Bībeles stāsti

JŪDAS ĶĒNIŅVALSTS LIKTENIS.

Pēc Ahasjas un Cibijas dela Joasa nogalināšanas Jūdas tronī nāca Amacja. Viņš sakāva ēdomiešus Nāves jūras dienvidos un atņēma tiem viņu dievekļu tēlus, ko uzstādīja Jeruzalemes svētnīcas pagalmā. Sā iemesla pēc galvaspilsētā izcēlās jahvistu dumpis. Amacja aizbēga uz Lahišu, kur sazvērnieki viņu nogalināja.

Amacjas dēls Asarja bija spējīgs karavadonis un krietns zemes saimnieks. Atjaunojis labas attiecības ar izraēlie­šiem, viņš pieveica filistiešus, pārmācīja nemierīgās arābu ciltis un pakļāva sev amoniešus. Nostiprinādams kara­spēku un Jeruzalemes nocietinājumus, viņš daudz spēcī­gāku padarīja zemes aizsardzību. Pateicoties tam, ka jau­nais ķēniņš bija stingrāk savai varai pakļāvis ēdomiešus un nocietinājis Elatas ostu, viņam izdevās atdzīvināt tirdzniecību Sarkanajā jūrā un ievērojami vairot valsts labklājību.

Savas valdīšanas beigu posmā viņam tomēr izcēlās asa ķilda ar priesteriem, jo ķēniņš bija piesavinājies viņu tie­sības izdarīt upurēšanu Jahvem. Turklāt ķēniņš saslima ar spitālību, un viņam vajadzēja dzīvot atšķirti Jeruzale­mes tuvumā. Priesteri uzvaras priekā pasludināja, ka Jahve ķēniņu šādā veidā sodījis par priesteru tiesību aiz­skaršanu.

Viņa dēls Jotāms valdīja tikai piecus gadus. Atšķirībā no tēva viņš hija kvēls jahvists, tomēr jūdu zemē bija kupli sazēlis svešu dievekļu, koku un akmeņu kults. Viņa valdīšanas laikā tika noslēgta Izraēla un Damaskas sa­vienība, kura drīz ar ieročiem vērsās pret Jūdu.

Uz troņa nāca viņa dēls Ahass. Sīriešu un izraēliešu savienotā karaspēka ielenkumā viņš — kā mums tas jau zināms — kā dedzināmo upuri ziedoja savu dēlēnu un aicināja palīgā Asīriju. 5ajā laikā savu sludinātāja dar­bību izvērsa lielais pravietis Jesaja, kurš bija izglītots cilvēks, lielisks runātājs un rakstnieks. Kvēliem vārdiem viņš šaustīja zemē ieviesušos elkdievību, skubināja Jūdas ķēniņvalsti paļauties uz Jahves aizgādību un brīdināja no savienības ar Asīriju. Taču Ahass neuzklausīja svēto vīru un aicināja palīgā draudzīgo aziātu. Sekas tam izrādījās neizsakāmi postošas ne tikai brālīgajai Izraēla zemei, bet arī pašai Jūdai. Svešu karotāju izpostītā zeme nonāca galīgā trūkumā. Pēc meslu samaksāšanas šķietamajam sabiedrotajam templis un ķēniņa pils bija noplicināta. Jūda zaudēja savu neatkarību. Ahass devās uz Ninīvi, lai

atzītu Asīrijas ķēniņa virskundzību. Milzīgā pilsēta ar savām greznajām celtnēm atstāja uz viņu tik lielu iespaidu, ka Ahass kļuva par kvēlu asīriešu dievu pielū­dzēju. Jeruzalemes templī Jahves altāri viņš lika nobīdīt sāņus un tā vietā uzcelt altāri svešiem dievekļiem. Dāvida pilsētā modē nāca Asīrijas reliģija un kultūra.

Ķēniņa Hiskijas valdīšanas laikā krita Samarija. Jūdā las atstāja satriecošu iespaidu. Pravietis Jesaja brīdināja tautu no asīriešu briesmām, iesaukdamies:

«Viņu bultas ir asas, un viņu stopi ir stingri uzvilkti; viņu zirgu nagi ir cieti kā klints, un viņu ratu riteņi kā viesulis. Viņu balsu dunoņa ir kā lauvas rūkoņa, tie rūc kā jauni lauvas, kas ņurdēdami sagrābj laupījumu un to aiznes, un nav neviena, kas viņiem to atņemtu!»

