos cildināja Jahvi un viņa pārstāvi Mozu, bet viss notikušais pārgājienos tuksnesī reliģiskās ceremonijās ieguva liturģiskas mistērijas raksturu un kļuva it kā par citu dimensiju pasaulē noritējušu drāmu.

Vai no visa tā būtu-secināms, ka Mozus nav uzskatāms par vēsturisku personu? Nekādā ziņā! Mūsdienu zinātne ir pie­sardzīga ar spriedumiem šādos jautājumos, jo atklājies, ka daudzu teiksmu un mītu pamatos slēpjas patiesīgu notikumu iegulas. Tā, piemēram, mēs vairs neuzskatām Solonu, Likurgu vai Numu PompTliju par mītiskiem tēliem. Tie bija vadoņi, kuri darbojušies vēstures pagrieziena brīžos unl šā iemesla pēc daudzo paaudžu iztēlē pacelti dižu simbolu augstumos.

Ir vairāk nekā iespējams, ka no izraēliešu vidus izvirzījās liela mēroga vadonis, likumdevējs un reliģijas reformators, kurš izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības un aizvadīja to līdz Kānaānai. Pateicoties viņa ģēnijam, līdz šim savstarpēji vāji saistītās un naidīgās izraēliešu ciltis saliedējās vienā or­ganizācijā un guva uzvaras gan Ēģiptē, gan tuksnesī, gan Kānaānā.

Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka tautas teiksmās Mozus kļuva par sacildinātu vadoni un pravieti un kā svētais tika pacelts uz pjedestāla. Un, tā kā Mozus pauda Jahves gribu, tad viss viņa sacītais un darītais kļuva par likumu un nekļū­dīgu dogmu.

Nostāsts par Mozus dzimšanu un nāvi ir pārsteidzoši līdzīgs citu senatnes tautu leģendām. Āzijā, Grieķijā un pat Japānā tautas varoņu dzimšana parasti notiek dramatiskos apstākļos. Kā zīdaiņus viņus grozos vai tīnītēs ielaiž ūdenī. Tautas teiksmas nemēdz uzkavēties pie viņu bērnības un jaunības gadiem, zināms tikai tas, ka viņi parasti tiek uzau­dzināti svešu valdnieku galmos. No ķīļraksta tekstiem mums, piemēram, zināms, ka lielais ķēniņš Sargons, kurš 2350. gadā pirms m. ē. Mezopotāmijā nodibināja skadiešu valsti, piere­dzējis aptuveni tādu pašu likteni kā Mozus. Viņa māte, priesteriene, savu bērnu dzemdējusi slepenībā, ielikusi grozā, kura spraugas bijušas aizziestas ar darvu,, un palai­dusi upē. Zīdaini no ūdens izzvejojis kalps Aka, kurš strā­dājis tīrumu apūdeņošanas darbos. Nostāstam piemīt skaidri izteiktas tautas teiksmas iezīmes, taču Sargons ir vēsturiska persona. To neapgāžami pierāda Mezopotāmijas pilsētu dru­pās atraktie dokumenti.

Tātad teiksmas, brīnumdarbi, kā arī citas pārdabiskas pa­rādības neizslēdz iespēju, ka Mozus patiesībā ir dzīvojis.* Atbilstoši tam par vēsturisku faktu mums būtu jāatzīst izraēliešu iziešana no Ēģiptes un klaiņojumi tuksnesī. Diemžēl mēs to nevaram pavisam droši pierādīt, jo Ēģiptes hronikas, kā arī citi avoti par šiem notikumiem nemin ne vārda. Ja mēs gribam kaut vai daļēji noskaidrot patiesību, tad mums jāiz­manto netiešas metodes un jāpievēršas deduktīviem secinā­jumiem, to pamatā liekot skopus, grūti izlasāmus vēsturis­kus dokumentus, kuros atrodamas kaut kādas šo notikumu pēdas.

Zinātnieki šajā ziņā paveikuši interesantu rekonstrukciju. Papūlēsimies ielūkoties tās galvenajos elementos.

Lūk, kādi tie izskatās.

Bībelē pēc Jāzepa nāves ebreju vēstures stāstījumā iestā­jās pārsteidzošs pārtraukums, kas aptver veselus četrus gad­simtus. Bet pēc tam tas atsākas, tūlīt pievēršoties notikumiem, kuri saistīti ar Mozu. Kāpēc Bībeles sastādītāji izlaiduši tik ilgu Izraēla tautas vēstures posmu? Atbildot uz šo jautājumu, izvirzīta tēze, ka tas darīts ar nolūku, jo šis periods izraēlie­šiem nav diezcik glaimojošs. XVIII dinastijas jaraoni pēc hiksosu padzīšanas galvaspilsētu pārcēla no Avarisas uz dzimtajām Tēbām, bet izraēlieši vēl aizvien palika Gošenes zemē, kur viņi turpināja dzīvot savu nošķirto ganu dzīvi. Neviens nepievērsa uzmanību vienkāršajiem lopkopjiem, kuri dzīvoja tālu no galvenā politiskā centra pašā valsts no­malē. Ēģiptiešiem tie bija ļoti nemierīgi laiki, un nevienam nenāca prātā vērsties ar spaidiem pret izraēliešiem, jo vai­rāk tāpēc, ka viņi aizvien vairāk pakļāvās Ēģiptes kultūras ietekmei un pielūdza pat ēģiptiešu dievus. Jozua taču šādiem vārdiem sabāra izraēliešus: «… atmetiet tos dievus, kuriem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet tam kungam!» (Jozuas grāmata, 24. nodaļa, 14. pants). No galīgas asimilācijas viņus droši vien pasar­gāja stipra pieķeršanās tēvu valodai, ierašām un tradīcijām. Katrā ziņā mēs varam uzskatīt par aksiomu, ka četrus gad­simtus ilgā uzturēšanās Gošenes zemē izraēliešiem bija ga­rīgas pagrimšanas, iztapības un bezjēdzīgas veģetēšanas laika posms.

No bīstamās pašapmierinātības izraēliešus izrāva pēkšņā politisko apstākļu izmaiņa Ēģiptē. Pie varas nāca XIX dinas­tijas faraoni. Šīs dinastijas trešais faraons Ramzess II valdīja no 1294. līdz 1234. gadam pirms m. ē. Tas bija ļoti karei­vīgs valdnieks, kurš tiecās ar iekarojumiem Āzijā atjaunot kādreizējo Ēģiptes varenību. Par militāro bāzi šiem kara­gājieniem austrumu virzienā vislabāk noderēja Nīlas delta kopā ar Gošenes zemi. Ramzess turklāt uzskatīja deltu par savu tiešo dzimteni, jo viņa ģimene nāca no Avarisas apkai­mes. Viņa tēva Seti I vārds etimoloģiski tika atvasināts no šejienes apvidos godātā dieva Seta.

Ramzess nejutās drošs viņam svešajās Tēbās, vidē, kur valdīja dieva Amona kults, bez tam gribēja turēties pēc iespējas tālāk no turienes varenās priesteru kastas, kura mē­ģināja uzspiest viņam savu gribu tāpat kā iepriekšējiem fa­

raoniem. Šā iemesla pēc Ramzess nolēma pārcelties uz deltu un paputējušās Avarisas vietā uzcelt tur jaunu galvaspilsētu Ramzesu (vēlāk to dēvēja par Tanisu). Gatavodamies iekaro­šanas gājienam, viņš uzcēla vēl vienu pilsētu — Pitomu, kas patiesībā bija labības sabērtuvju un armijas noliktavu kom­plekss.

Pateicoties arheoloģiskiem meklējumiem, mēs šodien pre­cīzi zinām abu pilsētu atrašanās vietas, jo izdevies atrakt un identificēt to drupas.

Ar Ramzesa parādīšanos izbeidzās Gošenes zemes idil­liskā nošķirtība. Kādu dienu izraēliešu gani aiz izbrīna acis vien izberzēja. Pāri viņu ganībām traucās karaspēka kolon­nas, auļoja augstu amatpersonu kaujas rati, steidzās ierēdņu, nodevu piedzinēju un vēstnešu bari, bet uzraugi, ar nūju sitieniem paskubinādami, dzina vergus. Izraēlieši noskatījās šajā trokšņainajā jezgā, nemaz neatskārzdami, kas sagaida viņus pašus. Taču drīz vien viņi uz savas ādas izjuta faraona tuvumu. Aurodami viņu sētās ielauzās kareivji un nodevu piedzinēji, atņēma viņiem labību un lopus, bet ikvienu, kurš cēla iebildumus vai pretojās, brutāli piekāva ar nūjām. Iz­raēliešu mājās un teltīs atskanēja raudas, žēlabas un vai­manas.

Taču tas bija tikai sākums. Ramzesam bija vajadzīgi strād­nieki, lai paveiktu plašā vērienā ieplānotos būvdarbus. Tāpēc viņš izraēliešus piespieda pildīt darba klaušas. Ramzesa iz­pratnē izraēlieši ar savām bārdām un platajiem apmetņiem bija austrumnieki, kuri pārāk strauji vairojās un kara gadī­jumā ar Āziju varēja kļūt bīstami. Bez tam ēģiptieši ar nicinā­jumu izturējās pret visām primitīvajām ganu tautām. Radī­šanas grāmatas 46. nodaļas 34. pantā mēs lasām, ka «… ēģiptiešiem lopu gani ir nicināmi». Nav arī izslēgts, ka ēģip­tieši atcerējās grūtos hiksosu valdīšanas laikus, kad izraēlieši bija iebrucēju mīluļi un uzticami pavalstnieki.

Ramzess II ātri vien pakļāva Palestīnu un Sīriju, taču Āzijā viņš sadūrās ar daudz spēcīgāku pretinieku. Tie bija heti, kas Mazāzijā bija nodibinājuši lielu militarizētu valsti. Vēl nesen mums maz kas bija par viņiem zināms. Tikai mūsu gadsimta sākumā vācu arheologi Vinklers un Puhšteins at­klāja hetu valsts galvaspilsētas drupas Turcijā pie Halisas upes, tajā vietā, kur tā apmet lielu loku un ietek Melnajā jūrā. Hetu galvaspilsēta Hatušaša aizjīēma 170 hektāru lielu platību. No smiltīm tika izrakta milzīgi liela ķēniņa pils, svēt­nīca, nocietinājumu mūri, kā arī melnā bazaltā izkaltas statujas. Tās attēlo vīriešus ar gariem, uz muguras krītošiem ma- iiem, ar augstām cepurēm galvā, platām jostām ap vidukli, ģērbušos īsos bruncīšos, ar smailām kurpēm kājās.

Tāpat tika atrasts arhīvs ar daudzām ķīļraksta plāksnītēm, kuru uzrakstu valoda agrāk nebija pazīstama. Lieli nopelni to atšifrēšanā ir čehu zinātniekam Bedržiham Hroznijam, Viņš pierādīja, ka hetu valoda ir tuvu rada hindu, grieķu un latīņu valodām, kas pierāda, ka heti vai vismaz to valdošais virsslānis bijuši indoeiropiešu cilmes. Pateicoties Hroznija un angļu arheologa Vūlija pūlēm, izdevās gūt diezgan skaidru priekšstatu par hetu tautas vēsturi, kultūru, reliģiju un ierašām.

Ramzesa II karš ar hetiem ilga ar pārtraukumiem piecpa­dsmit gadu, līdz 1286. gadā pirms m. ē. beidzās ar lielu kauju Orontas upes ielejā Kadešas pilsētas tuvumā. Tā bija nepa­rasti asiņaina, taču nedeva izšķīrēju iznākumu, lai gan Ram­zess daudzos ierakstos iztēloja sevi par uzvarētāju. Ilgstošā bruņotā cīņa novājināja abus pretiniekus, turklāt Mezopotā­mijā hetus apdraudēja asīriešu valsts augošā varenība. Šo iemeslu pēc 1278. gadā pirms m. ē. tika noslēgts «mūžīgs miers», ko vēl apstiprināja hetu ķēniņa Hatusila meitas lau­lība ar Ramzesu II.

Taču noslēgtais miers izraēliešu stāvokli neatviegloja. Spaidi un klaušu darbi turpinājās, jo Ramzess bija kā apmāts uz celtniecības darbiem un viņam vajadzēja arvien vairāk darbaspēka. Viņš ne tikai cēla jaunus namus, pilis un tempļus, bet lika pat no vecajām celtnēm izkasīt patieso cē­lāju faraonu vārdus un to vietā likt savējo.

Pavēle par izraēliešu jaundzimušo nogalināšanu liecina, ka vajāšanas ar laiku kļuvušas aizvien asiņainākas un briesmīgā­kas. Šķiet, ka šeit ir pretruna, jo, no vienas puses, faraonam vajadzēja arvien vairāk strādnieku, bet, no otras, viņš ar savu drakonisko pavēli to skaitu samazināja. Domājams, ka šīs pavēles iemesls bija izraēliešu ātrā vairošanās un deltas pārapdzīvotība pēc tam, kad tur tika izvietota centrālā ad­ministrācija ar neskaitāmu skaitu ierēdņu, galminieku un kara­vīru. No Bībeles secināms arī, ka daudzi izraēlieši šajā laikā vairs nevarēja atrast iztiku lopkopībā un tāpēc pārcēlās uz pilsētām un miestiem, kur nodarbojās ar sīktirdzniecību un amatniecību. Tas neapšaubāmi izraisīja ēģiptiešu ienaidu, kuri izjuta izmanīgo izraēliešu konkurenci.

