Bībeles stāsti

IZRAELS IEKĀRTOJAS KĀNAANĀ.

Pēc Mozus un Jozuas nāves neradās neviena līdzīga vēriena vīra. Izraēla ciltis izklīda pa Kānaānu, mierīgā ceļā vai arī ar ieročiem ieņemdamas tām paredzētos apvi­dus. To starpā nebija saticības. Cilšu savstarpējā nenovī­dība, strīdi robežu dēļ un lokālā godkāre darīja vaļīgas vienotības saites un vājināja tautas kopību, kas bija tik nepieciešama, lai savās rokās noturētu iegūtās zemes.

Saķildojušās ciltis, kuras bija pamestas katra tikai saviem spēkiem, nespēja novest līdz galam Kānaānas iekarošanu. Vietējās tautas, kuru pretestība nebija pilnīgi salauzta, gaidīja izdevīgu brīdi, lai atgūtu zaudētās pla­tības. Hivieši, kānaānieši, amorieši un jebusieši visā pil­nībā bija saglabājuši spēkus savas neatkarības nosargā­šanai. Jeruzaleme, Gaza, Aškelona, Eglona un daudzas citas kalnos un ielejās izkaisītas nocietinātas pilsētas, ku­ras Jozua nebija ieņēmis, nemitīgi apdraudēja iebrucējus.

Bet daudzus gadus ilgajos klaiņojumos un karā noguru­šās Izraēla ciltis alka pēc iespējas drīzāk izbaudīt savas uzvaras augļus. Tās taču tagad bija ieguvušas leknas ganības, iekoptus tīrumus, olīvu dārzus un vīna kalnus. Beidzot bija piepildījušies izraēliešu sapņi par mierīgu un pārticīgu lopkopju un zemes arāju dzīvi. Kādas tagad, pēc Jahves solījumu izpildes, varēja būt runas par karu! Ar apkārtējām Kānaānas tautām bija iespējams kaut kā vie­noties, nodibināt miermīlīgas attiecības un tādā kārtā gūt iespēju sākt saimniekot pakļautajās zemēs. Un tā arī pa­tiešām notika: izraēlieši izveidoja it kā saliņas apkārtējā Kānaānas tautu jūras vidū.

Sīs vājuma sekas nenācās ilgi gaidīt. Izraēlieši bija vienkārši un skarbi cilvēki, tuksneša iemītnieki, un kānaā­nieši pārspēja viņus ar savu bagāto civilizāciju un kul­tūru, prata celt lielas pilsētas, un turklāt viņu valoda bija tuvu rada ebreju valodai. Jēkaba pēctečiem draudēja pa­rastais barbarisko iebrucēju liktenis — tikt uzsūktiem at­tīstītākajās tautās, kuras tie bija sev pakļāvuši. Par vis­pārēju parādību kļuva jauktas laulības: izraēlieši vairs neuzskatīja par piedauzību apprecēties ar sveštautiešu meitām, bet izraēlietes labprāt izgāja par sievām pie ka- naāniešiem.

Bija ari vēl citas, bīstamākas šīs tuvās kopdzīves sekas. Izraēlieši gan aizvien vēl godāja Jahvi kā savu dievu. Bet tas bija bargs un nepielūdzams dievs, lielu notikumu dievs, kurš steidzās savai tautai palīgā tikai briesmu brī­žos. Turklāt tā mājoklis bija tālu, Silo svētnīcā. Trīs rei­zes gadā ticīgie devās uz turieni svētceļojumā, lai ar pries­teru vidutājību nestu dievam upurus un godinātu to ar lūgsnām, himnām un rituālām dejām.

Bet diendienā izraēlieši ik uz soļa sastapās ar vietējiem dieviem, kuri ar savām cilvēciskām vājībām un rakstura iezīmēm šķita saprotamāki. Baāls, Aštarte un citi dievi jau kopš neatminamiem laikiem bija Kānaānas valdoņi. To atgādināja pakalnos uzceltie akmens stabi, svētās birzis un koki, bronzas un terakotas figūriņas, zem klajas debess uzceltie altāri, uz kuriem kūpēja upuri un smaržīgas zā­les; tāpat visur bija dzirdami mīti, dziesmas, draiski no­stāsti. Rudenī, kad auglības dievu Baālu pazemē aizrāva nāves dievs Mots, kānaānieši raudādami un vaimanādami rīkoja sēru procesijas,, bet, pavasarim pienākot, līdzko mīļotais dievs bija augšāmcēlies, līksmos deju soļos ņirbēt ņirbēja pilsētu un ciematu ielas. Tāds nu reiz bija Kānaā­nas dzīves ritms, jūsmīgu rituālu un bagātas krāsainības pārpilnā dzīve.