Ar apokaliptiski draudīgiem vārdiem viņš skubināja Jūdu atmest svešos dievekļus un atgriezties uz Jahves ceļa. Nosodīja divkosīgos bagātniekus, kuri gavēja un nesa ziedojumus Jeruzalemes templī, bet tajā pašā laikā darīja pāri nabagiem, bāriņiem un bērniem. Pirmo reizi Izraēla vēsturē tika mācīts, ka rituālām ceremonijām nav nekādas nozīmes, ja tās neizdara ar tīru un taisnīgu sirdi.

Pravieša ietekmē ķēniņš Hiskija sāka lielu kampaņu jahvisma atjaunošanai. Viņš iznīcināja jebkāda veida elk- dievību, sagrāva piemiņas akmeņus un nocirta kokus, ku­rus ļaudis pielūdza pakalnu svētvietās, un lika salauzt pat Mozus uzdevumā izlieto vara čūsku.

Jahvisma reakcija tajā pašā laikā bija Asīrijai mests izaicinājums. Hiskija bija saprātīgs valdnieks un apzinā­jās, ka agrāk vai vēlāk nāksies ar ieročiem rokā mēroties ar vareno lielvalsti. Tāpēc viņš uzkrāja vērtslietas un iero­čus, apmācīja karaspēku un nostiprināja Jeruzalemi, uz­celdams ap pilsētu otro mūri un varenus stūra bastionus. Taču vispirmām kārtām viņš parūpējās par galvaspilsē­tas apgādi ar ūdeni. Sajā nolūkā viņš lika izkalt klintī pazemes kanālu, pa kuru ūdens no Gihonas avota ietecēja tieši pilsētā.

Jeruzalemē šajā laikā risinājās rosīgas diplomātiskas pārrunas. To iznākumā tika noslēgta asīriešiem naidīga savienība, kurā piedalījās Babilonijas ķēniņš Merodahs Baladans, Ēģiptes faraons, kā arī feniķiešu un filistiešu valstiņu ķēniņi.

Sabiedrotie cerēja galvenokārt uz Ēģipti, bet pravietis Jesaja kā izglītots un pasauli redzējis cilvēks zināja, ka

Ēģipti novājinājušas iekšējas jukas. Tāpēc viņš brīdināja ķēniņu Hiskiju nepaļauties uz faraona palīdzību. «Ēģipte nav nekas un nevar nekā palīdzēt!» viņš ar pārmetumu atkārtoja, sarūgtināts par to, ka viņu laikus nav paklau­sījuši.

Bija tomēr jau pārāk vēlu atkāpties. Drīzumā sacēlās Asīrijas vasaļu valstiņas. Sanheribs zibenīgā ātrumā ieņēma Babilonu,_ apspieda sacelšanos Feniķijā, bet pēc tam vērsās pret Ēģiptes karaspēku, kurš steidzās palīgā saviem sabiedrotajiem. Un tad pareizs izrādījās Jesajas paredzējums. Ekronas tuvumā ēģiptieši tika smagi sakauti un bēga, pamezdami savus sabiedrotos likteņa ziņā.

Sanheribs ieņēma Lahišas cietoksni un izpostīja jūdu zemi, pilsētu un ciemu iedzīvotājus aizvezdams uz Asīriju. Ugunsgrēku un krāsmatu vidū aizstāvējās vienīgi Jeru­zaleme. Asīrijas ķēniņš to aplenca un pa divi lāgi — pirmo reizi ar sūtņiem, otro ar rakstveida paziņojumu — uzaicināja Hiskiju padoties. Bet tad atkal uzstājās Jesaja un pamudināja savus ciltsbrāļus pretoties, pravietiskos vārdos pareģodams, ka Jahve sodīs ienaidnieku. Un pa­tiesi — kādu nakti naidnieka apmetnē parādījās eņģelis ar zobenu un nokāva 185 000 asīriešu karavīru. Sanheribs pavēlēja atkāpties un atgriezās Ninīvē. Jeruzaleme bija brīva.