Spaidi un vajāšanas, kā tas parasti mēdz būt, panāca pre­

tējo. Apspiestajos tie izraisīja rases kopības apziņu, pasīvu un beidzot arī aktīvu pretestību. Šis process labi vērojams Mozus liktenī. Viņam bija tipisks ēģiptiešu vārds, izglītību viņš bija baudījis faraona galmā, kur dzīvoja kā liels augst­manis, taču, redzēdams pret saviem ciltsbrāļiem vērstās va­jāšanas, nometa svešo masku un atkal sajuta sevi par izraē­lieti. Ēģiptieša nogalināšana un bēgšana uz austrumiem — tā ir ne tikai viņa personīgā dumpja izpausme, bet reizē arī signāls visas izraēliešu tautas dumpim.

Bībelē atrodami divi mīklaini panti, kuri liek par daudz ko padomāt. 2. Mozus grāmatas 3. nodaļas 21. pantā Jahve saka: «Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks jums izejot, ka jūs neiziesiet tukši. Ikvienai sievie­tei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.» Bet šās pašas grāmatas 12. nodaļā (36. pantā) lasāms: «Tas kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie uzklausīja viņu lūgsnu. Tā viņi aplaupīja ēģiptiešus.»

Abos šajos tekstos pārsteidz konsekvences trūkums, jo vienā elpas vilcienā šeit runā gan par mantu aizņemšanos no ēģiptiešiem, gan par to aplaupīšanu. Kas īsti aiz visa tā slēpjas? Pieņemsim, ka izraēlieši viltīgi aizņēmās zelta un sudraba priekšmetus ar ieganstu, ka viņi tuksnesī uzkavēsies tikai trīs dienas — kā tas tika apgalvots faraonam — un pēc atgriešanās tos atdos. Taču grūti ticēt, ka ēģiptieši būtu tik lētticīgi un aizdotu dārgas mantas naidīgajiem un nicināta­jiem ebrejiem.

Daži zinātnieki no tā secina, ka izraēlieši sacēlušies, iz­laupījuši ēģiptiešu namus un aizbēguši pāri robežai. Šai tēzei par labu runā fakts, ka sava klejojuma laikā tuksnesī izraēlieši uzvarējuši vairākās kaujās. Tātad no Ēģiptes vi­ņiem vajadzēja iziet līdz zobiem apbruņotiem. Bet kur gan viņi varēja dabūt ieročus? Vienā dienā tie nebija iegūstami, .tātad viņi droši vien krājuši tos slepus savas nebrīves pēdē­jos gados. Tāpēc nav izslēgts, ka izraēlieši izcīnīja sev brī­vību ar ieročiem rokās. Šādā gadījumā kļūtu arī saprota­māks tas, kāpēc faraons viņus tik neatlaidīgi vajāja līdz pat Sarkanajai jūrai. Šīs hipotēzes gaismā Mozus, vismaz savas darbības pirmajā posmā, ir bijis galvenokārt izraēliešu sacel­šanās vadītājs.

Zinātniekiem līdz šim laikam visai grūti nosacīt laiku, kad izraēlieši aizgāja no Ēģiptes. Nav nepieciešams tuvāk izkiāstīt, kādas uzskatu atšķirības šinī jautājumā valda zinātnieku aprindās. Mūsu dienās ievērojams pētnieku vairums sliecas domāt, ka iziešana no Ēģiptes notikusi 13. gadsimta otrajā pusē pirms m. ē.

Atcerēsimies, ka Ramzess II valdīja laika posmā no 1292. līdz 1234. gadam pirms m. ē. Nav nekādu šaubu, ka viņš uzcēlis Ramzesas un Pitomas pilsētas un tāpat arī pie­spiedis izraēliešu,s strādāt klaušu darbus. To visā pilnībā ap­stiprina arheoloģiski atradumi. Ir noskaidrots, ka abu minēto pilsētu drupas attiecināmas uz 13. gadsimtu.

Ramzess bija izcils faraons, un viņa valdīšanas laikā Ēģipte sasniedza savas varenības augstāko pakāpi. Tāpēc jāšaubās, vai izraēlieši būtu spējuši atbrīvoties šā faraona valdīšanas laikā. Bībeles vārdos: «Pēc ilgāka laika nomira Ēģiptes ķē­niņš» (2. Mozus grāmata, 2. nodaļa, 23. pants) ieslēpta no­rāde, ka Mozus no trimdas atgriezies Ēģiptē pēc tam, kad tronī nāca Ramzesa II pēctecis Merneptahs. Viņa valdīšanas laikā ēģiptiešiem vajadzēja sargāt rietumu robežas no drau­dīgajiem lībiešu iebrukumiem, bet no austrumiem Ēģiptei uz­mācās indoeiropiešu tautas, kuras bija pametušas savas līdz­šinējās dzīves vietas Balkānos, ielauzušās Mazāzijā, satrieku- šas hetu valsti un ieņēmušas Vidusjūras piekrasti. Merneptahs šajās cīņās ar iebrucējiem gan uzvarēja, bet Ēģipte bija tik nogurdināta, ka ilgu laiku nespēja atjaunot savu varenību. Liekas, izraēlieši būs izmantojuši šo Ēģiptes pārejošo vājuma brīdi, kad valstī iestājušās jukas, lai atbrīvotos no verdzības jūga.

Ir vēl citi apsvērumi, kas paskubina iziešanu no Ēģiptes at­tiecināt uz 13. gadsimta otro pusi pirms m. ē. Arheologiem izdevies atrakt Kānaānas pilsētu drupas, kuras, pēc Bībeles nostāstiem, Jozuas vadībā ieņēmuši izraēlieši. Slāņos, kuri neapšaubāmi pieder 13. gadsimta otrajai pusei, atrastas galvenokārt ugunsgrēku un tīšu postījumu pēdas, kas liecina par strauju uzbrukumu šīm pilsētām.

Kā mums zināms no Bībeles, Mozus lūdzis Ēdomas ķē­niņu atļaut iziet caur viņa valsts teritoriju, bet šis lūgums tika noraidīts. Varu lietot Mozus neuzdrošinājās, jo Ēdoma bija spēcīga militāra valsts, tāpēc viņš nolēma apiet tai apkārt. Pateicoties arheoloģijas atklājumiem, mēs zinām, ka Ēdoma 14. gadsimtā vēl nepastāvēja un vēstures arēnā kā labi or­ganizēta un spēcīga valsts izveidojās tikai 13. gadsimtā pirms m. ē. Tātad arī izraēlieši pie tās robežām varēja parā­dīties ne agrāk kā tieši šajā gadsimtā.

Šajās aplēsēs tomēr ir viens vājš punkts. Šaubas sākās, kad tika atrasta Jērika, cietokšņa pilsēta, ko it kā esot ieņēmis Jozua. Visjaunākie izrakumu darbi, kas notika angļu arheo- loģes doktores Ketrinas Kenjonas vadībā, metuši spožu gaismu uz šās senās pilsētas vēsturi. Kopš 1952. gada britu ekspedīcija tur nepārtraukti izdara izrakumus. Pilsētas dru­pas veido milzīgu nokalni, kas paceļas Jordānas rietumu krastā. Līdzšinējo izrakumu rezultāti ir gluži sensacionāli. Atrakti biezi nocietinājumu mūri, nami, akas un kapenes, kas vairākās kārtās nogulsnējušies cits virs cita. Vēl nav izde­vies atsegt noslāņojumus visā to dziļumā, kur atradusies hro­noloģiski vissenākā apmetne, taču jau tagad neapgāžāmi no­skaidrots, ka Jērika pastāvējusi jau septītajā gadu tūkstotī pirms m. ē. Tādējādi tā jāatzīst varbūt par visvecāko pilsētu cilvēces vēsturē. Šis fakts izraisījis apvērsumu uzskatos par materiālās kultūras attīstību. Agrāk taču vaidīja atziņa, ka neolīta laikmeta cilvēki nav cēluši pilsētas, bet dzīvojuši mazās, izkliedētās lauku apmetnēs. Tāpat domāja, ka visse­nākās pilsētas radušās Ēģiptē un Mezopotāmijā, taču atklā­jumi Jērikā pierādīja, ka pirmā vieta šajā ziņā pieder Pales- fīnai.

Tomēr mums tas nav vissvarīgākais. Britu ekspedīcija kon­statējusi, ka Jēriku patiešām nopostījuši iebrucēji, taču krās­matas un sagrauto celtņu paliekas atrodas slānī, kurš pieder nevis 13., bet gan 14. gadsimtam pirms m. ē. Tas noskaid­rots, dibinoties uz atrasto skarabeju īpatnībām, kā arī kera­mikas lausku raksturīgo ornamentāciju.

Zinātnieku vidū tas viss izraisīja apmulsumu: no vienas pu­ses, izrakumi senajā Ēdomas valstī, kā arī Ēģiptes vēstures dati liecina, ka izraēliešu iziešana no tās notikusi 13. gad­simtā pirms m. ē., bet, no otras puses, izrādās, ka Jērika kri­tusi veselu gadsimtu agrāk. Varbūt šī spēcīgā cietokšņa iekarotāji nemaz nebija izraēlieši? Varbūt attiecīgais Bībeles stāstu fragments ir tikai teiksma, Bībeles sastādītāju izdoma nolūkā sacildināt Jozuas karavadoņa slavu?

Neatlaidīgi tika meklēta izeja no šās apgrūtinošās situā­cijas. Daži pētnieki apgalvo, ka saskaņā ar vairākiem datiem izraēlieši izgājuši no Ēģiptes 14. gadsimtā pirms m. ē., taču šai hipotēzei ir tik daudz vāju vietu, ka lielākā daļa zināt­nieku to noraidīja.

Tāpēc svarīgāka nozīme ir izcilā franču orientālista Pjera Montē izvirzītajiem iebildumiem. Viņš šaubās, vai arheologu uzrādītais laika posms ir precīzs. Tas nosacīts, dibinoties galvenokārt uz krāsmatās atrastajiem skarabejiem, bet, pēc zinātnieka domām, uz tiem nevar paļauties. Skarabeji bijuši vērtīgas ģimenei piederošas dārglietas, kas mantojumā pār­gājušas no tēva uz dēlu un kopā ar tiem pārceļojušas no vienas vietas uz citu. Turklāt zināms, ka tajos iegravētie vald­nieku vārdi nemaz nepierāda, ka rotaslietas darinātas tieši viņu dzīves laikā. Ēģiptiešu meistari, piemēram, skarabejos iegrebuši Tutmosa III vārdu arī vēl Ptolomaju laikmetā. Cik viegli gan kļūdīties, nosakot kultūras slāņu hronoloģiju, di­binoties uz tik nedrošām liecībām! Tādā pašā mērā tas attie­cināms arī uz keramikas lauskām, kuru Jērikā gan atrasts visumā pamaz. Ar vārdu sakot, Pjers Montē domā, ka Jēri- kas kultūras slānis, kurā atrastas ugunsgrēku un varmācīgu postījumu pēdas, tikpat labi varētu būt attiecināms uz 13. gadsimtu pirms m. ē., bet no tā izriet, ka Bībeles no­stāsts par Jērikas izpostīšanu netiek pilnīgi apgāzts.

Taču Jērikas atklājēji noraida Montē tēzi. Viņi apgalvo, ka franču zinātnieka argumenti, kuri daudzos gadījumos va­rētu būt pamatoti, nav piemērojami šoreiz, jo atradumi Jē­rikā, uz kuriem viņi balsta savu spriedumu, tikuši pakļauti ļoti precīzam kritiskam vērtējumam.

Gala iznākumā pašreiz zinātniskās aprindās pārsvaru gūst uzskats, ka Jērika tikusi nopostīta 14. gadsimtā pirms m. ē.

Tādā kārtā Bībeles pētnieki nostādīti dilemmas priekšā: vai nu izraēlieši aizgājuši no Ēģiptes 14. gadsimtā pirms m. ē. un patiešām iekarojuši Jēriku, vai arī viņi izceļojuši tikai 13. gadsimtā, bet tādā gadījumā Jozua nekādi nevarēja būt Jērikas iekarotājs. Vēlāk mēs redzēsim, kā zinātne nopūlas atraisīt šo Gordija mezglu.

Kopā ar vēsturniekiem mēs tātad esam nākuši pie atziņas, ka izraēliešu iziešana no Ēģiptes katrā ziņā notikusi tajā laikā, kad tur valdījis faraons Merneptahs, kurš it kā esot noslīcis Sarkanajā jūrā. Desmitiem paaudžu dziļi ticēja, ka tieši tāds ir bijis šā valdnieka liktenis un dievs viņu šādā veidā sodījis par izraēliešu apspiešanu un vajāšanu.

Sis dramatiskais nostāsts ir labs piemērs tam, kā Bībelē sajaukušies vēsturiski fakti ar teiksmām. Pagājušā gadsimta beigās divi arābi atklāja klintīs izkaltas pazemes katakom- bas, kurās ēģiptiešu priesteri koka zārkos bija guldījuši trīs­desmit septiņas faraonu mūmijas, lai pasargātu tās no kapeņu izlaupītajiem.[10] tur atdusējās Seti I, Ramzess II, kā arī daudz citu faraonu kopā ar sievām un meitām, bet trūka vienīgi Merneptaha, un šim faktam it kā vajadzēja apstiprināt Bībe­les teiksmu.

