Bībeles stāsti

GĀJIENS CAURI TUKSNESIM.

Tālāk izraēlieši devas uz Sūras tuksnesi. Ceļš veda pa apvidiem, kuros trūka ūdens. Veselas trīs dienas viņi nebija baudījuši ne lāsi, bet, kad beidzot ar pūlēm aiz­vilkās līdz Mārai, izrādījās, ka turienes ūdens ir rūgts. Nogurušajiem un slāpju izmocītajiem ceļiniekiem tas bija pārāk sāpīgs sitiens, un apmetnē atkal atsākās gaušanās un izmisums. «Ko mēs dzersim?» tauta kurnēja. Taču Mo­zus aši vien novērsa nelaimi. Viņš iemeta akā kaut kādus turpat tuvumā savāktus zariņus, un, ļaudīm par priecīgu izbrīnu, ūdens kļuva salds un dzeršanai noderīgs. Atspir­gušie ceļinieki pēc tam devās uz Elimu, kas bija īsta para­dīzes oāze ar septiņdesmit zaļojošām palmām un div­padsmit kristāldzidra ūdens avotiem.

Taču no šejienes vajadzēja iet tālāk^ Tieši sešas nedēļas pēc tam, kad izraēlieši bija atstājuši Ēģipti, viņu kolonna apmetās Šinas tuksnesī starp Elimu un Sinaju. Uzturēša­nās tur bija ļoti grūta. Mocīja nežēlīga saules svelme, turklāt beidzās arī pārtikas un ūdens krājumi.

«Dod mums ūdeni, ka varam dzerti» sauca izslāpušie ļaudis.

Bet Mozus atbildēja:

«Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt to kungu?»

Vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas vēl nebija piera­duši pie skarbās dzīves tuksnesī, bads un slāpes likās īsta mocība. Kā aizvien, visa vaina tika piedēvēta Mozus un Arona vieglprātībai. Abu vadītāju teltis ielenca ļaužu bari, gauzdamies par savu sūro likteni un izkliegdami apvaino­jumus, kuros bija gan izmisums, gan nikna apsūdzība.

«Kaut tā kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.»

Sie vārdi Mozum rādīja, cik dziļi izraēliešos vēl bija iesakņojies verdzības gars, ja jau viņi augstāk par brī­vību vērtēja maizes ņuku un gaļas podus. Tas dziļi sāpi­nāja Mozus sirdi, tomēr viņš nomierināja tautu, apgalvo­dams, ka Jahve noteikti nepametīs postā savus piekritējus un paēdinās tos ātrāk, nekā varētu gaidīt.

Un, raugi, pievakarē šis solījums piepildījās. No aus­trumu puses atlidoja nepārskatāmi paipalu bari un tūlīt nolaidās zemē. Tālajā lidojumā pagurušie putni gurdi pli­vināja spārnus un bija viegli notverami ar kailām rokām. Apmetnē sākās drudžaina rosme, iedegās ugunskuri, un drīz vien visapkārt uzvēdīja uz iesmiem ceptas putnu ga­ļas kairinošā smarža.

Sātīgi paēdušie izraēlieši likās gulēt, vai līdz debesīm cildinādami Mozus brīnumdarītāja spēku. Gaismiņai aus­tot, kad visus modināja sudraba tauru junda, viņi aiz iz­brīna berzēja acis. Cik tālu vien sniedzās skatiens, viss stepes plašums bija noklāts ar baltiem graudiņiem, kuri atgādināja krusu. Izraēlieši izskrēja laukā, lai šo dīvaino parādību aplūkotu tuvāk. No telts iznāca arī Mozus un ar uzvarētāja smaidu paziņoja, ka tā ir manna, ko Jahve viņiem atsūtījis maizes vietā. Ļaudis kādu brīdi vilcinājās iebaudīt savādos graudus, bet, pārliecinājušies, ka tie pēc garšas atgādina medus maizi, ar līksmiem izsaucieniem pauda savu pārsteigumu un steidzīgi sāka tos savākt. Drīz vien izrādījās, ka pa dienu šos graudiņus var salasīt tādā daudzumā, kāds nepieciešams iztikai, un kopš šā laika tuksneša manna veselus četrdesmit gadus viņiem bija dienišķās maizes vietā.

