BĪBELES STĀSTI

SASTAPŠANĀS AR ĒZAVU.

Beidzot savu karavīru priekšgalā parādījās Ezavs. Bet Jēkabs, nerau­goties uz dieva svētību, vēl aizvien baidījās, ka viņu neievilina lamatās. Uzzinājis, ka brālis ir jau tuvu, Jēkabs satrauktā steigā sadalīja dzimtu trijās gru­pās. Pašā priekšā viņš izvirzīja abas piegulētājas ar viņu bērniem, pēc tam Leu ar tās pēcnācējiem, bet beigās at­stāja Rāheli ar Jāzepu, jo tie viņam bija vismīļāki.

Taču Jēkabs pārliecinājās, ka neviens viņa ļaudis neaiz­skar. Tad viņš iedrošinājās tuvoties brālim un vislielākā pazemībā paklanījās līdz pašai zemei. Izrādījās, ka Ezavs senās pārestības nodevis aizmirstībai. Dziļā sirsnībā viņš apskāva Jēkabu un aiz liela prieka apraudājās. Ieraudzījis sieviešu un bērnu varzu, Ēzavs nevarēja apvaldīt izbrīnu un jautāja, vai viss šis bars patiešām ir brāļa ģimenes locekļi.

«Tie mani bērni, ar kuriem dievs ir svētījis tavu kalpu,» Jēkabs paskaidroja.

Tad arī piegulētajās ar bērniem un kalpones pienāca tuvāk un paklanījās. Ezavs tikai tagad ievēroja milzīgos ganāmpulkus, kurus dzina Jēkabam pa priekšu.

«Kas tas tev par pulku, ko es esmu sastapis?» viņš jau­tāja, bet, kad Jēkabs steidzās atbildēt, ka tie domāti vi­ņam, Ezavs ilgi negribēja dzirdēt ne par kādām dāvanām. Bagātīgās veltes viņš "pieņēma tikai tad, kad Jēkabs neat­laidās, un savukārt ielūdza brāli savā kalnu mītnē, iero­sinādams tālāko ceļu iet kopā. Taču Jēkabs vēl aizvien neuzticējās Ezavam. Šķietami viņš it kā pieņēma ielū­gumu, tikai atrunājās, ka nevarēšot ceļu veikt kopīgi, jo viņš virzoties ļoti lēni un bieži apstājoties ilgākai atpūtai, lai nenogurdinātu dzīvniekus un tādā kārtā neļautu sa­mazināties ganāmpulkiem. Tomēr Jēkabs apsolījās iet nopakaļ brālim un ierasties ciemos viņa mājās Seīras augstienē.