Tomēr 1898. gadā, t. i., trīspadsmit gadus vēlāk, radās jauns pamats apšaubīt Bībeles nostāsta ticamību. Ķēniņu ielejā tika atrastas vēl vienas kopējas kapenes ar četrpadsmit citu faraonu mūmijām, un to vidū — ak tavu brīnumu! — bija arī Merneptahs. Tādā kārtā noskaidrojās, ka viņš nav vis noslīcis jūrā, bet miris dabiskā nāvē pats savā pilī. Vēl gan varēja domāt, ka viņa līķi jūra varbūt izskalojusi krastā un vēlāk tas iebalzamēts atbilstoši apbedīšanas rituālam. Taču medicīniska izmeklēšana, ko ļoti rūpīgi izdarīja speciā­listi, neatklāja ne mazākās jūras ūdens iedarbes pēdas uz faraona ķermeni. Zinātnes nepielūdzamajā gaismā Bībeles nostāsts neizturēja pārbaudi.[11]

Ja nostāstam par faraona noslīkšanu patiesībā nav būtis­kas nozīmes, tad to nepavisam nevaram sacīt par kādu citu, gala secinājumos daudz svarīgāk^ leģendu. Ortodoksālā re­liģiskā tradīcija apgalvo, ka Vecās Derības pirmo piecu grāmatu jeb tā saucamā Pentateiha autors ir Mozus, un, kad filozofs Benedikts Spinoza (1632.—1677.), sekodams tādiem domātājiem kā Filons, Jozefs Flāvijs, Ibn-Ezra un Uriels da Kosta, iedrošinājās apšaubīt šo apgalvojumu, Amsterdamas sinagoga par ķecerības sludināšanu viņu izslēdza no reli­ģiskās kopienas.

Bet patiesībā pat paviršs Pentateiha pārlasījums skaidri parāda, ka ortodoksālajam apgalvojumam nav nekāda pa­mata, un liek pabrīnīties, ka tik ilgu laiku pret šo apgalvo­jumu varēja izturēties nopietni. Kā gan Mozus būtu varējis aprakstīt pats savu nāvi un kādā brīnumainā kārtā viņš va­rēja uzzināt, ka viņa kaps pazudīs un nekad netiks atrasts. Piektajā Mozus grāmatā 34. nodaļas 10. pantā, starp citu, lasām: «Bet Izraēlā necēlās neviens cits tāds pravietis kā Mozus, ko tas kungs būtu atzinis vaigu vaigā.»

šodien mums zināms, ka vārds «pravietis» ebreju valodā ieviesies daudz vēlākā laika posmā. Minēsim vēl vienu Pen- tateihā sastopamu nepārprotamu anahronisma paraugu: «Un šie ir tie ķēniņi, kas valdīja Ēdomas zemē, iekams izraēliešiem bija kāds ķēniņš» (1. Mozus grāmata, 36. nodaļas 31. pants). Kā gan AAozus varēja zināt, ka izraēliešiem būs pašiem savi ķēniņi? Pirmais ebreju ķēniņš bija Sauls, kurš valdīja 11. gad­simta pirms m. ē. pēdējā ceturksnī, tātad ilgi pēc Mozus nāves.

Pentateihā uzzinām arī, ka Ābrahāms vajājis ienaidnieku līdz pat Danas pilsētai. Bet tagad zināms, ka Ābrahāma lai­kos šī pilsēta saukusies par Laišu un tikai daudz vēlāk pār- dēvēta par Danu. Līdzīgus anahronismus varētu uzskaitīt bez sava gala, bet jau ar tiem, kurus esam minējuši, pietiek, lai pierādītu, ka Pentateiha galvenās pamatdaļas nevarēja rasties agrāk kā 11. gadsimtā pirms m. ē.

Pentateihs kopumā veido vienu veselu un noslēgtu stāstī­jumu. Tajā ietverti vissenākie izraēliešu ticējumi, kas saistīti ar ebreju senču dzīvi, bēgšanu no Ēģiptes gūsta, klaiņo- jumiem pa tuksnesi, kā arī likumu un liturģisko priekšrakstu kopojumi.

Bībeles tekstu kritiska analīze pierādīja, ka Pentateihs ir salipināts no visdažādākiem tekstiem, kuri radušies laika , posmā no 9. līdz 4. gadsimtam pirms m. ē. Mēs tīšām lieto­jam vārdu «salipināts», jo kompilācija šeit sadiegta tik rup­jiem pavedieniem, ka atsevišķo daļu šuves saredzamas pir­majā acu uzmetienā.

Vecās Derības teksti čum un mudž no pretrunām un ne­konsekvencēm. Ja mēs tās visas gribētu uzrādīt, tas aizņemtu pārāk daudz vietas. Tāpēc aprobežosimies ar dažiem sevišķi spilgtiem piemēriem.

Uzmanīgi pārlasot Radīšanas grāmatas pirmo un otro no­daļu, tūlīt pamanāms, ka otrās nodaļas trešajā pantā bei­dzas viens nostāsts par cilvēka radīšanu un par šo pašu tēmu sākas pavisam cits nostāsts, kurš būtiski atšķiras no pirmā. Pirmajā no tiem dievs sestajā dienā vienlaicīgi radīja vīrieti un sievieti. Otrajā nostāstā dievs no zemes pīšļiem iz­veido vīrieti, ievada to Ēdenes dārzā, dod viņam biedros daždažādus dzīvniekus un tikai pašās beigās no viņa ribas izveido sievieti. Ir skaidri redzams, ka mums šeit darīšana ar diviem, savstarpēji pilnīgi neatkarīgiem pirmavotiem, kuri mehāniski salikti kopā, nemaz nemēģinot saskaņot to fabulu.

Kritiskas analīzes ceļā noskaidrots, ka visā Pentateibā iz­dalāmi četri atsevišķi pirmavoti, kas radušies dažādos laik­metos. Tāpēc piedēvēt tam par autoru vienu cilvēku, t. i., Mozu, nav nekāda pamata.

Tāpat zinātnieki vērīgi pārlūkojuši Mozus šķietamos brīnumdarbus un neapgāžami pierādījuši, ka daudzos gadī­jumos tās bija pilnīgi dabiskas parādības. Tad kāpēc šādā gadījumā tās paceltas brīnumdarbu rangā? Atbilde ir vien­kārša. Mozus Sinajas pussalā savas trimdas laikā bija nodzī­vojis četrdesmit gadu un no midiāniešiem iemācījies, kas darāms, lai izdzīvotu bargajos tuksneša, stepju un kalnāju ap­vidos. Pieredzes ceļā iegūtās zināšanas viņš vēlāk izman­toja, izvedot savus ciltsbrāļus no Ēģiptes. Jau šajā laikā "viņa klaiņojumu biedri, kuri no paaudzes paaudzē bija pieraduši pie Ēģiptes dzīves ērtībām un nepazina Sinajas pussalas ap­stākļus, vairākas Mozus izdarības nevarēja novērtēt citādi kā vien par brīnumdarbiem. Kur nu vēl izraēlieši, kuri pēc tam gadsimtiem ilgi bija nodzīvojuši Kānaānā un ar Sinajas pus­salas dabu vispār nebija saskārušies. Vēlākajās paaudzēs val­dīja vispārēja nosliece iztēlot Mozu par tādu cilvēku, ku­ram jahve piešķīris pārdabisku spēku. Laikā, kad sākās viņa darbības aprakstīšana, šis mitoloģizācijas process jau bija pilnīgi noslēdzies, un, tā kā tas atbilda priesteru un Pentateiha sakopotāju interesēm, Mozus brīnumdarbi kļuva par jahvisma pamatdogmātiem.

Tā, piemēram, Mozus saviem ciltsbrāļiem Ēģiptē stāstīja, ka Jahve ar viņu esot sarunājies no degoša krūma, kurš deg­dams nav sadedzis. Šodien mums jau zināms, ka šāds krūms nav nekāda izdoma, jo vēl tagad tas sastopams Sinajas pus­salā. To dēvē par «diptamu» jeb «Mozus krūmu». Šis savda­bīgais augs izdala gaistošus ētera eļļas izgarojumus, kuri saules svelmē viegli aizdegas. Kāds Sinajas pussalas krūma eksemplārs atvests pat uz Poliju un iedēstīts klinfāju un stepes augu rezervātā Skorocicē Busko apriņķī. 1960. gadā laikraksti ziņoja, ka vietējiem iedzīvotājiem par lielu izbrīnu «Mozus krūms» kādā tveicīgā dienā iededzies zilgani sar­kanās liesmās.

Visai zīmīgi izrādījās arī tie pētījumi, kuri veltīti izdau­dzinātajai Bībeles mannai. 1927. gadā Jeruzalemes Ebreju universitātes zoologs Bodenheimers, apmeklēdams Sinajas pussalu, atrada tur savdabīgu tamariska krūma paveidu, kurš pavasarī, kad to sadzeļ insekti, izdala saldenu krusai līdzī­gos baltos graudiņos ātri sarecošu sulu. Vietējiem beduīniem ļoti labi garšo šī delikatese, un pavasarī tie bariem vien do­das tuksnešainajā stepē, lai savāktu baltos lipīgos graudiņus, tāpat kā mēs lasām ogas. Viens cilvēks dienā var savākt pusotra kilograma graudiņu, kāds daudzums ir pietiekams izsalkuma remdināšanai. Un visinteresantākais, ka Bagdādes sīktirgoņi ielās vēl šodien piedāvā tamariska saldo sulu, to dēvēdami par «manu». Šo atklājumu gaismā Bībeles manna mitējas būt brīnums. Mozum no trimdas laikiem bija zināmas tās barojošās īpašības, un tāpēc viņš arī varēja paēdināt iz­raēliešus.

Līdzīga ir arī epizode ar paipalām. Sinajas pussalas taga­dējie iedzīvotāji būtu gauži izbrīnījušies, ja viņiem pastās­tītu, ka šo putnu parādīšanās esot brīnums. Pavasaros no Āfrikas vidienes uz Eiropu pārlido milzīgi paipalu bari. Ga­rajā pārlidojumā pagurušie putni parasti nolaižas jūras pie­krastē, un tad tie ir tik nokusuši, ka vietējie iedzīvotāji tos tvarsta kailām rokām. Izraēlieši droši vien būs sastapuši šādu paipalu baru un izmantojuši izdevīgo gadījumu, lai samedītu nogurušos putnus.

Bībelē vēl stāstīts, ka Horebas kalna pakājē Mozus ar zizli sitis pret klinti un tūdaļ no tās izšļācies avots. Arī šo pa­ņēmienu droši vien viņš būs mācījies no midiāniešiem. Beduīni to piekopj vēl šobaltdien. Viņiem zināms, ka, ne­raugoties uz ilgstošu sausumu, kalnu piekājē zem irdena smilšu un kaļķa slāņa parasti sakrājas lietus ūdens. Pietiek sa­sist šo slāni, lai atrastu ūdeni un remdētu slāpes.

Pēc trīs dienas ilga klaiņojuma pa Šinas tuksnesi izraēlieši nonāca Mārā. Tauta kurnēja, jo atkal bija pietrūcis ūdens. Bet šeit viņus sagaidīja sevišķi rūgta vilšanās, jo izrādījās, ka avota ūdens ir rūgts un dzeršanai nederīgs. Tad Mozus iemeta avotā kāda koka zariņu, un ūdens — ak tavu brī­numu! — kļuva salds. Sakarā ar šo gadījumu tika konstatēts, ka Mārā vēl tagad ir rūgts avots. Angļi izdarīja šī avota ūdens ķīmisku analīzi un noskaidroja, ka tas satur noteiktu procentu sērskābē kalcija. Ja šim ūdenim pievieno skābeņ- skābi, sērskābais kalcijs sedimentējas un ūdens zaudē savu rūgto garšu. Beduīni avota ūdeni saldina, izmantojot elvaha krūma zarus, kuru sula satur ievērojamu daudzumu skābeņ- skābes.

Ceļā no Sinaja kalna uz Kadešu izraēliešiem atkal pie­trūka pārtikas. Sakarā ar to atsākās kurnēšana un žēlabas. Tad uz apmetni no jauna atlidoja paipalu bari, un izbado­jušies ceļinieki alkatīgi metās tās tvarstīt. Taču šoreiz putnu gaļa izrādījās augstākā mērā kaitīga veselībai, gandrīz visi, kuri bija to ēduši, grūti sasirga, un daudzi par to samaksāja pat ar savu dzīvību. Bībelē šī dramatiskā epizode pasniegta kā pamācošs nostāsts, kam jāparāda, ka dievs nepamet neso­dītus tos ticīgos, kuri pretojas viņa gribai.

Viss liecina, ka šis nostāsts jāsaprot tieši šādā nozīmē. Tam piemīt visas iezīmes, kas raksturīgas tautas teiksmām, kuras no mutes mutē atkārtojušas neskaitāmas izraēliešu paaudzes. Tāpēc jo lielāks bija izbrīns, kad izrādījās, ka šis atgadījums nepavisam nav*neapvaldītas iztēles auglis.

Alžīras Pastēra institūta direktors profesors Seržans at­klāja, ka Sinajas pussalā patiesi reizēm parādās «indīgas paipalas». Tie ir putni, kuri pirms izlidojuma uz Eiropu uz­turējušies Sudānā un tur barojušies ar indīgiem graudiem. Šādu paipalu gaļa cilvēka veselībai ir kaitīga un var apdrau­dēt pat dzīvību. Izraēliešiem gadījās nelaime nomedīt tieši tādas paipalas, un viņu liksta guva atspoguļojumu Bībelē.

