Bībeles stāsti

ATALIJA — JŪDAS ĶĒNIŅIENE.

Nogalinātā Jū­das ķēniņa Ahasjas māte Atalija bija Izebeles un Ahaba meita, un, tāpat kā māte, arī viņa bija spē­cīgas gribas sieviete. Pateicoties Atalijas ietekmei, Baāla kults pakāpeniski guva pārsvaru pār Jahves kultu. Salamana svētnīcā kūpēja altāri svešiem dieviem, un to priesteri un pielūdzēji tur jutās kā savās mājās.

Saņēmusi vēsti par dēla nāvi, Atalija izdarīja asiņainu valsts apvērsumu un pati sagrāba varu savās rokās. Uz troni viņa gāja pāri daudziem līķiem, noslepkavodama vi­sus ķēniņa dzimtas locekļus. Viņa tomēr neiedrošinājās nogalināt Ahasjas māsu Jehošebu, jo tā bija Jahves va­renā virspriestera Jojadas sieva.

Jehošeba no pils asins pirts izglāba Ahasjas viengadīgo dēlēnu Joasu un, ķēniņienei nezinot, zēnu paslēpa pie sevis mājā.

Kad Joass bija septiņus gadus vecs, virspriesteris Jo- jada organizēja lielu jahvistu sazvērestību. Vispirms viņš

* vienojās ar visiem karaspēka vadoņiem, pierunādams tos nostāties Joasa pusē. Pēc tam, kā ieganstu izvirzīdams sabata svētīšanu Jeruzalemē, viņš no visas valsts tur sa­pulcināja Ievītus un apbruņoja tos ar ieročiem no Dāvida arsenāla.

Sazvērējušos pavēlnieku karavīri norunātajā sabata 'dienā ieņēma visu tempļa teritoriju, atbruņoja ķēniņa sar­dzi un nogalināja ikvienu cilvēku, kurš neaicināts mēģi­nāja iekļūt notikuma vietā. Izdevīgā brīdī Jojada bruņotu Ievītu apsardzībā izveda pagalmā mazo Joasu un kronēja to par ķēniņu. Brīdī, kad zēnam uzlika galvā ķēniņa dia­dēmu un nosēdināja uz troņa, svētnīca nodrebēja varenos saucienos: «Lai dzīvo ķēniņš!»

Tikai šajā brīdī Atalija pamanīja, ka svētnīcā notiek kas neparasts. Viņa izskrēja no pils un, ieraudzījusi tronī.sē­žam kronēto zēnu, izbijusies iesaucās: «Nodevība, node­vība!» Jojada pavēlēja izvest viņu pils zirgu staļļos un ar zobenu nodurt.

Kamēr Joass bija nepilngadīgs, viņa vārdā valdīja virs­priesteris Jojada. Pateicoties viņam, atkal triumfēja Jah­ves piekritēji. Jeruzalemes templi iztīrīja no visām eīk- dievlbas pēdām, Baāla altārus apgāza un viņa priesterus padzina. Tā rezultātā svētnīcas celtne diezgan ievērojami cieta, un šos bojājumus vajadzēja izlabot. Turklāt ilgās nolaidības dēļ un nevērīgi izturoties pret Jahves kultu, tā sienas bija sākušas plaisāt.

Tempļa pārbūve un tā kādreizējās greznības atjauno­šana prasīja ievērojamus naudas izdevumus. Ķēniņš Joass izsludināja ziedojumu vākšanu tautā, lai iegūtu vajadzī­gos līdzekļus amatnieku apmaksai, kā arī akmens, dzelzs un vara iegādei. Sajā nolūkā pie tempļa vārtiem uzstādīja lielu lādi ar caurumu vākā, pa kuru ticīgie iemeta savus ziedojumus.

Līdzekļus tempļa izbūvei vāca divdesmit trīs gadus, taču nekādi darbi netika uzsākti, jo priesteri piesavinājās visu, ko vien ticīgie bija iemetuši lādē. Galu galā tas ķē­niņam apnika, un viņš uzticēja kontroli pār lādi savam rakstvedim. Tagad no turienes izņemtus ziedojumus sa­skaitīja tikai galma kalpotāja un virspriestera klātbūtnē. Pēc kāda laika beidzot varēja ķerties pie tempļa atjauno­šanas.

Virspriesteris Jojada nomira simt trīsdesmit gadu vecumā. Pēc viņa nāves ķēniņš Joass, ietekmīgu augst­maņu spiests, novērsās no Jahves un sāka godināt Baālu.

Kad Jojadas dēls priesteris Zaharja asos vārdos pārmeta valdniekam atkrišanu no ticības, ķēniņš lika viņu nomētāt akmeņiem, aizmirsdams, ka par troni viņš pateicību parādā Zaharjas tēvam.

Jahve nolēma ticības atkritēju sodīt, un drīz vien Jūdā ielauzās Damaskas ķēniņš Hazaēls, izpostīdams zemi un sēdams nāvi iedzīvotāju vidū.

Neveiksmīgie kari izraisīja valstī dziju neapmierinā­tību. Joass zaudēja tautas atbalstu un piedevām vēl sa­sirga tā, ka vajadzēja gulēt gultā. To izmantoja Jahves priesteri, kuri viņam nepiedeva Zaharjas nogalināšanu. Viņu vadībā izcēlās galma apvērsums, un slimo ķēniņu nogalināja viņa paša kalpi.