Bībeles stāsti

JAUNAS NELIETĪBAS ĶĒNIŅA PILĪ.

Dāvidam bija daudz ķildīgu pēcnācēju. Sievu un piegulētaju dēli un meitas ar intrigām un meliem cits citam skauda Dāvida labvēlību. Dāvids neprata apvaldīt savu ģimeni un darīt galu dažādām nekrietnībām. Pils izvērtās par izlaidības un nelietību perēkli.

Kādu dienu visu ķēniņa galmu satrauca negants noti­kums. Amnons, Dāvida pirmdzimtais dēls un troņmant­nieks, bija iededzies kaislē pret skaisto Tamāru, sava pusbrāļa Absaloma īsto māsu. Aizstāvēdama savu jauna­vību, meitene noteikti noraidīja Amnona tīkojumus.

Gruzdošas iekāres kremstais ķēniņdēls izdila un izkā­mēja. To ievēroja viņa draugs Jonadabs un apjautājās:

«Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti?»

Amnons viņam atzinās:

«Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.»

Tad draugs viņam iečukstēja viltīgo domu izlikties sli­mam un palūgt ķēniņu, lai Tamāra viņu koptu.

Nenojauzdama lamatas, meitene sagatavoja viru un pa­sniedza to Amnonam gultā. Jauneklis pēkšņi viņu apskāva un kaisli murmināja:

«Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!»

Taču meitene nepiekrita, sacīdama:

«Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas ne­klājas darīt Izraēlā! Nedari tādu negantību. Un es pati — kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Izraēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs.» (

Bet Amnons, gluži kā kurls un akls pret visu, ar spēku ievilka Tamāru gultā un izvaroja.

Taču jau rītā kļuva redzams, kāda bijusi viņa mīles­tība. Kad Amnons savu bija panācis, meitene viņam kļuva pretīga, un viņš lika tai aizvākties. Nelaimīgā Tamāra sāka raudāt un teica:

«Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums butu vel lie­lāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!»

Tad Amnons pasauca savu apkalpotāju un tam uz­kliedza:

«Izraidi viņu prom no manis ārā uz ielas un aizslēdz durvis aiz viņas ciet!»

Piesmietā meitene izkaisīja pelnus uz savas galvas, sa­plēsa drēbes un tā vaimanāja, ka drīzumā par vardarbību uzzināja viss galms.

Dāvids bija ļoti pieķēries Amnonam un nespēja uzlikt tam sodu, lai gan klusībā ēdās un kremtās par dēla rīcību. Visiem par lielu izbrīnu, Absaloms samierinājās ar ģime­nei nodarīto apkaunojumu, un tas bija jo savādāk tāpēc, ka viņš un Tamāra, būdami Gešūras ķēniņa Tolmaja mei­tas Maāhas bērni, allaž bija lepojušies ar savu ķēnišķīgo izcelsmi. Atmaksāt piesmējējam ar asins atriebību — tā bija goda lieta. Taču apritēja jau pāris gadu, un Absa­loms ne tikai kā neko nedarīja šajā lietā, bet, gluži pre­tēji, aizvien pret Amnonu izturējās ar pārsteidzošu laip­nību.

Ļaudis, kuri Absalomu šā iemesla dēļ sāka nicināt, nezināja, ka viņš aiz smaidu maskas paslēpis naidu un atriebes alkas. Pat Amnonu šī veiklā spēle maldināja, un viņš mitējās piesargāties.

Kādreiz avju cirpšanas laikā, kas bija lieli dzimtas svētki, Absaloms ielūdza ķēniņa ģimeni uz dzīrēm savā muižā Baāl-Hacirā. Dāvids ar kaut kādu ieganstu aizbil­dinājās, taču piekrita tam, lai turp dotos visi viņa dēli, to skaitā arī Amnons.

Tās bija izmanīgi sagatavotas lamatas. Kādā izdevīgā brīdī, kad Amnons gulēja no vīna apreibis, Absaloma kal­potāji viņu sakapāja ar zobeniem. Pie galda, kas bija piekrauts ar ēdieniem un dzērieniem, visi pārbijās. Pārējie Dāvida dēli uzlēca mugurā savām ēzeļmātēm un, cik ātri vien spēdami, steidzās atpakaļ uz galvaspilsētu. Bet Jeru­zalemē jau pirms viņiem bija pienākusi vēsts, ka no at­riebēja rokas krituši visi ķēniņa dēli. Dāvidu un viņa tuviniekus pārņēma briesmīgs izmisums. Viņi saplēsa drē­bes, nokrita zemē uz pils grīdas un ar skaļām vaimanām apraudāja visu ķēniņnama vīriešu dzimuma pēcnācēju bojā eju.

Taču par laimi drīz vien izrādījās, ka ziņa bijusi ap- lama. Dāvida dēli atgriezās pilī, kur galminieki tos sagai­dīja ar prieka saucieniem. Ķēniņš no liela atvieglojuma apraudājās un tēvišķīgā sirsnībā pēc kārtas apskāva savus dēlus.

Bet Absaloms pa to laiku, izpildījis asins atriebes pie­nākumu, aizbēga pie sava vectēva Tolmaja, Gešūras ķē­niņa. Viņš tur pavadīja trīs gadus, gaidīdams, kamēr tēvs viņam piedos Amnona nāvi.

Vidutājību uzņēmās Joābs un pēc ilgām pūlēm panāca, ka Absalomam atļāva atgriezties savā mājā Jeruzalemē.

Tomēr tēvs viņu negribēja ne acis redzēt, jo tik gauži bija uz viņu noskaities.

Absaloma stāvoklis bija neapskaužams. Viņš bija ķē­niņa dēls, taču nedrīkstēja savu kāju spert pār pils sliek­sni. Pēc diviem nežēlastības gadiem viņam pietrūka pacie­tības. Atkal viņš lūdza Joābu uzņemties vidutāja lomu, lai panāktu izlīgumu ar tēvu, taču šoreiz tika skarbi norai­dīts. Tad Absaloms ķērās pie brutālas vardarbības. Viņš aizdedzināja labību Joāba druvās un piedraudēja, ka no­darīs tam vēl citus zaudējumus, ja arī turpmāk Joābs paliks pie sava atteikuma. Gribot negribot galvenajam virspavēlniekam vajadzēja padoties, bet, tā kā viņam uz ķēniņu bija liela ietekme, viņš beidzot panāca izlīgumu starp dēlu un sadusmoto tēvu. Dāvids patiesībā par to priecājās un, apsveicinādamies ar Absalomu, sirsnīgi viņu nomutēja.