Gluži pie šās pašas kategorijas pieskaitāms nostāsts par indīgajām čūskām, ar kurām izraēlieši sastapušies pusceļā starp Kadešu un Akabas līci. šveiciešu ceļotājs Jakobs Lud­vigs Burkharts no 1809. līdz 1816. gadam uzturējies Sinajas pussalā un Bībelē pieminētajā izraēliešu maršruta posmā uz­gājis ieleju, kurā mudžēt mudžējuši neskaitāmi rāpuļu bari. Jau kopš senseniem laikiem šī ieleja esot īsts čūsku midze­nis, un tāpēc beduīni savos klaiņojumos no tās turoties tā­lāk. Tātad arī šis nostāsts var tikt atvedināts no patiesiem notikumiem.

Jau sen norādīts, ka tā saucamās Ēģiptes mocības (izņemot desmito) faraonu valstī vispār bijušas samērā parasta parā­dība. Nīlas palu laikā ūdens bieži pieņēmis brūngansarkanu krāsu, kas radusies no Abesīnijas ezeru nogulsnēm. Bez tam ik pa dažiem gadiem palu laikā vardes, odi un citi insekti savairojušies tādā daudzumā, ka ēģiptiešu zemnieki to saju­tuši kā mocību. Kas attiecas uz krusu, tad tā gan Ēģiptē bija visai reta parādība, taču laiku pa laikam uznākusi, un noda­rītais posts tad bijis ļoti liels. Toties daudz biežāk Ēģipti pie­meklējušas nedienas ar siseņiem. Tumsību varēja radīt brāz­mainais tuksneša vējš «siroko». Tas nesa sev līdzi milzīgus smilšu mākoņus, kas nosēdās Ēģiptē, aizsegdami sauli ar tik blīvu aizkaru, ka iestājusies tumsa.

Pēc Bībeles nostāstiem, visas šīs mocības Ēģiptei uzsūtījis Mozus, lai izdarītu spiedienu uz ietiepīgo faraonu. Kā šāda teiksma radusies? Ja minētās likstas piemeklējušas Ēģipti fa­raona Merneptaha valdīšanas laikā, tātad laikmetā, kad tur darbojies Mozus, atbildi rast būtu viegli. Izraēliešos, kuri bija vienkārši un māņticīgi ļaudis, varēja rasties pārliecība, ka lielais brīnumdaris un Jahves pilnvarotais Mozus šādā veidā sodījis viņu vajātājus. Un pat ēģiptieši varēja tā domāt, ja jau viņi vispār ticēja brīnumdarbiem. Kā mums zināms no vēsturiskiem dokumentiem un Bībeles, dažiem viņu prieste­riem piedēvētas gluži tādas pašas pārdabiskas spējas, kādas faraonam demonstrējis Mozus.

Sajā gadījumā mums būtu darīšana ar notikumu parastu secību laikā (post hoc), kurai cilvēki tiecas piedēvēt cēlo­nisku sakarību (propfer hoc).[12] Pēc izraēliešu domām, Mozus bija varens brīnumdaris, kurš ne reizi vien ar saviem dar­biem izraisīja bailes un apbrīnu, un tāpēc viņi ticēja, ka Mo­zus arī ēģiptiešiem spēja uzsūtīt desmit kārtējās mocības. Interesantu šādu pašu maldu piemēru mēs varam atrast Ros- tana slavenajā lugā «Santeklērs». Tur figurē gailis, kurš ievē­rojis, ka pēc viņa dziedāšanas aizvien uzlec saule, un tāpēc viņā nostiprinājusies dziļa pārliecība, ka tieši viņš izsauc sau­les parādīšanos.

Savstarpēji neatkarīgu parādību vai notikumu sasaistīšana cēloņsakarībā ir daudzu reliģisku teiksmu un nostāstu pa­matā. Diemžēl mums nav nekādu pierādījumu, ka Bībelē ap­rakstītās mocības patiešām piemeklējušas Ēģipti faraona Merneptaha valdīšanas laikā. Tās tikpat labi varēja atgadī­ties vairākus gadus vai pat gadu desmitus pirms Mozus at­griešanās no trimdas Ēģiptes galvaspilsētā Ramzesā.

Bet vai tāpēc mūsu teorija zaudētu pamatojumu? Nekādā ziņā, jo tā balstās vēl uz kādu citu mītu veidošanās īpašību. Un proti, gadiem aizritot, divu notikumu laika atstarpe tau­tas iztēlē pamazām samazinās, līdz iestājas to pilnīga sinhro­nizācija. Izraēlieši atcerējās nostāstus par stihiskām nelai­mēm, kas lāgiem piemeklējušas Ēģipti, un laika tecējumā, tiecoties izcelt Mozus brīnumdarītāja spēku, izveidojās teik­sma, ka viņš uzsūtījis ēģiptiešiem šīs likstas. Tas viņiem deva morālu gandarījumu, jo augstprātīgais faraons šādā kārtā tika pazemots un par savu nežēlību pret izraēliešu tautu sa­ņēma dieva uzlikto sodu.

Bībelē mēs atrodam vēl citus piemērus, no kuriem re­dzams, cik vieglprātīgi teiksmās traktēts laiks. Tā mums zi­nāms, ka kānaāniešu pilsēta Aja, kuru, pēc Bībeles nostāsta, it kā iekarojis Jozua, pēc dažu arheologu domām, tad jau kādus pieci simtus gadu vairs bija tikai drupu kaudze. Pēc tam kad izraēlieši bija iekarojuši Kānaānu, viņu pēcnācēji, iedomādamies šīs pilsētas drupas, varbūt cits citam ieminē­jās: «Lūk, pilsēta, ko izpostījis Jozua.» Tādējādi radusies ver­sija pēc tam ieviesusies Bībelē, un to apgāzt spēja tikai mūs­dienu arheoloģiskie pētījumi. Līdzīgs gadījums droši vien būs noticis sakarā ar Jērikas pilsētu, kura, kā to pierādījusi angļu arheoloģiskā ekspedīcija, kritusi simt gadu pirms Ēģip­tes izraēliešu parādīšanās Kānaānā.

Būs lietderīgi minēt šeit vēl kādu citu ļoti interesantu pie­mēru. Kā zinām, izlūki, kurus Mozus bija aizsūtījis uz Kānaānu, atgriezās ar vēsti, ka Hebronā dzīvojot Ēnaka dēli no milžu cilts. Atcerēsimies, ka Basanas ķēniņš Ogs arī esot bijis milzis, kurš gulējis desmit olektis garā un četras olektis platā dzelzs gultā. Izrādās, ka šīs teiksmas rašanos ietekmē­juši senlaiku megalītu kapi, tā sauktie dolrriēni.* Tie atrasti arī Eiropā un lielo izmēru dēļ nosaukti par «milžu gultām». 1928. gadā vācu arheologs Gustavs Dalmans uzgāja dolme- nus tieši Hebronas apvidū senās Basanas valsts teritorijā. Šīs megalītu kapenes radušās jaunākajā akmens laikmetā un uz­celtas no bazalta, kas ir ciets kā dzelzs, un droši vien šā iemesla dēļ Bībelē lietots apzīmējums «dzelzs gulta». Tautas iztēle, neatskārzdama, cik milzīgs laika posms šīs kapenes šķir no Mozus dienām, tās sasaistījusi ar notikumiem, kuri risinājušies, izraēliešiem izejot no Ēģiptes. Un tāpēc mēs Bī­belē lasām, ka Hebronā dzīvojusi milžu cilts un ka arī Ba­sanas ķēniņš bijis milzis.

Ar dažiem vārdiem mums jāpakavējas vēl pie Ēģiptes des­mitās mocības. Šodien, protams, grūti noticēt Bībeles ap­galvojumam, ka nāve izvēlējusies tieši pirmdzimtos bērnus un tāpat arī mājdzīvnieku pirmdzimtos mazuļus. Taču nav noraidāma tāda iespēja, ka šajā nostāstā saglabājušās atmi­ņas par kādu epidēmiju, kurā apmiruši daudz bērnu Nīlas augšteces apvidos, tomēr līdz Gošenes zemei tā nav nonā­kusi, un tāpēc izraēliešu bērni palikuši neskarti. Visu pārējo jau piecerēja tautas iztēle. Ebreju ciltis, kā mums tas zināms no nostāsta par Ēzavu un Jēkabu, kā arī citiem Bībeles no­stāstiem, lielu lomu piešķīrušas pirmdzimtajiem dēliem. Tie bija galvenie mantinieki un dzimtas turpinātāji. Pirmdzimtā dēla nāve bija daudz lielāka nelaime nekā viņa jaunāko brāļu nomiršana. Tāpēc Jahve izraēliešu teiksmā ļoti bargi sodīja ēģiptiešus par viņu noziedzībām, uzsūtīdams nāvi to pirmdzimtajiem dēliem un mājdzīvnieku pirmdzimtajiem ma­zuļiem.

Kvēlu polemiku jau kopš ilgāka laika izraisījusi izraēliešu brīnumainā pāriešana pāri Sarkanajai jūrai. Šis jautājums ir jo sarežģītāks tāpēc, ka tas saistīts ar Mozus maršruta topo­grāfiju. Dažās populārās monogrāfijās sastopami apgalvo­jumi, ka iziešanas ceļš jau neapstrīdami nosacīts, dibinoties uz Bībeles tekstiem un arheoloģiskiem izrakumiem. Patiesībā mūsdienu zinātne šajā ziņā nemaz nav tik pašpārliecināta. Šā visai apšaubāma vienkāršojuma mērķis ir pierādīt, ka Mo­zus pēc pāriešanas pāri Sarkanajai jūrai devies tieši uz Sinaja kalnu, pieņemot, ka tas ir tas pats kalns, kurš atrodas Sinajas pussalas dienvidu smailē.

Vispirms jāatzīmē, ka Bībeles nostāstos šajā ziņā sasto­pami būtiski robi, noklusējumi un vietumis pat pretrunas, tā ka visa maršruta noskaidrošana nemaz nav tik viegls uzde­vums. Arheoloģiskie pētījumi nespēj droši identificēt atklātās drupas ar Bībelē minētajām vietām. Tā, piemēram, svarīgs izraēliešu gājiena posms bija Migdolas pilsēta. Bet šis vārds senebreju un ēģiptiešu valodā nozīmē «nocietināts tornis», un vietas ar šādu nosaukumu atraktas vairākas.

Tāpēc visiem mēģinājumiem rekonstruēt iziešanas maršrutu ir hipotēzes raksturs. Pašlaik tiek minēti trīs iespējamie ceļi: dienvidu, vidējais un ziemeļu ceļš. Būtu pārāk apgrūtinoši iz­vērtēt to atsevišķus posmus, tāpēc norādīsim tikai iespēja­mos virzienus.

Šis jautājums — kā jau minējām — cieši saistīts ar pāreju pāri Sarkanajai jūrai. Pirms trim tūkstošiem gadu šīs jūras rie­tumu atzars, kurš šodien izbeidzas Suecā, sniedzies tālāk uz ziemeļiem un savienojies ar Rūgtajiem ezeriem un varbūt pat ar Timsahas ezeru. Ģeoloģiskos pētījumos tas neapšaubāmi pierādīts. Tagad šajā vietā ir Suecas kanāls, bet Mozus laikā tur pletušās seklas palienes ar dūkstīm un šaurām sērām. Jūru, kurai izraēlieši pārgājuši pāri sausām kājām, senebreju valodā sauc par Jam-Sufu, Precīzā tulkojumā tas nozīmē «Niedolu jūru». Tikai Jaunajā Derībā mēs sastopamies ar apgalvojumu, ka tā bijusi Sarkanā jūra. Bet Sarkanajā jūrā nebija un nav nekādu niedolu, toties purvainajos lagūnu ap­vidos un palienēs patiešām audzis ļoti daudz niedru.

Tāpēc mums jāsecina, ka Bībeles Jam-Sufa ir tagadējie Rūgtie ezeri. Tādā gadījumā Mozus «brīnumdarbs» rod pa­visam vienkāršu izskaidrojumu. Izraēlieši gāja kājām un viegli varēja pārkļūt pāri dūkstīm un palienēm, izmantodami seklos braslus un šaurās sēres. Turpretī ēģiptieši ar saviem smaga­jiem kaujas ratiem, pārsteidzīgi joņojot purvāju labirintos, viegli varēja apmaldīties un iestigt dumbrājos. Iespējams, ka viņi, saskaņā ar Bībeles apgalvojumu, pat noslīkuši, jo šajos apvidos nereti sacēlušies brāzmaini ziemeļrietumu vēji, kas dzinuši šurp milzīgas ūdens masas, pēkšņi pārvērzdami sēkļus nodevīgās dzelmēs.

Kā redzams, šāda teorija ir visai pārliecinoša. Diemžēl tai ir viena vāja puse. Ēģiptiešiem Rūgto ezeru apvidus ar tā bīstamajām vietām droši vien bija labi pazīstams, un jāšau­bās, vai viņi būtu rīkojušies tik vieglprātīgi. Karaspēku taču vadīja pats faraons un viņa pieredzējuši karavadoņi, kuriem diez vai trūka prasmes un piesardzības. Tāpēc Mozus «brīnumdarbam» vajadzēja meklēt citu izskaidrojumu.

Daždažādu hipotēžu vidū vislielāko atzinību guva jau vairākkārt pieminētā franču orientālista Pjera Montē dros­mīgā doma. Viņš dibinās uz pieņēmumu, ka izraēlieši pēc aiziešanas no galvaspilsētas Ramzesas devušies tieši uz zie­meļiem, bet pēc tam gar Vidusjūras piekrasti uz Kānaānas robežām. Taču ceļā viņi sastapusi ēģiptiešu nocietinājumus, kā arī piekrastes iedzīvotāja pretestību. Pēdējos Bībele ap­lam dēvē par filistiešiem, jo tie Palestīnā iebrukuši tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Visi šie šķēršļi paskubināja izraē­liešus strauji pagriezties dienvidu virzienā.

