Līgumā ar viņam draudzīgo Abime- lehu Ābrahāms bija nodrošinājis sev tiesības ganīt lopus ķēniņa zemē un izmantot tur akas. Taču šī zeme viņam pārāk atgādināja skumjos brīžus, kuri bija saistīti ar mīļotās Hagāras un pirmdzimtā dēla Ismaēla zaudējumu. Tāpēoviņš pārcēlās uz Hebronu, kur kādreiz Mamres ielejā zem šalkojošiem ozoliem bija tik laimīgi dzīvojis. Bet tur, viņam par lielām bēdām, nomira Sāra. Viņai bija jau simt divdesmit septiņi gadi, un tālā pārgājienā grūtības droši vien bija paātrinājušas viņas nāvi.
Ābrahāms devās pie vietējā hetu ķēniņa* un, zemu klanīdamies, lūdza atļauju apbedīt dārgās mirstīgās atliekas šī valdnieka zemē. Valdnieks Ābrahāmu uzņēma laipni un piešķīra viņam vietu hetu kapsētā. Taču reliģisku apsvērumu dēļ Ābrahāmam tas nebija pieņemams. Turklāt viņš baidījās, ka Sāras apbedīšanu kopējā kapsētā heti varētu iztulkot kā viņa pakļaušanos vietējam ķēniņam. Bet Ābrahāmam dārga bija brīvā ganu dzīve, un viņš vērīgi raudzījās, lai nekas neapdraudētu viņa cilts un reliģisko neatkarību. Tāpēc viņš atteicās no piedāvātās apbedījuma vietas hetu kapsētā un lūdza ķēnjņa gādību, lai bagātais hets Efrons pārdotu Ābrahāmam Makpelas alu, kas bija visai piemērota dzimtskapeņu iekārtošanai.
Efrons izrādījās augstsirdīgs cilvēks un gribēja atdot alu par velti. Taču Ābrahāms tam nepiekrita un tiepās, ka viņš katrā ziņā samaksāšot. Galu galā Ābrahāms alu ieguva par četriem simtiem sudraba seķeļu.
Sāru svinīgi apbedīja jauniegūtajās dzimtskapenēs. Bērēs piedalījās daudz hetu, kuri Ābrahāmu ļoti cienīja. Makpelas ala Mamres apkaimē kļuva par pirmo patriarhu dzimtskapiem, kur mūžīgas atdusas vietu atrada Ābrahāms, Izāks un Jēkabs.