Hiskija valdīja vēl dažus gadus un paguva uzcelt Jū­das valsti no drupām un gruvešiem. Drīz atkal atgriezās labklājība un ļaudis godināja vienīgi Jahvi, kurš viņus paglāba no asīriešu pārspēka. Pravietis Jesaja bija pareizi paredzējis nākotni un tāpēc baudīja lielu cieņu kā ķēniņa galmā, tā arī jūdu tautas visplašākajās masās.

Hiskija dēlam Manasem (687.—642. g. pirms m. ē.), uzkāpjot tronī, bija divpadsmit gadu. Galma kliķe, kura audzināja viņu un viņa vārdā valdīja, sastāvēja no sīk­stiem jahvisma ienaidniekiem. Viņu ietekmē ķēniņš atjau­noja svešo dievekļu kultu. Jūdu zemē augstieņu svētvietās atkal pielūdza akmens un koka stabus, Jeruzalemes templī stāvēja asīriešu, kānaāniešu, moābiešu un sidoniešu die­vekļu altāri un tēli. Visvairāk godināta tika Aštarte. Svēt­nīcas pagalmā mitinājās priesterienes, kuras Aštartei par godu nodevās rituālai netiklībai. Bez tam pielūdza vēl sauli, mēnesi un planētas. Pie ieejas svētnīcā uzcēla staļ­ļus, kuros turēja saules dievam veltītus zirgus. Gehinomā Moloham upurēja zīdaiņus, un pats ķēniņš savu dēlu nesa tam par ugunsupuri.

Tajā pašā laikā nikni vajāja Jahves piekritējus. Elkdie- vlbas neprāta pārņemtais Manase aptraipīja sevi ar dau­dzu nevainīgu upuru asinīm, jo sevišķi nikni vērsdamies pret praviešiem, kuri drosmīgi viņu nosodīja un pareģoja drīzu Jūdas bojā eju. Mocekļa nāvē mira arī sirmais pra­vietis Jesaja, kuru ar koka zāģi pārzāģēja divās daļās.[16]

Cīnīdamies pret jahvistisko opozīciju, Manase balstījās uz Asīriju un kļuva par tās vasali. Asīrija tolaik atradās savas varenības kalngalos. Tronī bija nācis lielākais Asī­rijas ķēniņš Asurbanipals, apgaismots valdnieks, kas skaisti izbūvēja Ninīvi un savā bibliotēkā savāca tūksto­šiem ķīļraksta plāksnīšu, kurās bija ietverti pagājušo gad­simtu rakstniecības vislielākie dārgumi.

Ap 652. gadu pirms m. ē. sadumpojās Asurbanipala brālis, Babilonijas gubernators, un tajā pašā laikā sacēlās arī paverdzinātie Asīrijas vasaļi. Uz Manasi krita aiz­domas, ka viņš ir vienojies ar dumpiniekiem. Asīriešu karaspēks ielauzās Jūdā un važās iekaltu aizveda viņu uz Ninīvi. Vairākus gadus viņš tur pavadīja pazemes cietumā un drausmīgo pārdzīvojumu iespaidā atkal pievērsās jah- vismam. Atguvis brīvību, Manase atgriezās Jeruzalemē, izdeldēja elkdievību un kā dievu godināja vienīgi Jahvi.

Viņa dēls Amons valdīja tikai divus gadus. Jauneklis bija audzināts svešu dievekļu kulta garā, tāpēc mēģināja atcelt tēva pēdējos pret elkdievību vērstos pasākumus un gāja bojā no jahvistu rokas.

Tronī nāca Josija (640.—609. g. pirms m. ē.). Viņa val­dīšanas sestajā gadā Asīriju ķēra briesmīgs trieciens. No Kaukāza kalniem nevaldāmā vilnī lejup plūda skitu mežo­nīgās ciltis, pārplūdināja Mēdiju un Asīriju, izlauzās cauri Kānaānai, apiedamas Jeruzalemi, un apstājās pie Nīlas. Asīrijas ķēniņš patvērās Ninīvē un tur atrada glābiņu, bet iebrukumā izpostītā valsts nespēja vairs pacelties no pa­grimuma, lai gan skiti pēc dažiem gadiem atgriezās savās kalnu mītnēs. Josija izmantoja Asīrijas vājumu un attīs­tīja rosīgu darbību, lai valstī ieviestu fundamentālas sa­biedriskas un reliģiskas reformas. Dzīdamies pēc sabiedrī­bas saliedēšanas, viņš ar bargu nesaudzību izdeldēja sve­šos kultus un jahvismu padarīja par vienīgo valsts reli­ģiju. Sajā darbā viņu atbalstīja pravieši Nahums un Cefanija. Viņa valdīšanas trīspadsmitajā gadā galvaspilsētā parādījās dižais pravietis Jeremija, cēlies no priesteru dzimtas, kura bija sākusies jau ar virspriesteri Abjatāru.