Bībelē atrodamas vietas, kuras apstiprina šo maršruta zie­meļu variantu. Tā, piemēram, Migdola tur minēta kā vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā Ēģiptes pilsēta. Arheologi atraduši tās drupas Abu-Hasanā. 2. Mozus grāmatas 14. nodaļas 2. pantā lasāms: «Saki izraēliešiem, lai tie apmet līkumu un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jūru, taisni pretī Baāl-Cefonei.» Bet šodien zināms, ka Baāl-Cefone bija svarīgs kānaāniešu dieva kulta centrs, bet paša dieva vārds tulkojumā nozīmē «Ziemeļu kungs». Grieķi to identifi­cējuši ar Zevu Kasiosu. Dievekļa templis pacēlies paugurā ar nosaukumu Mons-Kasiuss, kurš atradies šaurā cietzemes joslā starp Vidusjūru un Sirbonas ezeru, kurš vēlāk dēvēts par Bardavilas ezeru.

Izraēlieši, šķiet, izvēlējušies veco rosīgo tirdzniecības ceļu, kurš stiepās gar Vidusjūras krastu un pa šauro sauszemes joslu starp jūru un Sirbonas ezeru. To nereti izmantojuši arī romieši, un mūsu ēras 68. gadā Tits pa šo ceļu vedis savus leģionus, lai apspiestu Jeruzalemē sadumpojušos ebrejus.

Sirbonas ezers atrodas vairākus metrus zemāk par jūras līmeni un bieži vien tik lielā mērā izžūst, ka iespējams pa tā dibenu pāriet kājām un pat droši pārbraukt ar ratiem. Kad grieķi valdīja Ēģiptē, ezerā gadījušās vairākas katastrofas. Pēkšņas vētras Vidusjūrā pārrāvušas šauro piekrastes joslu un noslīcinājušas ceļiniekus, kuri gājuši pa ezeru dibenu, lai saīsinātu ceļu.

Dibinoties uz šiem faktiem, Pjers Montē rekonstruēja Bī­belē aprakstīto notikumu norisi. Izraēlieši paguvuši pāriet pāri šaurajai cietzemes joslai un tuvojušies izžuvušā ezera austrumu krastam, bet ēģiptieši, cenzdamies aplenkt bēgļus un nogriezt tiēm ceļu, auļos joņojuši pa ezera sauso dibenu. Kad viņi atradušies lielās ieplakas pašā vidū, Vidusjūrā pēk­šņi sacēlusies vētra. No ziemeļiem traucošās brāzmas dzinu­šas sev pa priekšu milzīgas bangas, kas pārrāvušas šauro aiz­sprostu un sabrukušas pāri ēģiptiešiem. Ezers bijis septiņdes­mit kilometru garš un divdesmit kilometru plats. Augstais krasts, uz kura varētu patverties, bijis pārāk tālu, un ēģip­tieši gājuši bojā virmojošās ūdens vērpetēs.

Izraēlieši paši savām acīm redzējuši vajātāju pēkšņo bojā eju, un nav nekāds brīnums, ka viņi negaidīto izglābšanos piedēvējuši Mozus brīnumdarītāja spēkam. Izraēla sievie­tes ar pareģi Mirjamu priekšgalā dziedot un dejojot cildināja Jahvi un savu vadoni Mozu, kurš, pēc viņu pārliecības, ar zižļa mājienu spējis pavēlēt jūrai.

Tagad pievērsīsimies kādai citai Pentateiha problēmai. Bī­belē sacīts, ka Mozus izvedis no Ēģiptes seši simti tūkstoš vīru, neskaitot sievietes un bērnus, tātad kopskaitā ap divi miljoni cilvēku. Šis skaitlis jau no pirmā acu uzmetiena liekas stipri pārspīlēts. Pieredzējušais tuksneša dzīves pazinējs čehu ceļotājs Aloiss Musils aplēsis, ka no pieci tūkstošiem ģimeņu sastāvoša beduīnu ciits pārgājiena laikā veido ko­lonnu divdesmit kilometru platumā un trīs kilometrus dzi­ļumā. Jo platāka pārgājiena fronte, jo lielākas iespējas atrast ganības un ūdeni, bet tajā pašā laikā pieaug naidīgo be­duīnu uzbrukuma briesmas. Musils atzīst, ka Sinajas pussalas oāzēs nekādā ziņā nav varējuši atrast iztiku divi miljoni iz­raēliešu. Bet par to, ka viņi visi būtu ietilpuši vienā apmetnē, kā apgalvots Bībelē, nevar būt ne runas.

Tāpat mūsdienu cilvēks, kuram zināms, kādu milzīgu pla­tību aizņem pilsēta ar diviem miljoniem iedzīvotāju, viegli var iztēloties, cik plaša būtu šāda apmetne.

Starp citu, arī pati Bībele vēlākās grāmatās uzrāda krietni mazākus skaitļus. Tā, piemēram, Jēriku ieņēmuši tikai četrdes­mit tūkstoši izraēliešu karavīru, lai gan Mozus — kā tas no Bībeles teksta redzams — licis visām ciltīm piedalīties Kā­naānas iekarošanā. Soģu valdīšanas laikā vislielākās ciltis devušas tikai četrdesmit tūkstoš apbruņotu vīru, bet vispā­rējā tautas skaitīšanā ticis noskaidrots, ka izraēliešu tolaik nav bijis vairāk par pusmiljonu.

No kurienes tad radies iepriekš minētais fantastiskais skait­lis? Daži zinātnieki spriež, ka Bībeles tekstu apstrādātāji vien­kārši kļūdījušies un patiesībā runa ir par sešiem tūkstošiem bruņotu vīru, kuriem pieskaitot sievietes un bērnus, mēs gala iznākumā iegūtu divdesmit piecus tūkstošus cilvēku. Tāpat vērsta uzmanība uz ebreju lietvārdu «elef», kurš apzīmē ne tikai skaitli «tūkstotis», bet arī «nodaļa, dzimts grupa, cilts». Tāda iztulkojuma rezultātā mēs iegūtu vēl mazāku skaitli, jo tad runa būtu par sešiem simtiem ģimeņu. Un liekas, ka šis pēdējais skaitlis ir vistuvāk patiesībai. To apstiprina arī fakts, ka Ēģiptē divas vecmātes spējušas apkalpot visas izraēliešu dzemdētājas.

Protams, ar tik vājiem spēkiem nebija iespējams iekarot Pārjordānu un Kānaānu. Tāpēc izteikta doma, ka savā četr­desmit gadu ilgajā uzturēšanās laikā tuksnesī izraēlieši ap­vienojušies ar citām ciltīm.

Jautājumam par Bībelē uzrādīto izraēliešu emigrantu skaitu galu galā nav sevišķas nozīmes. Taču to nevar teikt par Pentateihā atrodamo likumu sakopojumu un cilmi. Līdz 19. gad­simtam vispār pieņemts bija uzskats, ka vissenākā ebreju likumu sakopojuma, tā saucamās Derību grāmatas, autors bi­jis pats Mozus. Tomēr Bībeles tekstu analīzes jaunākās me- fodes neapgāžami pierādīja, ka šādam uzskatam nav nekāda pamata. Un šodien jau grūti noliegt, ka tiesiskie un reliģiskie priekšraksti, kurJ diezgan juceklīgi sakopoti Pentateihā, cē­lušies dažādos laikmetos un uzskatāmi par daudzus gad­simtus ilgas senlaiku tiesiskās domas evolūcijas rezultātu.

Vairāku šo priekšrakstu neparastā bardzība liecina, ka tiem ir ļoti sena cilme. Pie tādiem, starp citu, pieder Bībelē paslu­dinātais princips: «Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju» (2. Mozus grāmata, 21. nodaļa, 24. pants). Daudzos gadījumos paredzēts nāves sods, nomē­tājot ar akmeņiem, un tāpat skaidri saskatāms, ka sieviete ta­jos laikos bijusi gandrīz vai verdzenes stāvoklī.

Viens no šās barbariskās bardzības piemēriem ir noteikums, ka gadījumā, ja vērsis nogalina cilvēku, bet tā īpašnieks, zi­nādams, ka viņa dzīvnieks ir bīstams, nav novērsis šo ne­laimi, ar akmeņiem nomētājams ne tikai tiešais vaininieks vērsis, bet arī tā saimnieks.

No otras puses, mēs Pentateihā atrodam apbrīnojami hu­mānus likumus. Tie vispirms attiecas uz vergiem un verdze­nēm, kuri nekavējoties atgūst brīvību, ja īpašnieks tiem iz­sitis aci vai zobu. Tāpat likums aizstāvēja atraitnes, bāreņus un nabagus pret pārestībām no bagātnieku un augļotāju puses.

Lai minam dažus piemērus to burtiskā Bībeles skanējumā:

«Tev nebūs atriebties nedz nemitīgi dusmas turēt pret sa­vas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu…» (3. Mozus grāmata, 19. nodaļa, 18. pants).

«Nolādēts, kas sagroza svešinieka, bāreņa un atraitnes tiesu» (5. Mozus grāmata, 27. nodaļa, 19. pants).

«Neapspiedi bēdīgu nabaga algādzi, vai nu viņš ir no ta­viem ciltsbrāļiem, vai no taviem svešiniekiem, kas vien atro­das tavā zemē un tavos vārtos! Vēl tanī pašā dienā dodi vi­ņam viņa algu, iekams saule vēl nav norietējusi, jo viņš ir nabags un viņa dvēsele gaida uz to; lai tad viņš nebrēc uz to kungu par tevi, un tas lai tev nekļūst par grēku» (5. Mozus grāmata, 24. nodaļa, 14. un 15. pants).

«Visai draudzei ir vienāds likums, kā jums pašiem, tā arī svešiniekam, kas piemīt jūsu vidū; tas lai ir mūžīgs nolikums jūsu cilšu asinīm: tādi paši, kādi jūs esat, ir arī svešinieki tā kunga priekšā» (4. Mozus grāmata, 15. nodaļa, 15. pants).

Pentateiha likumi galvenokārt atspoguļo sabiedriskās at­tieksmes tajā laika posmā, kad izraēlieši jau Kānaānā bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un nodarbojās ar zemkopību vai amatniecību. Tie nevarēja rasties tuksneša klaiņofāju dzī­ves laikā, un tāpēc arī Mozus nevarēja būt to autors. Te mi­nēti jau iekopti tīrumi, vīna kalni, augļu dārzi, ciemati, kopienu akas, pilsētu tipa apmetnes. Daudzi noteikumi, kas attiecas uz reliģiskām izdarībām un rituāliem, kā arī pilsoņu pienākumiem pret priesteriem, ir vēl jaunāki, jo tie cieši sais­tīti ar teokrātisko iekārtu, kura Jeruzalemē nostiprinājās tikai pēc atgriešanās no Bābeles gūsta. Ar vārdu sakot, Derības grāmata mums sniedz izraēliešu likumdošanas attīstības ainu vairāku gadsimtu ilgā laika posmā.

Turklāt pierādīts, ka vissenākais izraēliešu likumu krājums ir aizgūts no citu senatnes tautu likumdošanas. Vācu zināt­nieks A. Alts savā darbā «Die Ursprunge des israelitischen Rechts» atklājis to saistību ar Hamurapi kodeksu, kā arī ar hetu, asīriešu, ēģiptiešu un kānaāniešu likumdošanu. Pat des­mit baušļu kopojums nav uzskatāms par izraēliešu oriģināl- veidojumu. Itāļu vēsturnieks Džuzepe Ričoti, kurš uzrakstījis «Izraēla vēsturi», visos sīkumos salīdzinājis vairākus senos tekstus un desmit baušļos atklājis pārsteidzošu līdzību ar at­sevišķām vietām ēģiptiešu «Mirušo grāmatā», kā arī babilo­niešu liturģiskā «Šurpu» tekstā. Kā izriet no šā salīdzinājuma, izraēlieši arī šajā ziņā izmantojuši Mezopotāmijas un Ēģip­tes mantojumu.

Pievērsīsimies tagad visinteresantākai mūsu pārspriedumu problēmai, proti, jautājumam — kas bija Mozus kā ebreju reliģijas dibinātājs? Zinātnieki, kuri nodarbojušies ar šīs pro­blēmas izpēti, nonākuši pie visai svarīgiem secinājumiem.

Mēs jau zinām, ka, pēc Bībeles nostāstiem, Mozus četr­desmit gadu pavadījis trimdā midiāniešu vidū. Tā bija ebre­jiem tuvu radnieciska cilts, un Bībele par midiāniešu priekš­tečiem uzskata Midiānu — vienu no Ābrahāma un viņa otrās sievas Ketūras dēliem. Viņi dzīvojuši apvidū uz austrumiem no Akabas līča, mūsdienu Arābijā. Mozus tur juties kā mājās un pat apņēmis par sievu vienu no viņu priestera Jetrus mei­tām. Midiāniešu zemē, vulkāniskā Horebas kalna pakājē, dievs viņam pirmo reizi parādījies ar Jahves vārdu. 2. Mozus grāmatas 6. nodaļas 2. un 3. pantā tulkojumā no senebreju valodas lasām: «Es esmu dievs tas kungs. Es esmu parādī­jies kā visaugstākais dievs (El Šadaj) Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, bet savu īsto vārdu «kungs» (Jahve) es netiku darī­jis viņiem zināmu.» Tiesa, Pentateihā mēs sastopamies ar Jahves vārdu gan arī iepriekšējās nodaļās, bet tagad mums rināms, ka «svēto rakstu» sakopotāji to tur ieviesuši krietni vēlāk.

