Bībeles stāsti

SALAMANS — IZRAĒLA UN JŪDAS ĶĒNIŅŠ.

Kad Salamans uzkāpa tronī, viņam bija tikai div­desmit gadu, taču viņš izrādījās valdnieks ar spē­cīgu gribu un veikls diplomāts. Viņa pretiniekiem, kas bija likuši savas cerības uz monarha jaunajiem ga­diem un pieredzes trūkumu, ātri vien vajadzēja pievilties un apklust. Adonja, Joābs un Abjatārs, kuri bija atbīdīti no varas, uzturējās Jeruzalemē, un varbūt viņiem nekas nenotiktu, ja vien Adonja trulā pašpārliecinātībā neizda­rītu liktenīgu kļūdu.

Kādu dienu viņš, Batsebai par lielu izbrīnu, ieradās vi­ņas istabā. Bažīgi nolūkodamās uz nikno ienaidnieku, viņa iejautājās:

«Vai tu nāc miermīlīgos nolūkos?» «Ar mieru gan,» Adonja kautrīgi apstiprināja. Bet, kad Batseba apvaicājās, kāds ir viņa negaidītā apmeklējuma mērķis, Adonja ar neslēptu rūgtumu teica: «Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa vara un uz mani sāka jau visi Izraēlā celt savas acis, bet tad tā lika manam brālim… Bet tagad es izlūdzos tikai vienu vienīgu Iilgumu 110 tevis, neaizliedz to man.»

Neraugoties uz to, ka Adonja nevarēja nociesties, neat­gādinājis savas tiesības uz troni, lādzīgā sieviete bija ar mieru uzklausīt viņa lūgumu. Un tad Adonja atklāja sava apciemojuma mērķi:

«Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu.»

Sis lūgums Batsebu mazliet pārsteidza, taču viņa apso­līja aizrunāt par Adonju savam dēlam. Salamans sagai­dīja māti ar pienācīgu cieņu, taču uzzinājis, par ko ir runa, sašuta un lūgumu noteikti noraidīja, jo viņam radās aizdomas, ka aiz Adonjas lūguma slēpjas kāda jauna intriga. Precības ar sunamieti, kas bija viena no Dāvida piegulētājām, Adonjam varēja noderēt par ieganstu jau­nai ķildai par troņa mantošanu, jo saskaņā ar sensenu parašu tikai likumīgajam valdniekam bija tiesības' pār­ņemt mirušā priekšteča harēmu.

Sā gājiena aizkaitinātais Salamans tagad atcerējās, ko tēvs viņam bija licis darīt, un nolēma noslēgt rēķinus ar naidīgās grupas vadoni. Nesen par galveno virspavēlnieku ieceltais Benajs saņēma pavēli nogalināt Adonju un Joābu. Bcnajs pārsteidza troņa tīkotāju viņa mājās un izpildīja tam nāves spriedumu. Turpretī Joābs paguva patverties

svētnīcas pagalmā, kas viņam piešķīra patvēruma tiesības. Taču Benajs neņēma vērā svētās vietas noteikumus un turpat pie Jahves altāra nodūra Joābu ar zobenu.

Tādējādi atbrīvojies no diviem visbīstamākajiem ienaid­niekiem, Salamans dāvāja dzīvību Abjatāram. Viņš tikai atcēla to no augstā amata un nosūtīja Abjatāru mūža trimdā uz panīkušo Anatotas pilsētiņu ziemeļrietumos ne­tālu no galvaspilsētas. Kopš šā laika Izraēlā atkal bija tikai viens virspriesteris, un proti, Salamana uzticīgais piekritējs Cadoks.

Pretēji Dāvida gribai Salamans dzīvu atstāja arī Simeju. Ķēniņš atļāva tam uzcelt Jeruzalemē namu un dāvināja dzīvību ar tādu noteikumu, ka Simejs nekad bez atļaujas neizies ārpus pilsētas mūriem. Bet Simejs bija pārgalvīgs cilvēks un neievēroja ķēniņa aizliegumu. Kad vairāki viņa vergi aizbēga filistiešu pilsētas Gatas virzienā, lai patvertos ķēniņa Ahiša aizgādībā, Simejs, nepalūdzis atļauju iziet aiz Jeruzalemes mūriem, devās vajāt bēgļus. Salamans, neņemdams vērā viņa taisnoša- nos, pavēlēja galvenajam virspavēlniekam nogalināt arī Simeju, tiklīdz tas atgriezās pilsētā.