BĪBELES STĀSTI

ĀBRĀMS RAIZĒJAS PAR PĒCNĀCĒJIEM*.

Ābramu nepārtraukti kremta šaubas. Sapnī viņš bija dzirdējis Jahves balsi apsolām, ka Kānaāna kļūs par dzimteni Ābrāma pēcnācējiem. Bet šim­brīžam viņam kā nebija, tā nebija dēla. Tā vien likās, ka par viņa mantinieku kļūs Ēliēzers no Damaskas. Abrāms viņu gan bija pieņēmis savā dzimtā, bet šā vai tā tas bija tikai mājas kalpotājs un svešu asiņu cilvēks.

Redzēdama Ābrāma raizes, Sāraja, kurai bērnu nebija, iežēlojās par viņu un nosprieda izmantot sensenu senču ierašu. Tā neauglīgai sievai atļāva atvest pie vīra ver­dzeni, bet dēlu, kurš bija radies no šāda sakara, tad at­zina par likumīgu dzimtas mantinieku ar visām pirm­dzimtā tiesībām. Sāraja izvēlējās verdzeni ēģiptieti Hagāru. Un patiesi, Abrāmam par lielu prieku, verdzene kļuva grūta.

Taču drīz vien mājās radās nesaskaņas. Hagāra pār­lieku dižojās ar to, ka savā klēpī nēsā Abrāma dēlu, un kļuva arvien nekaunīgāka. Sāraju urdīja greizsirdība un bažas par savu turpmāko stāvokli dzimtā, un viņa sarīkoja vīram scēnu, pārmezdama, ka vienīgi viņš pie visa vai­nīgs. Bet Ābrāms tikai grūši nopūtās un, negribēdams iejaukties sievu ķīviņos, noteica:

«Redzi, tava kalpone šeit ir tavās rokās, dari viņai, kas tavām acīm labpatīk.»

' Pastāv uzskats, ka Salema ir tā pati Jeruzaleme, tolaik jebusiešu pilsēta, kas vēlāk kļuva par Izraēla galvaspilsētu.

Viņš nespēja iedomāties, ka Sāraja savās dusmās va­rētu aiziet tik tālu, ka padzīs verdzeni no mājas. Hagāra, asarām pārplūzdama, devās prom, kur acis rāda. Bez jeb­kāda mērķa viņa klīda pa tuksnesi un, nerazdama sev mājas vietu, aizmiga zem klajas debess pie ūdens avota. Tad viņai parādījās eņģelis un vaicāja:

«No kurienes tu nāc un kur tu ej?»

Bet Hagāra atbildēja:

«No savas valdnieces Sārajas es esmu bēgusi.»

Tad eņģelis viņai teica:

«Atgriezies pie savas valdnieces un pazemojies zem tās rokas.»

Hagārai jau bija gana klaiņot, viņa tūdaļ paklausīja eņģeļa balsij, atgriezās mājās un nolūdzās savu kundzēni. Drīz vien viņa dzemdēja dēlu, kuram deva vārdu Isrnaēls.