Bībeles stāsti

ĪZĀKA DIENAS UN NEDIENAS.

Hebronas no­vadu, kur Izaks dzīvoja jau ilgus gadus, piemek­lēja sausums un bads. Tāpēc viņš nolēma pārcelties uz Gerāras ķēniņa Abimeleha, kādreizējā Ābrahāma drauga, zemi. Kad Izāks tur ieradās, turienes iedzīvotāji.nevarēja vien beigt jūsmot par Rebekas skais­tumu. Bīdamies, ka tie varētu viņu nogalināt un Rebeku, ar varu aizvest, Izāks visiem stāstīja, ka Rebeka ir viņa māsa.

Bet gadījās, ka Abimelehs kādu dienu palūkojās pa logu • un gauži izbrīnījās. Viņš bija ieraudzījis Izāku ķircinā­mies ar Rebeku ne jau tā, kā brāļi parasti ķircinās ar māsām. Tad ķēniņš izsauca īzāku pie sevis un teica viņam:

«Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: Tā ir mana māsa?»

Izāks nokaunējās un atbildēja:

«Tāpēc, ka es domāju, ka man būs jāmirst viņas dēļ.»

Taču ķēniņš viņu skarbi sarāja:

«Kāpēc tu šādas lietas esi mums darījis? Daudz netrūka, lai kāds no šiem ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu. Tu mums būtu uzkrāvis lielu noziegumu.»

Galu galā ķēniņš Izākam piedeva viņa viltību, tāpat kā savā laikā bija piedevis Ābrahāmam, bet saviem ļaudīm paziņoja: ja kāds iedrošināsies aizskart Rebeku, tāds tiks sodīts ar nāvi.

Gerārā Izāks kopa lopus, taču pirmo reizi pievērsās arī zemes apstrādāšanai. Sajā ziņā viņam bija krietni pa­nākumi, un nereti viņš ievāca simtkārtīgu ražu. Drīz vien Izāks kļuva ļoti bagāts cilvēks, kuram piederēja plaši aitu un liellopu ganāmpulki, kā arī daudz kalpu. Tas vietējos iedzīvotājos izraisīja skaudību. Gerāras gani uzsāka ķil-

das un kautiņus ar Izāka ļaudīm aku dēļ, kuras savā laikā bija izracis Ābrahāms. Izāks pārcēlās no vienas vietas uz otru, taču, kolīdz viņš izraka jaunu aku, tā skauģi to aizbēra ar smiltīm.

Galu galā viņš nosprieda pārvākties uz Bēršebu, kur uzcēla dievam altāri. Tur pie viņa ieradās Abimelehs kopā ar kādu draugu un sava karaspēka pavēlnieku, lai atvai­notos par Izākam nodarītām pārestībām. Bet Izāks ar rūgtumu viņam vaicāja:

«Kāpēc jūs nākat pie manis? Jo jūs tašu ienīstat mani un esat mani aizsūtījuši prom no sevis.»

Uz to Abimelehs atbildēja:

«Mēs redzēt redzam, ka tas kungs ir bijis ar tevi, un tā mēs domājām, lai būtu solījums mūsu starpā — starp mums un starp tevi, un lai nodibinātos saderība mūsu vidū, un tu nedarītu mums nekā ļauna, kā arī mēs tevi neesam pazemojuši, ka esam tev tikai labu vien darījuši, tevi mierā esam atlaiduši uz šejieni, tu tā kunga svē­tītais.»

Un tā atkal iestājās saticība starp ebrejiem un vietējo ķēniņu. Izāks ciemiņiem sarīkoja dzīres un, kad tie bija paēduši un padzēruši, mierīgi atlaida uz mājām.