Bībeles stāsti

ZINTNIEKS BILEĀMS.

Moābiešu ķēniņš Balaks, kurš līdz šim pret iebrucejiem bija izturējies pa­sīvi, tagad sāka uztraukties par savu likteni, jo izraēlieši pēc uzvaras pār amoriešiem un ķēniņu Ogu bija kļuvuši pārāk spēcīgi un līdz ar to bīstami kai­miņi. Bet, tā kā viņš nejutās pietiekami stiprs, lai pret iebrucējiem uzstātos ar ieročiem rokās, tad nolēma palī­dzību meklēt burvestībās. Peterā pie Eifratas dzīvoja iz­daudzināts vārdotājs un dievbijīgs cilvēks, vārdā Bileāms. Ķēniņš nosūtīja pie viņa sūtņus ar bagātīgām dāvanām un uzaicināja pie sevis, lai Bileāms izraēliešus novārdotu un tādā veidā atņemtu tiem vēlēšanos karot.

Uzklausījis sūtņus un nakti pavadījis lūgsnās, Bileāms paziņoja, ka Izraēla dievs viņam aizliedzis uzņemties šādu misiju.

Taču Balaks nelikās mierā. Viņš nosūtīja pie zintnieka citus, vēl iespaidīgākus sūtņus ar bagātīgākām dāvanām, taču Bileāms nepiekāpās un bez jebkādiem aplinkiem pa­sacīja:

«Kaut vai Balaks man dotu savu namu, pilnu piebērtu ar zeltu un sudrabu, tad tomēr es nevarētu pārkāpt tā kunga, sava dieva pavēli…»

Tomēr naktī dievs bija pārdomājis un atļāva Bileāmam doties uz Moābas zemi ar tādu noteikumu, ka tas rīkosies atbilstoši dieva norādījumiem.

Slavenais vārdotājs uzsēdās savā uzticamajā ēzeļmātē un devās tālajā ceļā. Dievam pa šo laiku bija radušās aiz­domas, ka Bileāms klusībā lolo ļaunus, pret Izraēlu vēr­stus plānus, un nosprieda viņu aizturēt. Dieva uzdevumā Bileāmam ceļā nostājās eņģelis ar kailu zobenu rokā, bet to redzēja tikai ēzeļmāte. Ieraugot mirdzošo parādību, dzīvnieks izslējās pakaļkājās un pārbijies metās nost no ceļa klajā laukā.

Tā kā Bileāms eņģeli neredzēja, viņš nesaprata, kas noticis, tāpēc saskaitās un, lielās dusmās ar nūju krietni nomizojis savu spītīgo lopiņu, pūlējās to uzdabūt atpakaļ uz ceļa. Taču viss bija veltīgi. Ēzeļmāte kā neprātā drā­zās uz priekšu un nokļuva starp diviem vīna dārzu mū­riem. Šaurajā spraugā eņģelis atkal nostājās tai ceļā, tā­pēc dzīvnieks, ar nagiem atspēries zemē un strauji atkāp­damies, piespieda saimnieka kāju pie mūra. Bileāms sāpēs iegaudojās un atkal sadeva ēzeļmātei ar nūju.

Tad apvainotais dzīvnieks raudulīgā balsī saka sūroties par nodarīto pārestību:

«Ko es esmu tev darījusi, ka tu mani esi trīs reizes sitis?»

Nemaz nebrīnīdamies par to, ka ēzeļmāte pēkšņi sākusi runāt cilvēku valodā, vēl aizvien niknuma pilns, Bileāms turpināja to bārt:

«Tāpēc, ka tu mani esi kaitinājusi! Ja man būtu bijis zobens rokā, es tevi nokautu!» Tad dzīvnieks žēlodamies sacīja Bileāmam: «Vai es neesmu tava ēzelene, uz kuras tu esi jājis savu laiciņu līdz šai dienai? Vai tas ir bijis mans ieradums tev tā darīt?»

Bileāmam-nācās atzīt, ka ēzeļmāte allaž viņam uzticīgi kalpojusi, un tāpēc viņš strupi attrauca: «Nē.»

