Bībeles stāsti

LATA ŠAUSMĪGAIS PIEDZĪVOJUMS.

Ābrāms at­griezās Bētelē, kur viņš kādreiz bija uzcēlis altāri savam dievam. Viņa brāļadēls Lats apprecējās un sāka patstāvīgi nodarboties ar lopkopību. Drīz vien izrādījās, ka tur nepietiek vietas diviem pieaugušiem ganāmpulkiem, tāpēc starp Abrāma un Lata ganiem izcē­lās ķīviņi un plēšanās par tiesībām lietot ganības. Abra-

mam šīs ģimenes ķildas apnika, viņš pasauca Latu un teica:

«Lai nebūtu strīdus mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi ^pa kreisi, es iešu pa labi; bet, ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi.»

Abrāms augstsirdīgi atstāja brāļadēlam brīvu zemes izvēli, un Lats tūlīt to izmantoja. Viņš izvēlējās sev ieleju Nāves jūras dienvidu krastā, kur ganību bija pietiekami daudz, un pārcēlās uz dzīvi Sodomā, lai gan šī pilsēta bija pazīstama ar savu iedzīvotāju netiklību. Abrāms ap­metās Mamres ielejā Hebronas tuvumā. Tur kuplu ozolu pavēnī viņš uzcēla teltis, kā arī jaunu upuraltāri savam dievam.

Kādu dienu pie viņa atsteidzās vēstnesis ar bargu ziņu. Zaļajā ielejā Nāves jūras dienvidus piekrastē, kur Lats ganīja savus lopu barus, netālu no Sodomas un Gomoras atradās vēl trīs citas pilsētas, kuru valdnieki bija padoti Ēlamas ķēniņam un divpadsmit gadu paklausīgi bija mak- sājušMam meslus, bet trīspadsmitajā atteikušies to darīt. Tad Elamas ķēniņš, sabiedrojies ar trim citiem Eifratas piekrastes valdniekiem, ar saviem karapulkiem devās pret dumpiniekiem, tos smagi sakaudams. Sodomas un Gomo­ras valdnieki kaujā krita, bet viņu karaspēka paliekas aiz­bēga kalnos. Uzvarētāji ar milzīgu laupījumu un daudz gūstekņiem bija jau atceļā uz savām valstiņām. Aizvests gūstā bija ari Lats ar ģimeni un visu mantību.

Ābrāms nekavējoties saposās, lai atbrīvotu sagūstīto Latu. 318 apbruņotu kalpu un viņam piebiedrojušos kai­miņu priekšgalā Ābrāms steidzās vajāt ienaidnieku, nerau­goties uz tā lielo pārspēku. Danas tuvumā pie Kānaānas ziemeļu robežām Mezopotāmijas ķēniņu karaspēks bija apmeties atpūsties. Dažādās valodās runājošie karavīri bija bezrūpīgi un neuzmanīgi. Apskurbuši priekā par uz­varu un no iebaudītā vīna, viņi bija nolikušies gulēt, pat neizlikdami naktī sardzes vīrus. Abrāms, sadalījis savu karaspēku nelielās grupās, nakts tumsā uzbruka nometnei no visām pusēm un pārsteigtajā pretiniekā_ izraisīja tādu sajukumu, ka tas nekārtībā metās bēgt. Abrāms vajāja ienaidniekus līdz pašai Damaskai un ar uzvaru atgriežas Kānaānas zemē, vezdams sev līdzi atbrīvotos gūstekņus kopā ar Latu, kā arī iebrucēju salaupīto mantību.

Jaunais Sodomas ķēniņš kopā ar pārējo četru pilsētu valdniekiem sveica Abrāmu kā atpestītāju. Viņu sagaidīt

ar vīnu un maizi izgāja arī Melhisedeks, Salemas pilsētas ķēniņš un virspriesteris, un_ svētīja viņu augstākā dieva Jahves vārdā, jo, tāpat kā Abrāms, arī viņš bija dedzīgs Jahves piekritējs.1 Abrāms ziedoja dievam desmito tiesu laupījuma un, kad Sodomas ķēniņš lūdza viņam atdot tikai ļaudis, bet pārējo guvuma daļu atstāt sev, tam atbildēja:

«Es paceļu savu roku uz to kungu, visaugstāko dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Abrāmu darījis bagātu.»

Viņš palūdza tikai, lai savu tiesu laupījuma saņemtu sabiedroto cilšu virsaiši Aners, Eškols un Mamre, kuri viņam bija nākuši palīgā izcīnīt uzvaru.