Bībeles stāsti

SIMSONS UN DALĪLA.

Uz iemīlēšanos tik jestro Simsonu kārtējo reizi savaldzināja kāda cita filis- tiete, vārdā Dalīla, kura dzīvoja Sorekas ielejā. Taču viltīgais sievišķis nebija Simsona mītas cie­nīgs. Pie viņas ieradās filistiešu augstmaņi un teica:

«Pierunā tu viņu, lai viņš pasaka, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un sais­tīt, lai viņu pārvarētu; tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalu.»

Iedomājoties par tādu bagātību, pērkamajai padauzai acis vien iedzalkstījās, un viņa ar nepacietību gaidīja nākamo maiguma brīdi, lai, sataisījusi nevainīgu seju, iz­taujātu savu pielūdzēju, kur slēpjas viņa spēks. Bet Sim­sons jau bija kļuvis piesardzīgāks pret savām sirdspuķī­tēm un labāk prata pievaldīt mēli. Tāpēc viņš nosprieda izjokot pārlieku ziņkārīgo drostaliņu un tai kā vislielāko noslēpumu pastāstīja, ka viņš acumirklī zaudētu spēku, ja tiktu sasiets ar septiņām samitrinātām virvēm.

Nodevīgais meitietis naktī ar vislielāko nepacietību gai­dīja Simsonu aizmiegam, lai tad izpildītu savu nekrietno nodomu. Sasējusi viņu ar septiņām mitrām virvēm, tā slepšus izlavījās no mājas un atveda šurp filistiešus. Ienā­kusi istabā, Dalīla spalgā, it kā pārbīļa pilnā balsī iespie­dzās: «Simson, piesargies, filistieši!»

Spēkonis kā apsvilis pietrūkās no guļvietas, saraustīja virves kā satrupušas pakulu pinkas un zobgalīgi nosmējās par saviem vajātājiem, kuri laida ļekas vaļā.

Dalīla apgalvoja, ka arī pati gulējusi dziļā miegā un visskaidrāk viņas nevainību pierādot tas, ka viņa taču Simsonu laikus brīdinājusi. Spēkonis izlikās viņai ticam, bet, kad viltīgais sievišķis atkal nopūlējās izdibināt viņa spēka noslēpumu, nosprieda parotaļāties ar to kā kaķis ar peli.

Lāgu lāgiem it kā padodamies lūgumiem un prasīgo mīlas glāstu atmaidzēts, viņš tai pastāstīja uz ātru roku sagudrotas blēņas, kā laupāms viņa spēks, un mierīgi aizmiga daiļavas apskāvienos. Kādudien Simsons, piemē­ram, tai pastāstīja, ka viņu vajagot sasaistīt ar jaunām, nekad vēl nelietotām virvēm, bet citu reizi — kad iepriek­šējais paņēmiens bija izrādījies nederīgs — izklāstīja dīvainu paņēmienu, ka septiņas viņa matu šķipsnas vaja­got ieaust riestavā, bet tad to pienaglot pie grīdas. Pēc katra šāda mēģinājuma Dalīla piedzīvoja apkaunojošu neveiksmi, bet filistiešiem vajadzēja glābties bēgot, nopa­kaļ dzirdot zobgaļa kodīgos smieklus.

Tomēr ilgākam laika sprīdim šāda spēle bija pārāk bīs­tama. Divkosīgais meitietis jau bija izdibinājis sava sald- kaislā pielūdzēja vājās puses. Splīnīgi viņa tam liedza savus glāstus, sagandēja dzīvi ar ķildām un gaudām, līdz beidzot panāca, ka Simsons, nespēdams visu to vairs pa­ciest, svētā miera dēļ izpauda viņai savu noslēpumu, sacī­dams:

«Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu dievam īpaši novēlēts no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā katrs cilvēks.»

Dalīla aši pavēstīja saviem tautiešiem, lai tie jo žigli steigtos šurp ar apsolīto atlīdzību. Bet pēc tam savā klēpī iežūžoja Simsonu miegā un lika bārddzinim nocirpt viņa matus. Pēc tam Dalīla viņu uzmodināja, ar nicinājumu atgrūda no sevis un izdzina no mājas. Tajā pašā mirklī atskrēja ari filistieši. Simsons metās tiem virsū, nemanī­dams, ka viņa mati ir apcirpti un Jahve par nazīrieša so­lījuma pārkāpšanu atņēmis viņam bijušo spēku. Pēc īsas, nevarīgas pretestības viņu pieveica spēkā pārākie ienaid­nieki. Filistieši iekala Simsonu važās, izdūra viņam acis un gavilēdami aizveda uz Gāzu. Bezspēcīgo, acu gaismu zaudējušo gūstekni viņi atdeva pūlim, lai tas to apsmietu un nopulgotu, bet pēc tam iemeta tumšā pagrabā, piekala pie piedziņas un lika griezt dzirnakmeņus.