Daudzi zinātnieki uzskata, ka Jahve ir bijis midiāniešu kara dievs un Mozus kļuvis par tā piekritēju. Pēc atgriešanās Ēģiptē Mozus nodevās šā dieva kulta izplatīšanai izraēliešu vidū, viskvēlākos un uzticamākos tā piekritējus atrazdams Ievītu ciltī, pie kuras arī pats piederēja. Tā izskaidrojama iz­cilā loma, kādu viņš tiem ierādīja izraēliešu tautas dzīvē. Sadalot Kānaānu, Mozus Ievītiem gan nepiešķīra zemi, toties viņš tos atbrīvoja no rūpēm par dienišķo iztiku, jo pilnvaroja Ievītus ievākt savam uzturam desmito tiesu. Svētnīcās viņi pildīja priesteru, apsargu, mantziņu, rakstvežu, dziedātāju un priesteru palīgu pienākumus.

Sī augstā, atsevišķām ciltīm pāri stāvošā loma liecina, ka Ievītiem vajadzēja darboties kā jahvisma sludinātājiem tautā, kura viegli nosliecēs uz elkdievību, godinot ēģiptiešu un kā­naāniešu dievus, Nesen no midiāniešiem pieņemtais jahvisms izraēliešu dvēselēs vēl nebija laidis dziļas saknes, un tāpēc tie tik viegli atkrita no jaunā dieva, gan vēl klaiņojot tuk­snesī, gan arī pēc apmešanās pašā Kānaānā. Pie Sinaja kalna tauta lūdza atdot tai agrākos dievus, un tad Arons iedibināja zelta teļa kultu. Zelta teļš — tas bija nievājošs apzīmējums vērsim Apisam, kuru, pēc Bībeles nostāstiem, izraēlieši ag­rāk bija pielūguši Ēģiptē. Te varēja izpausties arī kānaāniešu ietekme.

Levītu problēma ir diezgan sarežģīta, un daudz kas tajā neskaidrs. Daži zinātnieki izsaka domas, ka Ievīti nav bijuši atsevišķas cilts locekļi, bet gan Kadešas priesteru kasta. Ierakstos, kas atrasti arābu ciemata El-Olas apkaimē uz austrumiem no seno midiāniešu zemēm, dievekļa Vada pries­terienes dēvētas par «lv», bet priesteri — par «Ivt». No šiem vārdiem it kā būtu atvasināts Ievītu nosaukums. Mozus apprecējās ar midiāniešu priestera meitu, pieņēma viņu re­liģiju un vēlāk arī pats kļuva par priesteri jeb «Ievītu». Pēc tam viņš priesteru-levītu grupas priekšgalā devās uz Ēģipti, lai arī savus ciltsbrāļus pievērstu jahvismam. Tātad Mozus darbojies kā sava veida misionārs izraēliešu vidū, kuri tolaik atzinuši ēģiptiešu dievus.

Sī hipotēze pati par sevi ir saistoša, taču balstīta uz tik ne­drošiem pamatiem, ka bez iebildumiem tā nav pieņemama. Jo vairāk tāpēc, ka šajā jautājumā pastāv arī citādi uzskati. Ir zinātnieki, kuri pievērsuši uzmanību tam, ka vārds «levi» ir tuvu radniecisks senebreju vārdam, kurš apzīmē čūsku (arābu valodā «laha» nozīmē locīties, saritināties). Sakne «levi» sa­glabājusies, starp citu, mītiskā briesmoņa Leviatāna nosau­kumā. Turklāt konstatēts arī tas zīmīgais fakts, ka Ievīti bieži sev izvēlējušies vārdus, kuru saknē atrodams čūskas apzīmē­jums.

Kas no tā visa secināms? Saskaņā ar šo teoriju Ievīti Ēģiptē bijuši čūskas kulta piekritēji un nelabprāt atsacījušies no sa­viem ticējumiem. Arheoloģiskie izrakumi pierāda, ka čūskas kults Palestīnā ildzis vēl vairākus gadsimtus un izraēliešu vidū tam bijis daudz piekritēju. Šo atklājumu gaismā kļūst saprotama mīklainā epizode, kad Mozus apmetnē ienes čūs­kas attēlu, lai izdziedinātu indīgo rāpuļu sadzeltos ļaudis. To droši vien būs pieprasījuši Ievīti, būdami pārliecināti, ka ne­laimi uzsūtījis čūskas dievs kā sodu par atsacīšanos no tā. Levītu spiediena rezultātā Mozum nācās ielaisties kompro­misā un piekrist tam, ka līdzās Jahves kultam tiktu piekopts arī vecais ēģiptiešu kults. Šādi sinkrētiski kompromisi nebija nekāds retums citās reliģijās, un tāpat tie sastopami arī pie izraēliešišm. Kā piemērs šeit būtu minams Salamans, kurš gan godināja Jahvi, taču tajā pašā laikā Jeruzalemē lika uzstādīt kānaāniešu dievekļus.

Neraugoties uz Mozus lielo morālo autoritāti un svētā oreolu, sarūgtinātie Jahves piekritēji viņam izsacījuši smagus pārmetumus, ka, pieļaudams čūskas kultu, viņš piesārņojis eb­reju ticību. Tas skaidri redzams 2. Ķēniņu grāmatas 18. no­daļas 4. pantā. Tajā lasām, ka jūdu ķēniņš Hiskija (721.—693. g. pirms m. ē.) «nocirta elku stabus un sadra­gāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis», jo «līdz tam laikam Izraēla bērni bija tai kvēpinājuši», nosaukdami to par Nehuštanu.

No šā Bībeles panta varam izdarīt divus secinājumus: 1) hipotēze, pēc kuras Ievīti bijuši čūskas kulta piekopēji, liekas esam tuvu patiesībai; 2) čūskas kults Kānaānā pastāvē­jis vairāk nekā pieci simti gadu un dibinājies uz paša Mozus atļauju.

Midiāniešu zemi Mozus uzskatīja par savu otro dzimteni. Viņš taču tur bija pavadījis gandrīz četrdesmit mūža gadus un, apprecot izcila priestera meitu, cieši saistījies ar šo zemi. Tāpēc tā liktos grūti izskaidrojama aplamība, ja viņš savus Ēģiptes ciltsbrāļus tiešā ceļā nebūtu aizvadījis pie pārbaudī­tiem draugiem un radiniekiem. Tikai šeit un nekur citur viņš varēja cerēt uz laipnu uzņemšanu un palīdzību savu plānu realizēšanā.

Un paliesi — mums ir pierādījumi, ka Mozus devies uz tu­rieni, bet nevis uz Sinajas pussalas smaili un ka derība ar Jahvi noslēgta nevis Sinaja, bet gan Horebas kalnā. Kad trimdas gados Mozus uzturējās pie šā kalna, Jahve viņam teica: «Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposiet dievam pie šī kalna» (2. Mozus grāmata, 3. nodaļa, 12. pants). No šiem neapšaubāmi apokrifiskiem vārdiem skaidri izsecināms, ka līdz pat tam laikam, kad tika sastādīti «svētie raksti», ebreju ticējumos Horebas kalns uzskatīts par to vietu, kur noslēgta derība ar Jahvi. Citādi šā panta jēga nav izskaid­rojama. '

Nav iespējams paiet secen vēl vienam argumentam šajā jautājumā. Bībelē mēs burtiski lasām: «Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. Un bazūnes skaņas pieņēmās spēkā, bet Mozus runāja, un dievs tam atbildēja pērkonā» (2. Mozus grāmata, 19. no­daļa, 18. un 19. pants).

Tas nepārprotami ir vulkāniska kalna apraksts ar uguni un izverduma dārdoņu, ko izraēlieši uzskatīja par Jahves pār­dabiskas varenības izpausmi. Bet zināms, ka Sinajas pussalā vulkānu nekad nav bijis, toties Akabas līča austrumu krastā, tātad midiāniešu teritorijā, paceļas vulkānisku kalnu grēda, kuri gan jau sen izdzisuši, taču Mozus laikos vēl darbo­jušies.

Tagad izvirzīsim ļoti intriģējošu jautājumu: vai Mozus uz­skatāms par monoteistu šā vārda tiešajā nozīmē? Atbildēt uz to nav viegli. Vispirms jau tāpēc, ka mēs nespējam noskaid­rot, cik lielā mērā priesteri, vēlākie Bībeles sastādītāji, tās tekstos izdarījuši grozījumus, lai parādītu Mozu kā mono­teistu.

Nav noliedzama iespēja, ka šajā neapšaubāmi dižajā dar­biniekā un domātājā radušies monoteistisko ideju iedīgļi. Turklāt šajā ziņā viņš nebija vientuļš.

Amerikāņu orientālists Olbraits uz ķīļraksta dokumentiem pierādījis, ka laika posmā starp 1500. un 1200. gadu pirms m. ē. Rietumāzijas zemēs parādījušās monoteisma tendences. Sī vispārējā intelektuālā atmosfēra varēja skart arī Mozu, jo sevišķi tāpēc, ka viņš bija izglītots cilvēks un droši vien in­teresējās par visām jaunākajām atziņām reliģiskās un filozo­fiskās domas jomā.

Taču visvairāk viņu varēja ietekmēt Ēģiptes faraons Ehn- atons, monoteisma priekštecis un jaunas reliģijas nodibinā­tājs, kurš dievu Atonu godināja kā saules simbolu.1

Mozus «Ēģiptes gudrības» bija mācījies Hēliopolē, tāpēc iespējams, ka viņa reliģiskā doktrīna ir kaut kādā mērā sais­tīta ar Atona kultu.

Ehnatons valdīja no 1377. līdz 1358. gadam pirms m. ē., tātad aptuveni simt gadu pirms Mozus. Pēc faraona nāves Hēliopoles priesteri nežēlīgi vajāja jaunā kulta piekritējus un izskauda to. Taču šodien, pateicoties izrakumiem, mums zi­nāms, ka slepenas Atona piekritēju sektes pastāvējušas līdz pat 13. gadsimtam pirms m. ē. Pie tām piederēja galveno­kārt izglītoti cilvēki, jo tikai tiem tuva bija vienvienīga dieva, pasaules radītāja un cilvēces labestīgā aizgādņa, abstraktā koncepcija, tāpat kā kulta vienkāršība un morāles kodeksa cildenums.

Pilnīgi iespējams, ka Mozus nācis saskarē ar šiem sektan­tiem un pat piedalījies viņu slepenajās ceremonijās par godu saules dievam Atonam. Taču viņš droši vien arī saprata, ka Ehnatona dieva koncepcija vienkāršajiem ļaudīm bija pārāk grūti izprotama, lai to varētu pieņemt plašas izraēliešu ma­sas. Tāpēc Mozus bija spiests meklēt dažādus kompromisus, lai tikai tiem uzpotētu kaut vai pašus sākotnējos monoteisma principus. Šajā nolūkā viņš nolēma izmantot izraēliešu māņ­ticību, uzstādamies kā brīnumdaris, savās maģiskajās izdarī­bās izmantodams gan ēģiptiešu tempļos no priesteriem pār­ņemtās zināšanas, gan pieredzi, ko viņš bija guvis, uzturoties tuksnesī pie midiāniešiem.

Mēs jau zinām, ka Mozus pūlējās samierināt čūskas kultu ar jahvismu. Mozus dievs nav neredzama būtne, bet tam pie­mīt visi midiāniešu kara dieva atribūti. Šā dieva koncepcija ir tikpat primitīva, cik primitīvs bija izraēliešu saprāts. Pen­tateiha Jahve stipri atgādina beduīnu cilts virsaiti ar visām tā iezīmēm un trūkumiem. Viņš gāja izraēliešu kolonnas priekšgalā, dzīvoja apmetnes teltī, izkārtoja karavīrus kaujā un dusmās bija tik neapvaldīts, ka varēja nogalināt tūksto­šiem cilvēku, ja tie pretojās viņa gribai. Turklāt viņam bija raksturīgi tipiski tuksneša klaiņotāju tikumi. Nesaudzīgi viņš cīnījās pret morālu izlaidību, rūpējās par tīrību apmetnē un izraēliešu tautai pavēlēja izturēties viesmīlīgi pret svešinie­kiem, būt žēlsirdīgiem pret nabagiem un laipniem pret kara­gājienos sagūstītajām sievietēm. Savā aizsardzībā viņš ņēma pat kustoņus, lai tos pasargātu no cietsirdīgiem cilvēkiem.

Teorijai par Ehnatona ietekmi uz Mozus reliģiskajiem uz­skatiem ir tikai minējumu raksturs, turpretī citas ēģiptiešu ietekmes ir pierādāmas pavisam neapgāžami. Tā, piemēram, ebreji nepazina atsevišķu priesteru kastu. Klaiņojošo ebreju patriarhālajā iekārtā tai vienkārši nebija vietas, bet Gošenes zemē apmetušies izraēlieši, liekas, godināja ēģiptiešu dievus.