Jeremija izturējās labvēlīgi pret ķēniņa reformām, jo tās nolīdzināja ceļu demokrātiskas iekārtas ieviešanai Jūdā. Taču nojauzdams, ka tās ar savu smaili būtībā vēr­stas pret asīriešu ietekmi, pravietis brīdināja no savienī­bas ar Ēģipti, sacīdams, ka tā novedīšot Jūdu postā un iznīcībā. Savās runās viņš pareģoja ziemeļu tautu iebru­kumu un Jeruzalemes nopostīšanu, tāpēc Jeremija galvas­pilsētas iedzīvotājos nebijā iecienīts.

Pēc piecdesmit gadu ilgajiem elkdievības laikiem vaja­dzēja attīrīt Jeruzalemes dievnamu no visām svešu kultu paliekām un atjaunot tās celtnes. Un tad atgadījās noti­kums, kurš dziļi satrauca visus ticīgos jahvistus. Kādā tempļa nostūrī tika atrasti rituļi ar aizmirstās «bauslības grāmatas» tekstiem.

Virspriesteris Hilkija tos nolasīja satrauktajam Josijam. Tur, starp citu, bija paredzēti bargi sodi tiem, kuri ne­ievēro Mozus noteiktos rituālos priekšrakstus. Lai, rastu skaidrību, pēc padoma griezās pie pravietes Huldas, un viņa apstiprināja teksta autentiskumu, kā arī nomierināja ķēniņu, sacīdama, ka tekstos minētie sodi neattiecoties uz ķēniņu personīgi, ja viņš saglabājis uzticību Jahvem. At­rasto bauslības grāmatu pēc tam svinīgi nolasīja diev­nama pagalmā, un ticīgie zvērēja, ka ievēros tajā sniegtos norādījumus.

Kopš šā gadījuma apritēja pāris gadu. Asīrijā sākās jaunas politiskas jukas. Pēc Asurbanipala nāves no asī­riešu valsts atdalījās veselas provinces, no ziemeļiem virsū mācās mēdieši, bet no dienvidiem — semītu haldiešu ciltis, kuras ieņēma Babilonu. 612. gadā pirms m. ē. iebru­cēji sagrāba un pilnīgi iznīcināja Ninīvi. Asīriešu armijas pavēlnieks ar karaspēka paliekām aizbēga uz Hāranu, kur aizstāvējās līdz pēdējam vīram.

Haldiešu ķēniņš Nabopolasārs par savu galvaspilsētu izvēlējās Babilonu un uz Asīrijas drupām dibināja tā saukto Haldejas jeb Jaunbabilonijas lielvalsti. Tā kā viņš jau bija vecs, tad karaspēka vadību uzticēja savam dēlam Nabuhodonosoram.

Faraons Neho II saprata, cik lielas briesmas no jauna­jiem iekarotājiem draud Ēģiptei. Kaut gan viņš visu mūžu bija cīnījies pret asīriešiem, faraons tagad nolēma doties

palīgā bijušajiem ienaidniekiem, kuri Hāranā gatavojās izšķirošai kaujai ar iebrucējiem.

Josija šajā situācijā neizrādījās tālredzīgs politiķis. Va­dīdamies no akla naida pret asīriešiem, viņš nolēma aiz­šķērsot ceļu ēģiptiešu karaspēkam, kurš caur Kānaānu steidzās uz Hāranu. Bet pie Megidas Josija tika sakauts un, ēģiptiešu kareivja bultas cauršauts, krita kaujas laukā. Viņa līķi aizveda uz Jeruzalemi un apbedīja ķēniņu kape­nēs. Tronī aicināja viņa dēlu Joahašu.

Faraons pa to laiku pie Hāranas bija smagi sakauts un metās bēgt. Atceļā viņš, nesastapis pretošanos, ielauzās Jeruzalemē, aizveda Joahasu uz Ēģipti, bet Jūdas tronī uzsēdināja sev paklausīgo Joakīmu.

