Kopš dievnama atjaunošanas bija pagājuši četrdesmit trīs gadi. Uz Persijas troņa nāca Artakserkss I (465.—424. g. pirms m. ē.). Babilonā tolaik dzīvoja mācīts un Mozus bauslībā izglītots vīrs, vārdā Ezra. Atbraucēji no Jeruzalemes atveda viņam satraucošas ziņas, ka jūdu tauta kļuvusi nolaidīga reliģisko pienākumu izpildē un tai draudot pārtautošana jaukto laulību pēc ar apkārtējām arābu ciltīm.
Ezra bija jau krietni gados, taču, neraugoties uz to, apņēmās tūlīt doties uz Jūdu, lai uzmundrinātu savu tautu.
Artakserkss, kuram Ezra lūdza atļauju aizbraukt, uzņēma viņu ļoti labvēlīgi. Ķēniņš viņam ne tikai kā neliedza izbraukšanas atļauju, bet no saviem dārglietu krājumiem ziedoja arī daudz zelta un sudraba Jeruzalemes svētnīcas izrotāšanai. Bez tam viņš Kānaānas pārvaldniekam deva norādījumu sirmajam jūdu repatriantam izmaksāt simt talentu sudraba un apgādāt viņu ar nepieciešamo pārtiku.
Ezra savukārt izsludināja ziedojumu vākšanu starp Babilonā dzīvojošiem tautiešiem un, sadabūjis tādā ceļā ievērojamas vērtības, 458. gadā pirms m. ē. devās tālajā ceļā. Ar viņu kopā gāja, neskaitot sievietes un bērnus, 1576 vīrieši, kuri bija nolēmuši atgriezties dzimtajā zemē.
Pēc četrus mēnešus ilga ceļojuma repatrianti sasniedza Jeruzalemi. Ezra sparīgi ķērās pie reformām, kurām vajadzēja veicināt Jūdas atdzimšanu. Tas, ko viņš redzēja Jeruzalemē, viņu bezgala sarūgtināja. Tā kā ebreju sieviešu trūka, daudzi jūdi bija apprecējušies ar kānaāniešu, hetiešu, filistiešu, jebusiešu, amoniešu, moābiešu, ēģiptiešu
un amoriešu meitām. Pat priesteriem un tautas vadītājiem bija cittautiešu sievas. Jeruzalemes ielās skanēja visdažādāko valodu un izlokšņu juceklis, un izredzētajai tautai draudēja drīza iznīcība.
Ezra bija dziļi satriekts. Viņš sadriskāja savu apmetni, izmisumā plosīja bārdu un augu dienu, pārmēra raižu kremsts, sēdēja kā sastindzis. Pie viņa sapulcējās ļaudis, kuriem vēl dārgs bija dieva vārds, lai kopīgi pielūgtu Jahvi.
Vakara upuru laikā Ezra dievnama priekšā nokrita ar seju uz zemes un tik gauži raudāja un vaimanāja, ka viņam līdzi sāka raudāt arī visi tur sapulcējušies jeruza- lemieši.
Pateicoties Ezrās pūliņiem, beidzot tika pieņemts lēmums, ka visiem, kuri bija apprecējuši sveštautu sievas, trīs dienu laikā vajadzēja aizsūtīt tās projām, citādi viņiem draudēja mantas un pilsoņu tiesību zaudēšana. Nesaudzīgais dekrēts padarīja nelaimīgas un izjauca daudz ģimeņu, jo atrāva iemīļotas sievas no saviem vīriem un gādīgas mātes no bērniem. Turklāt tas pasliktināja attiecības arī ar apkārtējām tautām,-kuras apvainojās, ka viņu meitas tik nevērīgi tika atstumtas. Jūdu tauta gan saglabāja savu rases 1111 reliģisko nošķirtību, taču kopš šā laika dzīvoja pilnīgā izolācijā naidīgā vidē.