Bībeles stāsti

KĀ ŠĶIRAS IZRAĒLA UN JŪDAS CEĻI.

Dāvida dinastija Juda baudīja lielu cieņu, un tapec Sala- mana dēls Rehabeāms bez jebkādiem kavēkļiem uzkāpa Jeruzalemes tronī. Bet jaunajam valdnie­kam vēl vajadzēja doties uz Sihemu, lai saņemtu ziemeļu cilšu piekrišanu. Šķita, ka arī tur nekādu šķēršļu nebūs. Ziemeļi bija gatavi arī turpmāk pakļauties Jūdas valdoša­jam namam, taču pieprasīja, lai tiktu atvieglota nodevu nasta, ko tiem uzlicis'Salamans. Ziemeļu ciltis kā savu pilnvaroto izvirzīja nesenās sacelšanās vadītāju Jero- boāmu, kurš atgriezās no Ēģiptes pēc tam, kad faraons viņu bija bagātīgi apgādājis ar zeltu. Piespiezdamās jauno valdnieku uzsākt sarunas ar dumpinieku un trimdinieku, ziemeļu ciltis lika saprast, ka viņu prasību noraidīšanas gadījumā tās gatavas ķerties pie ieročiem, lai izcīnītu neatkarību.

Cilšu vecajo padomē ar runu uzstājās Jeroboāms un ķēniņam teica:

«Tavs tēvs ir mums jūgu darījis smagu, bet tagad dari tu mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs ir mums uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.»

Rehabeāms prasīja trīs dienas pārdomām. Viņa tēva ve­cie, pieredzējušie padomnieki ieteica piekāpties. Taču ķē­niņš labprātāk uzklausīja savus jaunos rotaļu biedrus, kuri uzkurināja viņa iedomību, kūdīdami būt stingram pret ziemeļu nekauņām.

Kad pēc trim dienām cilšu pārstāvji "atkal sapulcējās, ķēniņš bargi paziņoja:

«Mans tēvs jūsu jūgu ir smagu darījis, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt; mans tēvs jūs ir sitis ar pāta­gām, bet es jūs sitīšu ar skarpijiem.»

Zaudējuši visas cerības, cilšu vecajie atteicās atzīt ķē­niņu un steigšus devās prom no Sihemas. Rehabeāms vēl neizprata stāvokļa nopietnību un nosprieda ar spēku pie­spiest ziemeļus padoties. Bet visļaunākais bija tas, ka soda ekspedīcijas vadību viņš uzticēja ziemeļos visienīs­tākajam cilvēkam, nodevu ievācējam un klaušu pārrau­gam Adorāmam, kura vārds vien Salamana valdīšanas laikā ziemeļos bija iedvesis šausmas.

Ziemeļu ciltis ķērās pie Ieročiem un, sakāvušas ķēniņa karaspēku, Adorāmu nomētāja ar akmeņiem. Pārbiedētais Rehabeāms ielēca kaujas ratos un aizauļoja uz Jeruza­lemi, lai patvertos aiz tās mūriem.

Sis aplamās politikas rezultāti ilgi nelika sevi gaidīt. Desmit zieme|u ciltis atdalījās no Jūdas, pasludināja savu neatkarību un par ķēniņu izsauca Jeroboāmu. Dāvida un Salamana spēcīgā valsts saira divās savstarpēji naidīgās ķēniņvalstīs: Izraēlā un Jūdā.

Bet ietiepīgais Rehabeāms, paļaudamies uz savu spēku, vēl negribēja atzīt, ka ir zaudējis. Sapulcinājis milzīgu karaspēku no jūdiešiem un benjamīniešiem, kuri nebija pievienojušies dumpim, viņš grasījās doties uz ziemeļiem, lai sacelšanos noslīcinātu asinīs. Bet tad uzstājās kāds vecs pravietis, kuram Jeruzalemē bija liela ietekme. Runā­dams Jahves vārdā, viņš nosodīja nodomu uzsākt brāļu karu un aicināja ķēniņu atsacīties no neprātīgās ieceres.

Pilsoņu karš tādā veidā tika novērsts, taču tas nenozī­mēja, ka abas valstis dzīvotu saticībā. Desmitiem gadu ilgi starp tām valdīja nesamierināms naids, kas izpaudās intrigās, sadursmēs uz robežām un beidzot tomēr noveda pie kara.

Bija pagājuši pieci gadi kopš sadalīšanās. Redzēdams, ka abas puses savstarpējās ķildās ir novājinātas, faraons Sišaks devās sirojumā uz Kānaānu un izpostīja Jūdu, kā arī daļēji Izraēlu. Viņš aizvācās tikai tad, kad Rehabeāms viņam samaksāja milzīgu atpirkšanās maksu, noplicinā­dams Jeruzalemes svētnīcu un ķēniņa pili, no kurienes bija jāizņem visi vērtīgākie dārgumi. Salamana celtņu greznums un žilbinošā spozme, kas bija pastāvējusi ne­pilnus divdesmit gadus, nodzisa: tur, kur agrāk bija mir­dzējis zelts, tagad rēgojās tikai kails mūris vai koka siena. Uz Ēģipti aizveda arī zelta vairogus, kuri bija greznojuši «Libānas meža namu»,. Ķēniņš- Rehabeāms to vietā lika izliet vara vairogus, kuriem ar savu neīsto spožumu vaja­dzēja nosegt nesenās slavas nožēlojamo pagrimumu^