Joakīms pielūdza svešus dievekļus, bet jahvistus vajāja. Viņa valdīšanas laikā noteicēji valstī, protams, bija Ēģip­tes piekritēju grupējums, un Jeruzaleme kļuva par Jaun- babilonijas valstij naidīgu intrigu centru.

Pravietis Jeremija fanātiski mīlēja savu tautu, tāpēc noziedzības, korupciju, sabiedriskas netaisnības un poli­tisko aklumu, kas valdīja zemē, izjuta kā personīgu tra­ģēdiju. Tā kā pravietim piemita nosliece uz vientulīgām pārdomām, viņš bieži ieslīga apātijā un izmisumā. Tomēr Jeremija uzstājās ar publiskām runām, lai brīdinātu tautu no bīstamajām sekām, kādas var radīt Babilonijas kolosa kaitināšana. Ar to viņš iemantoja apmāto tautas masu naidu, un tās kādu dienu uzbruka viņam un mēģināja no­mētāt ar akmeņiem. Pēdējā brīdī pravieti paglāba tikai ķēniņa karaspēka iejaukšanās.

Joakīms bija pravietim naidīgi noskaņots. Kad Jeremija uzrakstīja savas runas, ķēniņš lika tās tūlīt sadedzināt, jo viņu kaitināja pravieša pareģojums par Jeruzalemes bojā eju. Divus gadus vēlāk pravietis šīs runas no jauna no­diktēja savam sekretāram Baruham.

Faraons Neho pēc pirmās sakāves apbruņojās no jauna, lai atgūtu Sīriju. 605. gadā pirms m. ē. viņš atkal devās * karagājienā pret Babiloniju un izšķīrējā kaujā pie Kar- hemišas vēlreiz tika smagi sakauts. No galīgas iznīcinā­šanas viņu paglāba tikai tas, ka Nabuhodonosoram, kurš dzinās faraonam pakaļ, saņemot ziņu par sava tēva Nabo- polasāra nāvi, vajadzēja atgriezties Babilonā.

Nabuhodonosors valdīja no 605. līdz 562. gadam pirms m. ē. Pirmajos valdīšanas gados viņš bija aizņemts ar valsts iekšējo jautājumu kārtošanu un tāpēc Jūdu lika mierā. Sakāve pie Karhemišas noveda pie tā, ka ēģiptie­

šiem draudzīgais grupējums zaudēja savu ietekmi, un Joakīms maksāja meslus Jaunbabilonijas ķēniņam. Pēc trim gadiem, Ēģiptes un atdzimstošā ēģiptiešiem drau­dzīgā grupējuma sakūdīts, viņš atteicās to darīt. Tad Nabuhodonosors zibenīgā pārgājienā iebruka Jūdā, ieņēma Jeruzalemi un aizveda gūstā Joakīmu, kurš pēc tam pa­zuda bez vēsts Mezopotāmijas plašumos.

Uz troņa nāca Joakīma dēls Joahīns. Tā kā arī viņa politika bija Babilonijai naidīga, Nabuhodonosors ieradās ar milzu armiju un aplenca Jeruzalemi. Joahīns — vai nu aiz vīrišķības trūkuma, vai arī gribēdams glābt Jeruzalemi no nopostīšanas — iznāca no pilsētas un brīvprātīgi no­deva sevi ienaidnieka rokās kopā ar māti, sievām, dēliem un galma augstmaņiem. Lai uzvarētāju pielabinātu, viņš tam uzdāvināja visus cēlmetāla traukus un dārglietas, kādas vien pilī un dievnamā bija atrodamas.

Šoreiz Nabuhodonosors bija nepielūdzams. Kopā ar ķē­niņa ģimeni viņš aizveda uz Babiloniju septiņus tūkstošus izcilu jūdu vīru un tūkstoš amatnieku. To vidū bija ari pravietis Ecēhiēls.

Joahīns pavadīja ieslodzījumā trīsdesmit septiņus ga­dus. Viņu atbrīvoja tikai Jaunbabilonijas ķēniņš Evil- Merodehs, taču nelaimīgais jūdu valdnieks vēlējās pēdējos mūža gadus pavadīt trimdā. Babilonas pilī Joahīnam uņ viņa pieciem dēliem ierādīja atsevišķas telpas, tāpat no­zīmēja apkalpotājus un piešķīra pārtiku no ķēniņa muižām.