Zemi apstrādāt izraēlieši iemācījās no kānaāniešiem. Tāpat 110 kānaāniešiem viņi uzzināja, ka Baāls, Aštarte un citi vietējie dievi vada dabas norisēs un gadalaiku miju, ka no tiem jāizlūdzas lietus un bagātas ražas vai-arī gā­dība, lai secen ietu siseņu, krusas un sausuma posts. Silo pilsētā mītošais Izraēla cilšu dievs bija pārāk nepieejams, pārāk drūms un lepns, lai to apgrūtinātu ar ikdienas sīkumiem.

Taču Jahve iedegās dusmās un nolēma atkritējus sodīt. Ar viņa gribu atsevišķas Izraēla ciltis cita pēc citas no­kļuva kānaāniešu jūgā. Tad grēcinieki, ciezdami ienaid­nieka spaidus, nožēlā lūdzās un sauca pēc atpestīšanas. Jahve bija bargs, bet žēlsirdīgs. Tādās reizēs viņš sūtīja izraēliešiem izcilus vadītājus, kuri ieņēma augsto soģa amatu un atbrīvoja savus ciltsbrāļus no svešinieku ap­spiestības. Bet nelabojamie izraēlieši, kolīdz tiem atkal uzsmaidīja veiksme, parasti no jauna krita elkdievības vilinošajos valgos.

Dienvidkānaānā apmetušās Izraēla ciltis pakļava Ara­mas ķēniņš Kušan-Rišataima, un astoņus gadus tās smaka nebrīvē. Pēc grūtām cīņām tās atbrīvoja Otniēls no Jūdas cilts, kurš pēc tam četrdesmit gadu mierā un labklājībā pildīja soģa amatu.[13]

Vēl ļaunāks liktenis sagaidīja Benjamīna cilti. Moābas ķēniņš Eglons noslēdza savienību ar amoniešiem un ama- lēkiešiem, ieņēma visas šīs cilts zemes un astoņpadsmit gadus piedzina no benjamīniešiem smagus meslus. Tad Benjamīna ciltī atradās drosmīgs vīrs, vārdā Ehuds, kurš nolēma apspiestībai darīt galu.

Ehuds bija kreilis. Zem apmetņa uzkāris zobenu sev pie labajiem sāniem, viņš devās pie ķēniņa Eglona, it kā lai pasniegtu valdniekam dāvanas. Pils sardze viņu iztaustīja, meklēdama noslēptus ieročus, taču labējo sānu nepārbau­dīja, jo pie tā neviens nenēsāja ne zobenu, ne dunci.

Resnais varmāka sēdēja izgāzies uz troņa savu galmi­nieku un harēma iemītnieču vidū. Uz ebreju viņš paska­tījās uzpūtīgi, neiedomādamies, ka atnācējs varētu būt ap­bruņots. Ehuds nokrita ķēniņa priekšā uz vaiga un, izlicis atnestās, dāvanas, lūdza sarunu zem četrām acīm, it kā gribēdams valdniekam pavēstīt kādu svarīgu ziņu. «Man ir kāda slepena vēsts tev jānodod, ķēniņ,» viņš teica un vēl piebilda: «Man ir tev jānodod dieva vēstījums.» Ķēniņš ieurbās viņā ar savām pūžņājošām acīm un mirkli vil­cinājās. Bet tūlīt viņam iešāvās prātā, ka atnācējs ir kāds no daudzajiem spiegiem, kuri okšķerēja benjamīniešu vidū. Tāpēc ķēniņš ar galvas mājienu lika galminiekiem iziet, bet pats ziņkāri pagrieza ausi. Ehuds pienāca tuvāk, it kā gribēdams ķēniņam ko iečukstēt, bet tad mirklī izrāva zobenu un tik zibenīgi iztrieca to varmākam cauri, ka tas nepaguva pat iekliegties. Bet, kad viņa miesas lēvenis, asinīm šļakstot, novēlās uz akmens klona, Ehuds aši aiz­darīja durvis ar aizbīdni un pats izmetās pa sētas ieeju.

Galma ļaudis priekštelpā pacietīgi gaidīja, domādami, ka ķēniņš sačukstas ar noslēpumaino atnācēju. Kad šķie­tamā saruna turpinājās jau aizdomīgi ilgi, drošākie sāka pie durvīm ieklausīties, līdz beidzot, nāves klusuma sa­traukti, sacēla trauksmi. Pēc durvju uzlaušanas sāka mek­lēt aizbēgušo uzbrucēju, bet bija jau par vēlu.

Ehuds paguva atgriezties pie saviem novadniekiem un, uzkāpis Ēfraima kalnā, deva sacelšanās signālu. Izman­

todami apjukumu, ko bija izraisījusi ķēniņa nāve, bcnja- mīnieši iebruka Moābas zemē un kā vētra traucās pret saviem apspiedējiem. Asiņainā kaujā viņi tos sakāva, no­galinādami desmit tūkstošus moābiešu karavīru. Atalgo­dami Ehudu par viņa varonību, benjamīnieši viņu ievēleja par savu soģi, un kopš tā laika viņš astoņdesmit gadu valdīja Ēfraima zemē.