BĪBELES STĀSTI

DERĪBAS ŠĶIRSTA BRĪNUMAINAIS LIKTENIS.

Pec sakaves pie Afekas visa Izraēla valdīja gau­žas bēdas. Filistieši iebruka Efraima cilts novadā un nopostīja Silo pilsētu, Izraēla cilšu reliģisko un pasaulīgo galvaspilsētu. Bojā gāja arī Mozus svētā saiešanas telts, vienīgā likumīgā Jahves svētnīca. Izraēlie­šiem sākās ilgs verdzības un apspiestības periods, kad tauta vairs nepazina prieka un krita galīgā izmisumā.

Taču šajās vistumšākajās posta dienās pēc kāda laika iemirdzējās pirmais cerību stariņš. No filistiešu zemes, izplatoties no mutes mutē, no ciemata uz ciematu un pil­sētas uz pilsētu, šurpu plūda dīvainas un satraucošas vēstis.

Ļaudis stāstīja, ka filistieši aizveduši derības šķirstu uz Ašdodu un novietojuši to sava visaugstākā dieva Da- gona templī. No rīta, kad viņi iegājuši svētnīcā, tie ar pārsteigumu ieraudzījuši, ka Dagona tēls novēlies uz grī­das pie derības šķirsta. Filistieši to atkal uzstādījuši uz postamenta. Taču nākamajā dienā Dagons atkal atrasts guļam zemē, turklāt tam bijušas atlauztas rokas un galva. Tajā pašā laikā zemi izpostījuši milzīgi peļu bari, aprī­dami ražu un izplatīdami negantu sērgu.

Ašdodas iedzīvotāji sasaukuši filistiešu augstmaņu ap­spriedi un paziņojuši, ka par katru cenu grib tikt vaļā no bīstamās trofejas. Tāpēc derības šķirsts pārvests uz Gatas pilsētu. Bet arī tur tūlīt sākusies briesmīga sērga, kurā apmiruši daudzi cilvēki. Kad bīstamais kara laupījums beidzot tika nogādāts uz Ekronas pilsētu, tās iedzīvotāji nikni protestējuši, sacīdami:

«Vai jūs esat atnesuši Izraēla dieva šķirstu pie mums, lai mūs un mūsu tautu nomaitātu?»

Tad tikusi sasaukta jauna dižciltīgo apspriede. Tagad vairs neviena filistiešu pilsēta, nedz arī ciemats nav gri­bējuši pieņemt ar zeltu apsisto šķirstu, lai gan tā vērtība bijusi milzīgi liela. Ļaudis aiz bailēm drebējuši tā ma­ģiskā spēka priekšā, kuru filistiešu pilsētas jau gana bija izbaudījušas.

Beidzot filistiešu zintnieki devuši padomu šķirstu atdot atpakaļ izraēliešiem. Tad to iekrāvuši pajūgā, kurā iejūg­tas nesen atnesušās govis. Tajā ielikta arī lādīte ar izpirk­šanas upuriem no piecām galvenajām filistiešu pilsētām.

Govis palaistas savā vaļā bez braucēja. Bet tavu brī­numu! Tās nav vis lauzušās atpakaļ laidarā pie saviem

teļiem, bet pretēji mātes instinktam, žēli maudamas, devu­šās uz Izraēla robežas pusi.

Pēc septiņiem gūsta mēnešiem derības šķirsts atgriezās pie savas tautas. Bet-Semešā izraēlieši pašlaik pļāva kvie­šus, kad, sev par priecīgu pārsteigumu, ieraudzīja aizjūgu ar svēto šķirstu. Viņi tūdaļ izcēla to no vezuma un nolika tīrumā uz liela akmens. Bet pēc tam sacirta aizjūgu ga­balos un upurēja govis, sadedzinot tās uz altāra.

Taču viņi tūlīt ari noziegušies, pieļaudami svētuma no- zaimojumu. Un proti — ļaudamies grēcīgas ziņkāres kār­dinājumam, viņi ielūkojušies šķirstā, lai redzētu, kas tur īsti atrodas. Tad Jahve sadusmojās un atņēma dzīvību vairāk nekā piecdesmit tūkstošiem Bet-Semešas iedzīvo­tājiem. Derības šķirstu aizveda uz Kirjat-Jearimu, kur to nodeva Aminadaba un viņa dēla Eleāzara gādībā. Tur šķirsts glabājās līdz tam laikam, kad Dāvids to svinīgi pārveda uz Jeruzalemi.