Joahīna vietā Nabuhodonosors par Jūdas ķēniņu iecēla viņa tēvoci Matanju, piešķirdams tam Cedekija vārdu. Tas bija jau pavecs, vājš un aprobežots cilvēks. Drīz vien viņš nokļuva fanātisko Ēģiptes piekritēju ietekmē, un Jūda atkal uzsāka bīstamās intrigas pret Babiloniju. Ēģiptes tronī nāca faraons Psametihs II, uz kuru Babilonijas ap­spiestās tautas lika lielas cerības. Jeruzalemē notika slepe­nas apspriedes ar to sūtņiem, bet ielās musinošas runas turēja kūdītāji un fanātiskie jahvisti.

Jeremija bija pārsteigts un izmisis. Viņš skaidri apzi­nājās, ka neprāši grūž valsti tieši bezdibenī. Viņš bieži uzstājās ļaužu priekšā ar kaislīgām runām, pūlēdamies tos pārliecināt, ka nedrīkst kaitināt Babilonijas milzi. Tā­pat viņš brīdināja daudz necerēt uz Ēģiptes palīdzību. «Arī ar Ēģipti tu paliksi kaunā, kā tu paliki kaunā ar Asuru,» pravietis norāja lētticīgos jūdus.

Jeruzalemiešu pūlis ienīda Jeremiju par to, ka viņš iedrošinājās runāt nepatīkamu patiesību. Galma kliķe, kura izrīkoja ķēniņu, apsūdzēja pravieti nodevībā un sa­kāves sludināšanā, tāpēc viņš tika apcietināts, ieslodzīts un mocīts. Taču Jeremija palika nelokāms. Tikko izlaists no cietuma, viņš atkal atsāka savu darbību, lai glābtu tēv­zemi.

Kad uz troņa nāca faraons Hofra, Babilonijai naidīgais grupējums vairs neslēpa savus nodomus. Tad Nabuhodo- nosors saprata, ka pienācis laiks rīkoties. Straujos pārgā­jienos viņš ieņēma Jūdu, sagrāba Lahišu un citus cietok­šņus un beidzot aplenca valsts galvaspilsētu. Jeruzaleme aizstāvējās varonīgi. Pie ieročiem sauca pat sirmgalvjus, sievietes, bērnus un vergus, kam tika apsolīta brīvlaišana.

Gribēdams glābt pilsētu un dievnamu no galīgas izpos­tīšanas, Jeremija vēl aizvien skubināja būt apdomīgiem un brīvprātīgi padoties. Tāpēc viņu apsūdzēja nodevībā, un svārstīgais ķēniņš Cedekijs pravieti brīžiem iemeta cie­tumā, brīžiem atkal atbrīvoja, lai slepšus no sava galma prasītu viņam padomu.

Haldiešu karaspēks veselu gadu nostāvēja pie pilsētas mūriem. Tad pienāca vēsts, ka faraons Hofra ar milzīgu armiju nāk palīgā Jeruzalemei. Nabuhodonosoram vaja­dzēja izbeigt pilsētas aplenkšanu un doties pretim ēģip­tiešu karapulkiem.

Jeruzaleme bija brīva. Pilsētā valdīja neaprakstāms prieks. Līksmā sajūsmā ļaudis klaigāja kā neprātīgi, ap­skāva cits citu un cildināja faraonu kā savu glābēju. Tikai Jeremija nepiedalījās vispārējā priekā.Zinādams Nabuho- donosora varenību, pravietis neticēja Ēģiptes uzvarai, un viņu mocīja ļaunas priekšnojautas. Turklāt bagātie un pri­vileģētie ļaudis nepildīja savus iepriekš dotos solījumus: neatbrīvoja nabagos no parādu nastas un nepiešķīra brī­vību vergiem. Tāpēc pilsētā sākās trūcīgo ļaužu kurnēšana un pat nekārtības, lai gan viņi nupat vēl drosmīgi bija aizsargājuši nocietinājumu mūrus.