Atsevišķu priesteru kastu ar virspriesteri priekšgalā nodibi­nāja tikai Mozus. Kā faraona meitas audžudēls viņš bija tuvu iepazinis ēģiptiešu priesteru organizāciju un redzējis, cik spēcīgs atbalsts tā ir valdniekam un cik lielā mērā nivelē daždažādās provinciālā partikulārisma izpausmes Nīlas kras­tos. Šos novērojumus Mozus izmantoja gājienā uz Kānaānu, lai pārvarētu izraēliešos vēl tik dzīvo cilts instinktu un salie­dētu viņus vienotā sabiedriskā organizācijā. Par cementē­jošo materiālu vajadzēja būt īpašai priesteru kastai ar Āronu priekšgalā, kastai, kura tika pacelta pāri katrai atseviš­ķai ciltij un kurai deva lielu varu, piešķirot tai dažādas privi­lēģijas un tās autoritāti nopamatojot ar paša Jahves gribu. Kā liecina Koraha dumpis, izraēlieši jauno varu neļāva sev uz­spiest bez pretošanās un iebildumiem, jo ar teokrāfiskās iekārtas ieviešanu saasinājās šķiru pretešķības un radās jauni, sevišķi privileģēti sabiedriski slāņi.

Ēģiptiešu ietekme priesteru kastas nodibināšanā skaidri jaušama kaut vai Bībelē aprakstītajos liturģiskajos tērpos, kuri ir gandrīz precīzas Hēliopoles priesteru amattērpu ko­pijas. Vai vienīgā atšķirība ir tā, ka izraēliešu priesteri au­dzēja bārdas un matus, bet ēģiptiešu priesteri galvas no­skuva gludas. Šajā vienīgajā gadījumā Mozus, šķiet, nav iedrošinājies pārkāpt senseno semītu tradīciju.

Tāpat derības šķirsts ir aizgūts no ēģiptiešiem. Hēliopo­les un Tēbu priesteri svinīgās procesijās nesa mazas lādītes, kurās atradās kāds kulta priekšmets. Bet visinteresantākais ir tas, ka pāri šīm lādītēm izplēta spārnus divi ģēniji jeb labdarīgi gari. No tā secināms, ka pat ķerubi, kuri greznoja derības šķirstu, ir ēģiptiskas cilmes.

Kā sevišķi interesantu faktu šeit vērts atzīmēt to, ka de­rības šķirstu un svētnīcas telti no izraēliešiem savukārt aiz­guvušas beduīnu ciltis. Palmiras drupās atrastā romiešu laik­meta plakancilnī attēlots kamielis, kurš uz kupra nes mazu svētu telti. Šās ēģiptiski izraēliskās parašas pēdas saglabāju­šās līdz pat mūsu dienām. Tā, piemēram, Sīrijas tuksnesī kle­jojošās ruvelu cilts beduīni sev līdzi uz kamieļa vadā savādu no spraislīšiem izgatavotu un putnu spalvām pārklātu lādīti. To dēvē par Ismaēla šķirstu jeb markabu un uzskata par cilts relikviju.

Bībeles tekstos sastopams ne mazums citu vietu, kas ap­liecina ēģiptiešu ietekmi. Atcerēsimies gadījumu, kad Mozus aizsedz sev seju, bet uz galvas tam parādās ragi par zīmi, ka viņš ir svēts. Arī ēģiptiešu priesteri reliģisko ceremoniju svinīgos brīžos vai nākotni pareģojot aizsedza sev seju ar plīvuru. Bet ragi saglabājušies kā tāla atmiņu drumsla no tiem laikiem, kad izraēlieti pielūdza ēģiptiešu svēto vērsi Apisu, kurš — kā to liecina atgadījums ar zeita teļu — viņu dvēse­lēs bija atstājis dziļas pēdas. Tāpēc arī viņi saglabāja ragus kā svētuma simbolu. Ar ragiem izgreznojies Mozus Bībeles tekstā ir dieva svaidīts, dievišķīgas noslēpumainības apmir­dzēts cilvēks. Tieši tādu, bargu un diženu, ar ragiem pie gal­vas Mozu savā ģeniālajā skulptūrā attēloja Mikelandželo.

Patiesībā nav nekāds brīnums, ka Mozus atradās spēcīgā Ēģiptes ietekmē un zināja visas ēģiptiešu gudrības. Viņa vārds (senebreju valodā — Mošeh) nav ebrejiskas cilmes un etimoloģiski tiek atvasināts no ugaritiešu m-v-š, kas nozīmē jaundzimušu bērnu, vai no ēģiptiešu verba msj — dzemdēt. Grieķu pārveidojumā tas atrodams daudzu faraonu vārdos, piemēram, Tutmoss, kas nozīmē — dieva Tota bērns. Šā iemesla pēc daži zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka Mozus pēc tautības bijis ēģiptietis, kurš kā vajāts trimdinieks pievie­nojies izraēliešu ciltīm un ar laiku kļuvis tām par vadītāju.

Mēs jau teicām, ka Mozus reliģija bija sava veida sinkrē- tisms, kurā sakusuši senseni ebreju ticējumi kopš patriarhu laikiem, midiāniešu kara dieva kults un ēģiptiešu reliģiskie rituāli un priekšstati. Tāpat nedrīkst aizmirst nopietnas mezo­potāmiešu un kānaāniešu ietekmes. Tādā kārtā Mozus izvei­doja sintēzi, kura kļuva par radošo fundamentu ebreju pra­viešu vēlākajam ētiskajam monoteismam.

Stāstījumos par izraēliešu iziešanu no Ēģiptes mēs ik uz soļa sastopamies ar augstākā mērā pārsteidzošām lietām. Se­višķi intriģējošs ir Mozus pēcteča un Kānaānas iekarotāja Jozuas tēls, kurš daudzējādā ziņā ir mīklains. Jērikas atklā­jēji, kā mēs jau zinām, noteikti apgalvo, ka šis cietoksnis kļu­vis par laupījumu nezināmiem iebrucējiem 14. gadsimtā pirms m. ē., tātad aptuveni simts gadu pirms Ēģiptes izraē­liešu ierašanās. Tāpēc Bībeles Jozua nevarēja būt šā cietok­šņa uzvarētājs.

Vairāki Bībeles zinātnieki, turklāt ļoti izcili, mēģina šo di­lemmu izšķirt visai interesantā veidā. Viņu hipotēze reducē­jama uz šādiem argumentiem.

Ebreju tauta visā savas vēstures gaitā dalījusies divos skaidri atšķirīgos grupējumos: izraēliešos, kuri aizņēma Pa- lestīnas ziemeļus, un jūdos, kas bija apmetušies dienvidos. Starp abiem grupējumiem valdīja dziļš antagonisms. Tikai sa­mērā īsu laika posmu tie bija apvienojušies vienā saliedētā valstī, bet tas notika spaidu kārtā Saula, Dāvida un Salamana valdīšanas gados. Tūlīt pēc Salamana nāves valsts sašķēlās divās daļās, kuras savā starpā cīnījās ar tādu naidu, ka ne­kautrējās noslēgt savienību pat ar saviem sensenajiem kopī­giem ienaidniekiem. Ziemeļnovadu izraēlieši uzcēla sev jaunu galvaspilsētu Samariju, bet Jeruzaleme palika par jūdu valsts galvaspilsētu.

Pastāv uzskats, ka šis antagonisms nebija radies tikai divu, abās valstīs valdošu dinastiju sacensības rezultātā, bet tā iemesls slēpās dziļāk, kaut kādās etniskās atšķirībās.

Kā šīs atšķirības izskaidrot? Atbilde uz šo jautājumu var­būt rodama ķīļraksta plāksnītēs, kas atraktas Ehnatona galvaspilsētas drupās mūsdienu arābu ciematā Telelamarnā. Tā ir no 14. gadsimta pirms m. ē. saglabājusies diplomātiska sarakste. Ēģiptes kānaāniešu vasaļi tajā ziņo faraonam, ka viņu valstiņām uzbrūkot un tās izlaupot kaut kādas tuksneša ciltis, kuras dēvējot par habiriem. Ja zem šā vārda, kā spriež daži zinātnieki, slēptos ebreji, tad šīs vēstules pierādītu, ka ebreju ciltis iebrukušas Kānaānā jau pusotra gadsimta, pirms tur parādījās Ēģiptes izraēlieši. Zīmīgs ir vēi fakts, ka palī­dzību cīņā pret iebrucējiem lūdz tādas pilsētas kā Megida, Gezera, Aškelona, Lahiša un Jeruzaleme (Urusalima). Tur­pretī nekur šajā sarakstē nav pieminētas Sihema, Silo, Gibea, Mispa un Jērika. Ar ko tas izskaidrojams? Vai tās šajā laikā iebrucēji jau būtu iekarojuši? Bet vēl interesantāk ir tas, ka vienā,no vēstulēm minēts kāds pavēlnieks, vārdā Ješua. Ro­das jautājums, vai tas gadījumā nebūtu mūsu paziņa Jozua no Pentateiha?

Amerikāņu orientālists Pouels Deiviss un daži citi zinātnieki no tā secina, ka viens no ebreju cilšu atzarojumiem vai nu aizgājis no Ēģiptes jau gadus simt piecdesmit pirms Mozus, vai arī iebrucis Kānaānā no austrumiem kāda mums nezi­nāma Jozuas vadībā, un iebrucēji kopā ar citām pilsētām no­postījuši arī Jēriku.

Pēc šīs versijas, Mozus no Ēģiptes izvedis tikai Ievītu cilti. Šo tēzi it kā apstiprina tas, ka vienīgi Ievītiem, tāpat kā pa­šam Mozum, bija tipiski ēģiptiešu vārdi, piemēram: Pinehass, Hūrs, Hofnus, Pasurs, Putiels, Merāri un Kaširs. Tuksnesī vi­ņiem pievienojušās vēl citas ciltis, un tā izveidojies pietiekami spēcīgs bruņots kara pulks. Taču Ievīti, ņemot vērā viņu ierašanos no Ēģiptes un asins radniecību ar Mozu, šajā cilšu kopumā ieņēmuši privileģētu valdošas kastas stāvokli.

Šo faktu gaismā situācija Kānaānā kļūst saprotama. Zemes ziemeļos bija apmetušies to ebreju pēcnācēji, kuri Ēģiptē ne­kad nebija dzīvojuši vai arī aizgājuši no tās tik sen, ka paši to vairs neatcerējās. Kānaānā Viņi bija pārņēmuši vietējo iedzīvotāju kultūru un godināja to dievus. Turpretim zemes dienvidu daļu jeb Jūdu aizņēma no Ēģiptes atnākušie izraē­lieši. Abus grupējumus šķīra tik dziļas dažādības tradīcijās, ierašās un reliģiskos ticējumos, ka simtiem gadu ilgā dzīve kaimiņos un politiskā kopība nespēja tās izlīdzināt. Tā ra­dās pretišķības un brāļu kari, kas galu galā izraēliešus noveda līdz postam un bojā ejai.

Kānaānas ziemeļdaļas izraēliešiem bija savs tautas varonis, ko sauca Jozua. Kādreiz viņš tos bija vadījis veiksmīgās kau­jās un ieņēmis Jēriku. Turpretī dienviddaļas iedzīvotāji cildi­nāja Mozu, savu lielo vadoni, likumdevēju un pravieti.

Vēlāk, valsts vienotības laikmetā, kad valdīja ķēniņi Sauls, Dāvids un Salamans, Jeruzalemes priesteri, izmantodami Jū­das hegemoniju, uzsāka cīņu pret kānaāniešu dieviem un mēģināja ziemeļdaļas iedzīvotājiem uzspiest Jahves kultu kā vienīgo valsts reliģiju. Šī jahvisma cīņa pret Baālu un Aštarti aizpilda prāvu daļu Bībeles nostāstu un bija daudzu traģisku notikumu patiesais cēlonis.

Cenzdamies nostiprināt valsti un monarhiju, kā arī uztu­rēt Jūdas virskundzību pār citām valsts daļām, priesteri lik­vidēja visas svētnīcas Kānaānā un pārvērta Jeruzalemes templi par vienīgo Jahves kulta centru. Reizē ar to viņi cen­tās nolīdzināt abu iedzīvotāju grupējumu atšķirības reliģijā un kultūrā, lai panāktu arī garīgu vienotību. Šajā nolūkā viņi vienā fabulārā sižetā apvienoja abus atsevišķos tautas no­stāstu ciklus: ziemeļu ciklu par Jozuu un dienvidu ciklu par Mozu. Protams, Jozua šādi preparētā stāstījumā ieņēma otro vietu pēc Mozus kā viņa palīgs un pēctecis. Piesavinādamies Jozuu, no Ēģiptes iznākušo izraēliešu pēcnācēji, dabiski, pie­dēvēja sev arī Jērikas ieņemšanas godu. Jaunā versija jo vieglāk nostiprinājās, pateicoties tam, ka Izraēla ķēniņ- valsti ziemeļos sagrāba un izpostīja asīrieši. Jūdas valsts tā­dējādi kļuva par tautas tradīciju vienīgo mantinieku un tur­pinātāju, jo ziemeļu apvidus iedzīvotāji, kuri lielā skaitā bija iznīcināti vai aizvesti gūstā, patiesībā mitējās eksistēt.

Ja minētā hipotēze šādā veidā iztulko nostāstus par Jozuu (šeit nedrīkstam aizmirst, ka visa šī argumentācijas sistēma dibināta uz pieņēmumiem), mēs nebūsim pārsteigti, uzzinot, ka, pēc šīs teorijas, ar Āronu tāpat nav viss kārtībā. Penta­teiha vecākajās daļās viņš vispār netiek pieminēts, bet vēlā­kas cilmes tekstos viņam visumā ir otršķirīga loma. Šajā kon­sekvences trūkumā ieslēpta šāda alternatīva: vai nu Ārons ir vēsturiska figūra un tādā gadījumā viņš nevar būt Mozus brālis un Mozus iecelts virspriesteris, vai arī viņu no sākuma līdz galam izdomājuši Bībeles teicēji.