Sajā mirklī Bileāms pats ieraudzīja stāvam uz ceļa mir­dzošo eņģeli ar zobenu rokā. Viņš aši norausās no ēzeļ­mātes muguras un paklanījās līdz zemei. Eņģelis uzmeta viņam nosodošu skatienu un sacīja:

«Kāpēc tu savu ēzeleni esi tā trīs reizes sitis? Redzi, es tev nostājos par pretinieku, lai tevi atturētu, jo tavs ceļš ir ļauns un pret manu gribu: Bet pat ēzelene mani bija ieraudzījusi, un tā trīs reizes ir šeit no manis nost virzī­jusies, un, ja viņa nebūtu varējusi nost novirzīties, tad es tiešām tevi būtu nositis un viņu būtu atstājis dzīvu.» Satriektais Bileāms mēģināja taisnoties: «Es esmu grēkojis, jo es nezināju, ka tu esi pret mani nostājies uz ceļa, bet, ja tas tavās acīs ir nepatīkami, tad es griezīšos atpakaļ.»

«Ej līdzi tiem vīriem,» eņģelis atbildēja, «bet ar notei­kumu, ka tikai to, ko es teikšu, tu runāsi.»

Moābas zemē ķēniņš sagaidīja slaveno zintnieku ar at­plestām rokām un apbēra viņu ar jaunām dāvanām. Bet pēc tam uzveda pakalnā, no kurienes bija pārredzama izraēliešu apmetne.

Seit Bileāms nekavējoties sāka rīkoties. Vispirms viņš uzcēla altāri un upurēja avi, bet pēc tam skaitīja burves­tības vārdus, kuriem vajadzēja satriekt izraēliešus. Bet — ak tavu brīnumu! — viņam no mutes plūda nevis nolādē­jums, bet gan svētības vārdi. Septiņas reizes zintnieks mē­ģināja izpildīt ķēniņa rīkojumu, uzbūvēja septiņus altārus, uz kuriem katru reizi upurēja pa avij, taču ikreiz dievs viņam mutē lika svētījuma vārdus.

Moābiešu ķēniņš aizvien aizdomīgāk nolūkojās zintnieka izdarībās, bet, kad septīto reizi izdzirdēja tos pašus svē­tījuma vārdus, viņš saskaitās ne pa jokam un neveiksmīgo zintnieku padzina no savas zemes robežām. Bileāms bija gauži nobēdājies par šādu iznākumu un, lai kaut cik vēr­stu par labu ķēniņam nodarīto netaisnību, aiziedams deva tam viltīgu padomu — paskubināt Izraēla vīrus uz ne­tiklību ar moābiešu meitiešiem un tādējādi tos demora­lizēt.

Ķēniņš paklausīja viltīgajam padomam. Izraēla vīri, ku­riem bija apnikusi vienmuļā apmetnes dzīve ar bargajiem MOzus ticības priekšrakstiem, viegli ļāvās pavedinātajām. Moābiešu sievietes piekopa sava dieva Baāla Peora kultu visnetiklākā veidā un šajā tempļu izvirtībā ievilka arī Izraēla vīrus, tādējādi iesaistīdamas tos elkdievībā.

Kādu dienu viens no augstdzimušajiem izraēliešiem at­veda pie sevis teltī moābiešu meitu, neraudzīdamies uz to, ka ticīgie šajā laikā svētnīcā pielūdza Jahvi. Tad virspries­tera Eleāzara dēls Pinehass, sašutis par šādu netiklību-, nodūra noziedzīgo pāri ar dunci. Tas Izraēla ļaudīm no­derēja par signālu uzsākt nesaudzīgu izrēķināšanos ar grēciniekiem. Slaktiņā, kas plosījās apmetnē, tika nokauti divdesmit četri tūkstoši vaininieku, kas bija atkāpušies no Jahves par labu moābiešu elku dieviem.

Arī moābiešus, kuri bija veicinājuši laulības pārkāpšanu, ķēra sods. Divpadsmit tūkstoš vīru no izraēliešu atlases karaspēka ar uguni un zobenu izpostīja viņu zemi, apkau­dami visus tās iedzīvotājus. Vispārējā slaktiņā galu at­rada arī zintnieks Bileāms, tādējādi ar savu dzīvību sa­maksādams par nekrietno padomu, kādu viņš bija devis moābiešu ķēniņam.

Moābas zemē gūtais laupījums bija milzīgs. Neskaitot trīsdesmit divus tūkstošus verdzeņu, Izraēla vīri sagrāba septiņdesmit divus tūkstošus liellopu un sešdesmit vienu tūkstoti nastu nesēju ēzeļu.

Rūbena un Gada ciltīm, kā arī pusei Manases cilts bija iepatikušās ieņemtās Pārjordānas zemes, un viņi izsacīja vēlēšanos apmesties tur uz pastāvīgu dzīvi. Mozus labprāt tam piekrita, tikai pieprasīja, lai viņi vispirms piedalītos Kānaānas iekarošanā.