Jeremija zaudēja cerības, ka viņam izdosies glābt sa­prātu zaudējušo Jeruzalemi. Tāpēc viņš nolēma doties uz savu dzimto pilsētu Anatotu, lai pirms sabrukuma nokār­totu savas mantības lietas. Tur pie pilsētas vārtiem viņu apcietināja kā dezertieri, sākumā nežēlīgi sita, bet pēc tam iemeta cietumā. Ķēniņš Cedekijs tomēr pavēlēja Jeremiju atvest uz Jeruzalemi, lai savā neziņā un šaubās uzklau­sītu pravieša padomu, bet pēc tam palaida viņu brīvībā.

Drīz vien pienāca ziņa, ka ēģiptieši sakauti, un babilo­niešu karaspēks atkal parādījās pie Jeruzalemes mūriem.

Aplenkums ilga vēl astoņus mēnešus. Pilsētā plosījās sēr­gas un bads. Ielās vāļājās tik daudz līķu, ka visus nespēja apbedīt. Nogāja pat tiktāl, ka mātes apēda pašas savus no spēku izsīkuma, bada vai slimībām mirušos bērnus.

586. gadā pirms m. ē. haldieši pārgāja izšķīrējā trie­cienā un pa mūrī izlauztu robu iebruka pilsētā. Sākās asi­ņains slaktiņš. Satrakotie jaunbabiloniešu karavīri slepka­voja, laupīja un dedzināja. Dāvida pilsēta drīz vien pār­vērtās drupu kaudzē. No dievnama un ķēniņa pils pāri palika tikai gruveši, apkvēpušas mūru paliekas un kolonnu stumbeņi. Jeruzaleme bija beigusi pastāvēt.

Izmantodams vispārējās jukas, ķēniņš Cedekijs kopā ar ģimeni un galma augstmaņiem izkļuva no pilsētas.un aiz­bēga Pārjordānas virzienā. Viņa tvarstīšanai nosūtītā Babilonijas karavīru vienība panāca Cedekiju Jērikas tuvumā. Nabuhodonosors pavēlēja nogalināt Cedekija dē­lus, viņam pašam izdurt acis un pēc tam važās iekaltu aizsūtīja uz Babilonu. Pēdējais jūdu ķēniņš drīz vien nomira pazemes cietumā.

Toties Jeremijam uzvarētājs atļāva palikt Jūdā. Pravie­tis izmantoja Babilonijas ķēniņa labvēlību, lai izvestu no Jeruzalemes un noslēptu derības šķirstu un upuru altāri.* Taru vēlāk svētie priekšmeti nekad vairs netika atrasti.

Kā tas mezopotāmiešiem bija parasts, iekarotās zemes pilsētu un ciemu iedzīvotājus izsūtīja. Desmitiem tūksto­šiem gūstekņu nostādīja kolonnās un sasēja ar garām vir­vēm. Pātagas šmiukstinot un rupji lamādamies, uzraugi dzina viņus tālajā trimdā. Nelaimīgo cilvēku kolonnas mēnešiem ilgi vilkās baltajā tuksneša tveicē, savu ceļu iezīmēdamas ar kritušo līķiem. Tos, kuri palika dzīvi, ieslodzīja nometnēs Babilonas apkaimē.

Izpostītajā Jūdas zemē atstāja tikai nabadzīgos lauku iedzīvotājus, kuru rīcībā nodeva pamestos laukus, vīna kalnus un dārzus, lai tie uzturētu dzīvības dzirksti. Par gubernatoru Nabuhodonosors iecēla jūdu Gedalju ar re­zidenci Mispas pilsētā. Viņa pilī uzturējās arī Jeremija, kurš uzņēmās garīgo aizgādību par jūdu tautas paliekām.

Visā zemē valdīja nabadzība un sabrukums. Nodevu piedzinēji izspieda pēdējo dzīvības sulu no zemniekiem un ganiem, partizāni un sirotāju bandas izlaupīja pilsētas un ciemus. Fanātiskie Asīrijas ienaidnieki slepkavoja tos sa­vus ciltsbrāļus, kurus viņi uzskatīja par atkritējiem un iztapoņām.

Beidzot viņiem izdevās nogalināt ari pašu Gedalju. Pēc

izdarītā atentāta tie aizbēga uz Ēģipti, ar varu aizvez­dami sev līdzi arī pravieti Jeremiju. Pravietis dzīvoja Tafnisas pilsētā, šaustīdams savus tautiešus par elkdievības piekopšanu un atkrišanu no jahvisma.[17]