Jau pieminētais amerikāņu orientālists Pouels Deiviss izeju no šīs dilemmas meklē pārsteidzošā pieņēmumā. Viņš ap­galvo, ka Ārona iedibinātais vērša kults balstās uz patiesiem notikumiem. Un proti, ebreju ziemeļu ciltis jau simtiem gadu bija piekopušas vērša kultu, sākumā godinot to kā auglības dievu, bet vēlāk, jūdu ekspansijas iaika posmā, arī kā Jahves simbolu. Pēc atšķelšanās no Jūdas Izraēla ķēniņš Jeroboāms palielinājis šā kulta nozīmi, uzstādīdams vērša tēlus Bētelē un Danā. Deiviss uzskata par iespējamu, ka Arons savā laikā bijis šā kulta izcils priesteris un turienes garīdznieku kasta viņu godinājusi kā savu priekšteci.

Tagad rodas jautājums, kāpēc Bībeles sastādītāji savos stāstījumos iztēlo Aronu kā Mozus brāli un Jahves pirmo virspriesteri. Ziemeļu vērša kulta priesteris taču drīzāk būtu nopulgojams. Patiesi, viņu iztēlojumā redzot Āronu kā gļēvu cilvēku, kurš, pakļaudamies pūļa spiedienam, Mozus prom­būtnes laikā noslīdējis līdz kalpošanai elku dieviem, neap­šaubāmi jaušama nosodījuma pieskaņa. Jau tas fakts vien, ka šis atgadījums atzīmēts svētajos rakstos, ir visai izteiksmīgs, jo liecina, ka izraēliešu vidū nav aizmirsta Arona izcelšanās un viņa loma ziemeļu vērša kultā. Apraksts, kā atkritēji dejo­juši ap zelta teļu, ir pēdējais šo atmiņu uzplaiksnījums.

Šīs intriģējošās epizodes Bībeles nostāstos Pouelam Deivi- sam noderējušas par pamatu interesantam secinājumam. Par Jahves priesteriem — viņš paskaidro — sākotnēji varēja kļūt tikai Levija pēcnācēji. Viņi darbojās ne vien Jūdā, bet arī Kānaānas ziemeļu apvidos, kur vietējo ebreju cilšu vidū iz­pildīja Mozus ticības misionāru pienākumus. Taču līdzās Ie­vītiem tur darbojās cita priesteru kasta, kura piekopa Jah­ves kultu, godinot to vērša izskatā, un savas tiesības pama­toja ar to, ka viņi cēlušies no dižā virspriestera Ārona. Tādā kārtā izveidojās divas savstarpēji konkurējošas priesteru kor­porācijas, katra ar savām tradīcijām un ciltsrakstiem.

Kopš ziemeļu valsts sabrukuma priesteri centās kultu mo­nopolizēt Jeruzalemes svētnīcā. Tāpēc Kānaānā tika likvidēti visi citi kulta centri, bet bez amata palikušajiem priesteriem piešķirtas tiesības pildīt priesteru funkcijas Jeruzalemē. Taču viņu skaits, protams, bijis pārāk liels, un šo priekšrocību varēja izmantot tikai visizcilākie un bagātākie priesteri, bet pārējiem vajadzēja apmierināties ar svētnīcas kalpotāju lomu. Tādā kārtā vairums Ievītu zaudēja priesteru amatus un ieņēma zemākas pakāpes hierarhijā, kļūdami par priestera palīgiem.

Šie radikālie pārkārtojumi nenorisinājās bez cīņas. Pirms vairākiem gadsimtiem notikušo konfliktu atbalsis samanāmas nostāstos par Ievītu, Mirjamas un Arona dumpi. 4. Mozus grāmatas 12. nodaļas 2. pantā lasām, ka Ievīti kurnējuši pret Mozu un teikuši: «Vai tas kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai viņš nav arī ar mums runājis?» Pentateiha sastā­dītāji acīm redzami ir pūlējušies pierādīt, ka jaunā priesteru korporācija izveidojusies pēc paša Jahves atlases. Par pierā­dījumu tam viņi minēja brīnumu, kad Arona zizlis uzziedējis un nesis mandeles, bet Ievītus aprijusi zeme un Mirjama kļuvusi spitālīga. Vienīgi Arons palicis neskarts. Nav grūti saprast, kāpēc: priesteru interesēs taču nebija graut viņu priekšteča un pirmā virspriestera autoritāti, mazinot viņa cieņu tautas acīs, jo savas priekšrocības viņi pasludināja par Ārona nodibinātām. Jahve Aronam piedeva viņa kļūdu, tā­pēc ka jau iepriekš bija tam lēmis izcilu lomu savu piekri­tēju vidū.

Jaunā priesteru kasta galīgi izveidojās, dibinoties uz kom­promisu starp dienvidu Ievītu augstāko slāni un ziemeļu āro- nīdiem. Taču vajadzēja atrast ieganstu, kā zemāko priesteru acīs attaisnot savu privileģēto stāvokli. Uz tradicionālajām Ie­vītu tiesībām atsaukties nevarēja, jo Ievītu lielumlielai daļai tās taču bija laupītas. Turklāt jaunizveidotajā kastā bija uz­ņemta Kānaānas ziemeļapvidu priesteru aristokrātija, kura vis­pār nevarēja runāt par savu radniecību ar Ievītiem.

Tika atrasta visai atjautīga izeja no šīm grūtībām. Penta­teihā izvirzīta versija, ka Ārons bijis Mozus brālis un Mozus to iecēlis par Jahves pirmo virspriesteri. Piešķīruši Aronam tik lielu autoritāti, priesteri savas priekšrocības pamatoja ar to, ka viņi tiešā līnijā esot Arona mantinieki. Tādā veidā viņi mēģināja aizskarto Ievītu acīs attaisnot savu pirvileģēto stā­vokli tautas reliģiskajā dzīvē. Šo izdarību rezultātā vērša kulta augstais priesteris parādījās stāstījumā par izraēliešu iziešanu no Ēģiptes zemes, lai gan viņam ar Mozu nebija nekā kopēja un viņš dzīvoja citā Kānaānas daļā un citā laik­metā.

Kā redzam, Pentateihā mēs sastopamies ar daudziem mīk­lainiem notikumiem un problēmām. Pat nostāstā par Mozus nāvi ir daži apstākļi, kas rada pārdomas. Bībelē sacīts, ka Mozus nomiris Moābas kalnā un nav zināms, kur viņš apbe­dīts. Kā tad tā! Nomirst dižs tautas vadonis, likumdevējs un pravietis, bet no viņa nepaliek nekādu pēdu! Ne agrāk, drīz pēc viņa nāves, ne arī šodien nav zināms viņa kaps, kuru pa­teicīgā tauta varētu godināt! Tas jau ir kaut kas pārāk ne­parasts un nepiedzīvots!

Meklēdami šās vienreizējās mīklas atminējumu, daži zināt­nieki piegriezuši uzmanību tam, ka senajās mitoloģijās kautas varoņi bieži vien iet bojā noslēpumainos apstākļos. Pietiek šeit pieminēt kaut vai Hēraklu, Tēsēju un Korintā godāto Bellerofontu. Elija un Romuls, piemēram, uzbrauc debesīs uguns ratos, bet Ēdips iet bojā nepielūdzamo atriebes die­viešu eimenīdu birzī.

Tomēr ne visi pētnieki domā, ka Bībelē sniegtā versija būtu uzskatāma par tipisku Mozus tēla mistifikāciju. Apstāk­ļos, kādos viņš beidzis savu dzīvi, tie drīzāk meklē kādu patiesu traģisku notikumu pēdas. īsumā pastāstīsim par da­žām hipotēzēm, kādas līdz šim izvirzītas.

Pentateihā atrodam neskaidru pieminējumu par kaut kādu Mozus vainu. Tā nevarēja būt nenozīmīga, ja jau Jahve par sodu liedza viņam laimi" kopā ar Izraēla tautu ieiet Kānaānas zemē, kas taču bija visas viņa dzīvēs mērķis. Pēc dažiem no­rādījumiem Bībeles tekstā var secināt, ka Mozus savu pār­kāpumu izdarījis Kadešā. Varbūt Mozus vaina bija tā, ka viņa nevērības dēļ izraēlieši tur pietiekami stingri neievēroja pienākumu upurēt Jahvem un bija pametuši novārtā pat ap­graizīšanās rituālu.

Protams, var būt, ka versiju par Mozus vainu un viņam uz­likto sodu vēlāk izstrādājuši jūdu priesteri, lai ar šo piemēru parādītu, cik bargs sods gaida tos, kuri neievēro Jahves priekšrakstus un likumus. Tomēr nav izslēgts arī tas, ka šo versiju radījusi pati Izraēla tauta un tā cauri gadu simtiem saglabājusies no paaudzes paaudzē. Iespējams, ka izraēlieši tādā veidā pauda kādu skaidri neapzinātu sarūgtinājumu pret Mozu, kādu sensenu pārmetumu, taču reizē ar to arī mēģinājumu attaisnot pašiem savu rīcību.

Kāds varētu būt šis sarūgtinājums un kāda rīcība? Kā mēs atcerēsimies, izraēliešu attieksmi pret Mozu nepavisam nevar uzskatīt par idillisku. Nereti notikušas briesmu lietas. Piemēra dēļ atgādināsim kaut vai biežos strīdus un asiņainos slakti-, ņus, kuros dzīvību zaudēja daudzi jo daudzi tūkstoši cil­vēku. To inspirētājs bija pats Mozus, kas jebkuru nepaklau­sības mēģinājumu, jebkuru atkāpšanos no Jahves priekšrak­stiem sodīja ar neparastu bardzību un fanātismu. Tam Izraēla tautas paaudžu atmiņā vajadzēja atstāt dziļas, neaizdzijušas brūces.

Sakarā ar šiem faktiem vairāki Bībeles pētnieki izteikuši riskantu pieņēmumu, ka izraēliešu elku pielūdzēju dumpja laikā Moābas apmetnē Mozus ticis nogalināts un apbedīts vienā kapā ar citiem bojā gājušiem.

Sās pārdrošās tēzes piekritēji min dažus apstākļus, kuri pa­tiesi izraisa pārdomas. Vispirms no Bībeles teksta nepārpro­tami redzams, ka Mozus veselības stāvoklis viņa dzīves pē­dējā posmā bijis labs. Tiesa, viņš tolaik jau bija ļoti vecs, taču, kā lasāms 5. Mozus grāmatas 34. nodaļas 7. pantā, «viņa acis nebija palikušas tumšas, un viņa dzīves spēks ne­bija zudis». Tāpat norādīts, ka ar Mozus nāvi saistās it kā tīši noklusējumi. Liekas, tas ir viens no tiem retajiem gadīju­miem, kad diža tautas varoņa nāve aprakstīta tik strupiem vārdiem. Nav iespējams atvairīt iespaidu, ka sākotnējais, daudz sīkākais pārstāsts no Bībeles tekstiem vienkārši iz­mests un tās sastādītāji nolēmuši noklusēt kaut kādus ap­stākļus, kuri nesaskanēja ar iecerēto Mozus tēlu. Pēc dažu Bībeles pētnieku domām, miglainās norādes tieši uz tādu Mozus likteni atrodamas praviešu Hozeja un Āmosa rakstos, kā arī 106. psalmā.

Savu laikabiedru acīs Mozus bija despots, bet vēlākās pa­audzes aizvien vairāk atzina viņa milzīgos nopelnus ebreju tautas vēsturē un viņa ģēniju. Gadu ritumā, Mozu reabilitē­jot, viņa tēls ticis apvīts ar mītu un brīnumdarbu mirdzumu. Šādam tēlam vairs nepavisam nepiederējās varmācīgā nāve, jo pārāk brēcoša, pārāk nomācoša pēcnācējiem liktos tautas nepateicība un vaina. Tāpēc radās versija, ka Mozus miris dabīgā nāvē, tikai Jahve viņu par kaut kādiem grēkiem sodījis. Šādā gadījumā Izraēla tauta nenestu nekādu atbildību par Mozus nāvi, jo pats dievs tā gribējis, lai Mozus no dzī­ves šķirtos uz Apsolītās zemes sliekšņa.

Skaidrs, ka šo atjautīgo teoriju var pieņemt, bet var arī noraidīt, jo tā dibināta uz visai trūcīgiem pamatiem, Šis pie­mērs rāda, cik maz patiesībā zināms par Mozu un kādā no­slēpumā tīts ir viņa tēls. Taču ar visu to varam uzskatīt par samērā drošu tādu iespēju, ka patiesi dzīvojis izcils vadonis, vārdā Mozus, kurš Izraēla tautu izvedis no Ēģiptes nebrīves.

Teiksmās, kas pārmantotas no paaudzes paaudzē, senos laikos dzīvojošais vadonis kļuva par simbolu tautas cīņai par nacionālu neatkarību. Pamazām aizvien vairāk izbālēja vēs­turiskā tēla reālie vaibsti. Un, ja arī varētu pieņemt, ka Mo­zus patiesi dzīvojis, tad tomēr nav noliedzams, ka viņš tikai niecīgā mērā līdzinās tam Mozum, kāds rādīts Vecajā De­rībā.