Nākamā apmetnes vieta bija Refidima. Bet tur nebija nevienas akas, un izraēlieši atkal cieta no ūdens trūkuma. Apmetnē sākās kurnēšana un draudēja izcelties dumpis. Tad Mozus devās pie Horebas kalna, kas pacēlās netālu no apmetnes. Apstājies kalna piekājē, viņš, pagurušajai tautai redzot, ar zizli sita pret stāvu klinti. Un tajā pašā mirklī no klints plaisas izvirda dzidra kalnu ūdens šalts. Redzēdami šo brīnumu, izraēlieši pirmajā mirklī aiz pār­steiguma sastinga, bet drīz vien atģidās, sacēla līksmu kņadu un, Mozu cildinādami, cits par citu spiedās pie ūdens, lai piepildītu krūkas un citus traukus, kādi vien pagadījās pa rokai.

Kolīdz izraēlieši bija remdējuši slāpes un padzirdinājuši savus kustoņus, viņi izdzirdēja kaujas saucienus un ļoti pārbijās. Pirmo reizi viņiem vajadzēja mēroties spēkiem ar tuksneša kareivīgajām ciltīm. Tie bija amalekieši, kas uzmācās ar karu, lai aizšķērsotu ceļu svešajiem ienācējiem un gūtu laupījumu. Cerēdami uz vieglu uzvaru, viņi tomēr alojās. Mozus uzticēja savu spēku vadību Jozuam, kurš izrādījās par spējīgu un drosmīgu karavadoni. Aši un iz­veicīgi viņš veda savus karapulkus pret uzbrucējiem, un drīz vien sākās sīvs kautiņš.

Mozus kopā ar Aronu un Hūru uzkāpa pakalnā, lai se­kotu kaujai, kura ar mainīgām sekmēm ilga no agra rīta līdz vakara krēslai. Kad Mozus pacēla rokas augšup, uz­varu guva izraēlieši, bet, kad tās nolaida lejup, virsroku ņēma amalekieši. Tā tas turpinājās stundām ilgi, līdz bei­dzot rokas viņam pagura un nevarīgi noslīga lejup. Lai novērstu sakāvi, Arons un Hūrs nosēdināja Mozu uz akmens un no abām pusēm atbalstīja viņa rokas. Un tā pievakarē Jozua satrieca naidniekus un piespieda tos bēgt. Izraēlieši kaujas laukā uzcēla altāri pateicības upuriem, bet Jahve uzdeva Mozum ierakstīt šo uzvaru grāmatā, lai tās piemiņa saglabātos mūžos. «Ieraksti to piemiņai grā­matā un liec to Jozuam ausīs, ka es pilnīgi izdeldēšu Amaleka vīru piemiņu no zemes virsus.»

Drīz vien ziņa par lielo uzvaru nonāca līdz Jetrum, midiāniešu priesterim un Mozus sievastēvam. Nekavējoties viņš ieradās izraēliešu apmetnē, atvezdams znotam viņa sievu un abus dēlus, Geršomu un Ēliēzeru. Pirms faraona pieveikšanas un izraēliešu izvešanas no Ēģiptes Mozus savus tuviniekus bija aizsūtījis uz midiāniešu zemi.

Nākamajā dienā Mozus apsēdās savas telts priekšā, lai ļaudīm izspriestu tiesu. No agra rīta līdz vēlam vaka­ram viņš noklaušināja lieciniekus, iztiesādams pat vis­sīkākās lietas. Jetrus augošā izbrīnā nolūkojās, kā Mozus nopūlas augu dienu, tērēdams laiku pat gluži nenozīmīgu ķīviņu izšķiršanai. Būdams šajā ziņā ar daudz lielāku pie­redzi, Jetrus savam znotam atklāti pasacīja, ko viņš par to visu domā:

«Kas tas ir, ko tu dari tautai? Kādēļ tu sēdi atsevišķi un tauta stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram? … Tā nav labi, kā tu to dari! Tu pagursi un tavi ļaudis, kas ir te pie tevis, jo pārāk grūts tev ir šis pienākums, tu nevari to izpildīt viens-pats.»

Kad Mozus viņam jautāja, kā tad vajadzētu rīkoties, Jetrus viņam ieteica sadalīt ļaudis grupās, kurās būtu pa tūkstotim, simtam, piecdesmit un desmit cilvēku, katrai grupai ieceļot priekšniekus, kas tajā pašā laikā būtu arī tiesneši sīkākās lietās, un tādā kārtā tikai vissvarīgākās caur .aizvien augstākām instancēm nonāktu līdz Mozum.

Gudrā midiāniešu priestera padoms tika ņemts vērā, un tādā kārtā līdz šim neorganizētie izraēliešu pūļi guva pamatus savai vēlākajai sabiedriskai iekārtai.