Bībeles stāsti

TAUTAS MODINĀTĀJS SAMUĒLS.

Sākās grūti nebrīves un apspiestības gadi. Silo pilsēta bija sa­grauta, tāpēc Samuēls pārcēla savu galvaspilsētu uz Ramataimu. Viņa zvaigzne atmirdzēja aizvien spožāk. Samuēls redzēja parādības, pareģoja nākotni un uzsāka cīņu pret kānaāniešu dieviem. Viņš nodibināja praviešu skolu, kur ar mūziku, dejām un bungu rībinā- šanu noveda pats sevi un savus mācekļus reliģiskas aiz­grābtības stāvoklī un tad sludināja drīzu Jahves uzvaru par Izraēla apspiedējiem. Pamazām visu zemi pārņēma fanātisks naids pret filistiešiem.

Samuēls nebija ne vadonis, ne karotājs, bet darbojās tikai kā tautas modinātājs un vieds pamācītājs. Viņš ne tikai ieņēma augsto virspriestera amatu, bet bija arī lai­cīgs soģis. Trīs reizes gadā Samuēls devās uz Bēteli, Gilgalu un Mispu, kur izskatīja tiesas lietas, un viņa spriedumus visas ciltis pieņēma bez jebkādiem iebildu­miem. Izraēla tautai atkal bija savs vadītājs, un tā pama­zām nostājās uz grūtā iekšējas atdzimšanas un politiskas vienotības ceļa.

Apritēja divdesmit gadi. Samuēls sasauca Mispā izraē­liešu kopsapulci, lai panāktu tautas saliedētību atbrīvoša­nās karā. Satrauktie filistieši izsūtīja lielu karaspēku, lai nomāktu jau pirmās pretestības dzirkstis. Bet, kad jau vajadzēja sākties bruņotai sadursmei, pēkšņi uznāca bries­

mīgs negaiss. Pērkona grāvieni un zibens uzliesmojumi izraisīja filistiešu rindās paniskas bailes. Izmantodami apmulsumu ienaidnieka karaspēkā, izraēlieši niknā sparā bruka tam virsū un satrieca pretinieku. Galīgi sakautie apspiedēji meklēja glābiņu bēgot un atkāpās uz savas ze­mes robežām. Mīts, ka viņi ir neuzvarami, bija tik spēcīgs, ka paši filistieši tam bija noticējuši. Tāpēc negaidītā sa­kāve viņus tā nomāca, ka uz ilgu laiku tiem zuda patika uzbrukt saviem kaimiņiem. Samuēls kopš šā laika varēja visus spēkus veltīt savas varas nostiprināšanai.

Ramataima kļuva par Ļzraēla reliģisko un pasaulīgo galvaspilsētu. Dižais pravietis un soģis uzcēla tur jaunu Jahves svētnīcu, un no turienes vadīja izraēliešu dzīvi.

Samuēlam bija tālu ejoši plāni. Viņš gribēja, lai nodi­binātā iekārta pastāvētu uz visiem laikiem un kā reliģiskā, tā laicīgā vara mantošanas ceļā saglabātos viņa dzimtā. Sajā nolūkā viņš abus savus dēlus apmācīja pārvaldes mākslā, ieceldams tos par soģiem Bēršebā. Tolaik Samuēls jau bija krietni gados, un viņam bija nepieciešama dēlu palīdzība.

Bet, ak, dīvainā likteņa ironija! Visi viņa plāni sabruka lo pašu iemeslu dēļ, kuri savā laikā bija sarūgtinājuši Eļa mūža vakaru. Ari Samuela dēli izrādījās bezģoži. Bū­dami nekrietni un mantas kāri, viņi ļāvās uzpirkties un sprieda netaisnu tiesu. Galu galā nonāca pat tik tālu, ka soģa amats tika visnotaļ noniecināts.

Samuēls bija pārāk vecs un iecietīgs pret saviem 'dēliem, lai pretotos ļaunumam. Tāpēc viņa nodibinātā iekārta tau­tai kļuva aizvien netīkamāka, jo sevišķi tādā laikā, kad filistieši atkal sāka uzmākties un līdz ar to radās nepie­ciešamība ievēlēt stingru karavadoni, kurš vadītu tautu cīņā par brīvības aizstāvēšanu. Kaimiņu tautām jau bija savi ķēniņi, un arī izraēlieši nonāca, pie pārliecības, ka vienīgi monarhistiskā iekārta var viņus glābt. Taču Sa- muēla cieņa vēl bija tik liela, ka kandidāta izvēlē izraē­lieši atstāja viņam brīvas rokas. Cilšu pārstāvji devās uz Ramataimu un sacīja viņam šādus vārdus:

«Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos; tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.»

Sī prasība Samuēlu dziļi aizskāra. Tā, raugi, tiek at­maksāts viss labais, ko viņš darījis savai tautai! Sadrūmis vaiga, viņš sāka domāt, kas būtu darāms, lai novērstu virspriestera varas samazināšanu un saglabātu teokrā- tisku iekārtu, nodrošinot amata pāreju savu dēlu rokās. Beidzot viņš paziņoja, ka atbildi došot nākamajā dienā.

Kad cilšu pārstāvji atkal sapulcējās viņa mājā, Samuēls tiem paziņoja, ka naktī viņam parādījies Jahve un rūg­tuma pilns pavēstījis:

«Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs! Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan mani atmetuši, lai es vairs nebūtu viņu ķēniņš. Tā viņi 'ir arvien rīkojušies, sākot ar to dienu, kad es tos izvedu no Ēģiptes; līdz pat šai dienai tie mani ir atstājuši un kalpojuši citiem, svešiem dieviem; tā nu viņi arī tev tagad dara.»

Taču brīdinājums, ka Samuēla atcelšana no amata un ķēniņa ievēlēšana apvainos Jahvi, neko nedeva, un cilšu pārstāvji ietiepīgi turpināja pieprasīt ķēniņu.

Tad Samuēls mēģināja viņus iebiedēt, izklāstīdams vi­sas nelaimes, ko sev līdzi nestu monarhija:

«Šādas tiesības būs ķēniņam, kas pār jums valdīs: viņš ņems jūsu dēlus par braucējiem saviem ratiem un arī, lai tie būtu viņa jātnieki, un arī lai tie tecētu viņa ratu priekšā. Un viņš tos tecels, lai tie būtu priekšnieki pār tūkstošiem un priekšnieki par piecdesmit vīriem; un citiem viņš liks, lai tie apartu un arī nopļautu viņa laukus, un vēl citiem, lai tie darina ir kara ieročus, ir ratu piederu­mus. Un jūsu meitas viņš ņems, lai tās gatavotu ziedes, butu par virējām un par cepējām. Un jūsu labākos tīru­mus, jūsu vīna kalnus un jūsu eļļas kokus viņš atņems jums un dos saviem kalpiem. Ari no jūsu druvām un no jūsu vīna dārziem viņš ņems desmitās tiesas nodevu un to nodos saviem ierēdņiem un saviem kalpotājiem. Viņš ņems ari jūsu kalpus un jūsu kalpones, jūsu labākos vēr­šus un jūsu ēzeļus, un ar tiem viņš veiks savus darbus savās saimniecībās. No jūsu sīklopiem viņš ņems desmito tiesu, un jūs būsiet viņam par kalpiem.»

Cilšu pārstāvji tomēr neizbijās no šiem drūmajiem pare­ģojumiem un neatkāpās no savas prasības. Samuēlam nekas cits neatlika, kā ar smagu sirdi solīt aplūkoties pēc ķēniņa tronim atbilstoša kandidāta.